atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Vibrētā vēsts

Tēvzeme bij jūra, nu akačains purvājs, neapjaušami krasti. Jau ne latviskā latvju mēlē čatoņām mēs pēdējie 7 mirsim nesaprasti. Pie loga bišu kolibri līdzīgs putniņš trīc. Trīc tik ilgi, kamēr vibrācijās nolasu “mīts”. Mīts par Tēvzemi, bez tēviem kas bāreņu sala. Bet nav jau vērts mītus uzskaitīt bez gala. Īstenība mūža ieslodzījumā sodu izcieš pilsētu sienās. Sprādzienbīstami bērni zīmē melnu sauli un tumsu izstaro arī dienās. Vakar šodienas līgotājus vēroju Statoil rindās. Jauni, sirsnīgi ļaudis, taču gaismas gadiem tālu no koka spaiņiem Tēvzemes vindās. Līgo hotdogs vai Jāņu čīzburgers. Gaismu apēdīs, virsū tumsu dzers. Viss ir kā visur, ko skārusi slimība Rietumi. “Brīvība ir tava tēva tuksnesī. Eiroūnija ir vienā sistēmā važoti komfortabli cietumi”, – savai arābu sievai Stokholmas arābs arābiski čukst caur čadru. Filmā par šodienu to sauc par 25.kadru. Kamēr beduīnu sievas tuksnešos mierīgi bērnus midzinās, rietumu bērni gulēs nemierīgi, jo aizvien biežāk spridzinās. Uzburto skaistumu, komfortu, kultūru, brīvību, ērtības. Visu var dabūt, visam ir cena, taču nekam vairs nav vērtības.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Google +
http://kasparsdimiters.lv/vibreta-vests
Iečivini
SHARE
YouTube