atskaņu dienasgrāmata : ievainotie

Virsraksti uz DELFI sienas

Virsraksti uz DELFI sienas – marmelāde, kakas, maniaku slienas. Komfortablu pašnāvnieku masa. Ne tāda, kā pie LPSR antisanitārā kvasa. Pavisam citi ļaudis – cilvēkiem līdzīgi tēli. 365 diennakšu praids, kurā visi soļojam cēli. Pirkstu nospiedumu hroniskās pēdas. Skārienjūtīgi ekrāni. Bēdīgs prieks. Priecīgas bēdas. Īrijā masu slepkavas līksmi. Ar abortēto līķiem pagodina miesas tīksmi. Tāda labklājība un tāda vara. Par demokrātijas sekām parunāsim pēc kodolkara. Kāds vēl zemenes audzē, kāds bites izmirušās pļavās gana. Sen domāju, ka IR – nesen, ka Latvija NAV vairs mana. Seno attēlu portālu šķirstu. Masas dzīvojas dēļ šīs, es – dēļ zudušās Latvijas mirstu. Ne jau publiski, kā ik mirkli mirstošas ziņas. Raudu, noslēpies aiz kodolsirdsapziņas. Daudz festivālu, koncertu, hokeja, futbola maču. Ārēji viss it kā OK, bet būtībā – sen elle taču. No LPSR pelēkās vienlīdzības krāsainā vienādībā mūkam. Kas ar mums visiem notiek? – vaicāju kādam mūkam. ‘Cilvēks izslēdzis Dievu. Dievs cilvēkā – savu tēlu… Jāglābjas pa vienam. Barā – sen par vēlu.’

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube