Viņš pielīmē bērnībai ūsas

VIŅŠ PIELĪMĒ BĒRNĪBAI ŪSAS

Sarīko to kā vairs nav
Lai laidari atnāk vaļā
Lai vārpas šalc plēšām līdzi
Lai zvārguļi nošķind mirkļus
Lai pērļu pilieni rītos
Lieli kā arbūzi izaug

Mums visu to vajadzēs savākt
Kad mājup dosimies kaili
Lai pieplaktu kupola stiklam
Zvaigznītes iededzot pierēs
Lai viss būtu atkal kā toreiz
Kad sapņi kā milti bij tīri

Vai sarīkos vēl ko tādu
Par to ka vairs neesam paši
Par to ka vispār vairs neesam
Vien vietas kur bijām, dalot
Vietas ar aku un vindu
Ar tukšumu pilnu līdz malām

Kā suni glauž klusums roku
Tāds klusums kā ērģeļu vāles
Stāv pieturā ģenerāļi
Sen pārvērtušies par tādām
Un nopūšas reizē ar vēju
‘Ak, ja vēl būtu mēs zvani’...

Peld baznīcas sapakotas
Ņurd ūdeņos plostu airi
Mēs pārceļamies no laimes
Atpakaļ avotos dzirkstīt
Bērnībai norijot siekalas
Ilgās nepiedzimt vēlreiz

To visu var grāmatā salikt
Var arī ugunskurā
Un pārlēkt ar delfīnu pārī
Un zaļot zem okeāna
Prom dziļuma pilnajās acīs
Mūžības adatas smailē

Tētis ar mammu uz sliedēm
No kupola viņpuses pamāj
Pazīstams viņiem tas puisēns
Kas nosirmo Kunga klēpī
Ar asaru vienu kā līmi
Viņš pielīmē bērnībai ūsas

Kaspars Dimiters
27.03.2021