atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

The Death of Poetry

Dzeju nokāva apzināti. To paveica visdzīvnieciskākie prāti. Lai pamazām tiktu vaļā no Viņas, avīzes Tās vietā sāka izplatīt ziņas. Jā, jā, tās Dzeju pat publicēja un dzejniekus augsti novērtēt spēja. Tad radio pauda, ka visu zinot. Vēl raidīja Dzeju, bet jau nogalinot. Tad TV ar savu vīziju nāca, ar mākslīgo dzīvi nost dabisko vāca. Mazāk un mazāk bij Dzejai vietas, līdz alkas pēc Viņas nomāca lietas. Nu internets Dzeju maļ atkritumos, pārstrādā produktos salkanos, glumos. Čukst to un klaigā no skatuvēm lielām vai producē klauni kaifā no vielām. Lai kādus sārtus to apgaismot kurtu, tā vairs nav dzeja ar lielo burtu. Sirreālistu atvadu dejā jau paslēpās Dzeja pašā Dzejā. Vēl godāja tauta To padomju laikos, bet nāvīgi indēja pārmaiņu tvaikos. Dievs Ziedonim dzīvam Dzejā paslēpties lika, pirms Dzeju dzēš nāve un politika. Dzejdari dzeju ar burtu mazo tīmekļa pūlī skaļi, stilīgi drazo. Patīk viens otram tie, savējos žēlo, uzpīpē zāli, pārguļ un melo. Dzeja ir klusums. To rada, kas klusē. Kapsēta dzejai – pūlis, kas tusē.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Google +
http://kasparsdimiters.lv/the-death-of-poetry
Iečivini
SHARE
YouTube