atskaņu dienasgrāmata : ievainotie

Ugunskurls

Acu zīlītes putraimus knābā? Nē, lavu dzirksteļojošas poras kādā diktorē – bābā. Tādā, kas ziņas lasa tikpat kā plika. Melotu, ja teiktu, ka man nepatika. Uguņi visi, kas manī, zina – viss ļoti patīkamais visu ļoti labo sadedzina. Bērnam manī novērsties nemācīja. Tomēr man, tetovētais velnēn, bērnība vismaz bija. Tev jau kā zīdainim ieprogrammēja nebeidzamas krīzes. Ausīs vadi, galvā urīns, alus – tādas nu analīzes. Vienotā tīklā tavas ausis, visiem vienādas dziesmas. Aklās mammas profilos gavilē: ai, jaunība zaļā… Jo neredz tevi zilās liesmās. Negribi dzirdēt? Pārtiec no mūzikas skaļas? Gadžeti pārtiek pat no vegānu sociālās gaļas. Gaļas gabali ar matiem, masa spalvainu steiku. Īsti Lāčplēši, ja naturāli traktē šo teiku. Jaunībā kā vilks slēpos Hermanī Hesē. Smeldz redzēt kā mode tavējos vienādi dresē. Protams, arī vilki nav vieni, arī tiem savu instinktu bari. Tava dvēsele mirst jauna, virtuāli modificējot pavasari. Jau pamirusi, tā mūžību nejauš, skeletam turpinot saindētu gaļu nēsāt. Ne gaismu izstaro, bet dzīvību izgaro – mierā mironīgi vēsā. Kad pārāk aizraujos, pieplacis ekrānu satrennētajiem meļiem, pārstāju lepni soļot – līdz asinīm tālāk dodos uz ceļiem. Pasaule liesmo aizvien straujāk, ne vulkānu, bet kaislību liesmās. Tu ne tikai šo uguni pielūdz – vadi ausīs liecina, ka tevi nosvilina arī dziesmās.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube