atskaņu dienasgrāmata : ievainotie

Turnīršovs reanimācijā

Labi kopts vīrietis smalkā sieviešu apakšveļā ir šodienas milzis, kas stājas bārdainam Sprīdītim ceļā. Sprīdītis arī nav paaudzies – tāds pats vēl klaiņojošs knariņš. Abi raušas nu ringā. Būs cīkstoņu-mīkstoņu kariņš. Milzim dūres no zefīra, nagos uguns, ne laka. Sprīdītim maza šķipelīte, līdzi tai milzīga smaka. Mazais vicina smirdekli, milzis viebjas un šķauda. Fonā dabstepa cilpa. Tauta šo cīniņu bauda. Balvā zeltītās desiņas – vesels sardeļu kronis un vakar vēl laizītā karaļa kausēto ledeņu tronis. Tas viss ir kā īsti svētki, tik patiess un dzīvelīgs prieks, ka nodokļi, kredīti, bezdarbs, pat ērces masām šķiet nieks. Pēc šova dzīvot kļūs vieglāk. Milzis pārģērbsies tentā, milzīgā uzvalkā steigsies atgriezties parlamentā. Sprīdītis šķipelēm mēzīs tautas nodokļu zeltu. Smirdēs, bet tauta nu ticēs: tas tā, lai mūs saulītē celtu. Nav dzeja šī, drīzāk kas tāds, ko droši ir jāapsaukā. Es vienkārši vēroju dzīvi un izrakstu mēslus laukā. Kas ietina pasauli šo šai zīdainā tirgoņu tvaikā? Dzīvot vairs nepagūst ļaudis. Pat nomirt nepagūst laikā.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube