atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Strēlnieku kaulu dziesma

Krīt zaļo egļu sveces. Tā diena gandrīz klāt. Vairs vari nerunāt – jau ziņa nāk no Seces, vēl citiem posta miestiem, ne koptām pilsētām, ka bagātos no tām, kā lustras kārs pie griestiem. Kā Dziesmu svētkos dziedam – vēl atnāks piektais gads… Ik nabags celsies pats un asinis līs biedam, kas, melojot tev, zīstas: ka tev te Tēvzeme, ka tava tauta te un ka no tās te bīstas. Pirms simta muižas grāva un vācus prata dzīt. Kas šodien, parazīt, tev asinis sūkt ļāva, ka klājies mums tik plāni no visatļautības? Tu kādas tautības? Tu kādā mēlē māni? Es gāzu rindu krūmu, kas ceļu tumsā tin. Nu mana dzimta zin, kas tautu dara drūmu. Ja daļa ceļa mana un daļa kaimiņam, ir jārūpējas tam. Bet kaimiņš tiesai zvana. Tam pieder zemju zemes, ko pārdevuši tie, tie krāptie nabagie, ne prāta kam, ne lemess. Kopš Atmodas jau krāpjas – par latviešiem tos sauc. Tiem hektāru tik daudz, ka visiem jāpiekāpjas. To pusē bankas karo, to labā tiesas spriež – klāt jaunas zemes griež… Bet tauta cieš, ka varo. Ne tā, kas kalpo gļēvi tiem kakla latviešiem – tā pieskaitāma tiem, kas Tēvzemei nav tēvi. Ik ierēdnis, kas turīgs no tā, kas tautai ņemts, jau piektam gadam lemts, kad brašums viss kļūs ļurīgs. Šī zeme pieder tautai! Nav privātīpašums! Šī zeme pieder mums! Un pietiek sejā spļaut tai! Kā svešos žmiedzām, dzinām, tā trieksim tavējos – tos tavus savējos, kā katra vārdu zinām. Beigs mūs un mežus slaktēt. Lems tauta, kā tos glābt. Beigs tie uz galvām kāpt un likumus mums traktēt. Tā sapņo streļķi brašie, kam kauli kapos trūd. To piemiņa sen zūd. Nav streļķu drosmes pašiem. Jūt noslēdzamies ciklu, kad tautai bija gars. Nu tauta krāpjams bars – kā žilete pa stiklu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Google +
http://kasparsdimiters.lv/strelnieku-kaulu-dziesma
Iečivini
SHARE
YouTube