atskaņu dienasgrāmata : durvis pilnas ūdenskritumiem

Skaitu kā lūgšanas laiku

Dziesmas ilustrācijām izmantoju mūsu ģimenes 8mm filmarhīva kadrus, kuros redzami Lilita Bērziņa, Vija Artmane, Arturs Dimiters, Ērika Ferda, Jānis Jurovs, Valdis Grēviņš, Anna Grēviņa, Māris Grēviņš, Jānis Roze, Lidija Roze, Ainārs Roze, Ivars Roze, Edgars Vācietis, Gundars Cers, Juris Dimiters, es un citi.
• • •

Es sāku apstāties lēnām, tieši tur, kur rados – pieauguša bērna vecumā, mūžības pirmajos gados. Mani vairs nepārmācīsi, nav pasaulē tādu makanu. NASA mālē globusu, Dievs zemi radījis plakanu. Skaitu kā lūgšanas laiku. Visi neceļi ved uz Romu. Kungs, slēdz ciet šo teātri – sirdsapziņām nav vairs lomu. Māte jau valodu zaudē, brāļi triec svešā mēlē. Vārdu tik, cik komentāros – ne vairāk kā kāršu spēlē. Ne mērķu, ne ideālu – tik banāli secināt varu. Ja pielūdzam tikai naudu, negribot ielūdzam karu. Ādažu poligonā indiāņi sēnes baro. Pelniem bagātā pūznī skudru dzejnieki karo. Lasāmies iekšā drīzāk Enoha grāmatas lapās, iztikt no Dieva dvašas un manas pensijas knapās. Skaitu kā lūgšanas mirkļus, līdz padusēm progresa sūdos. Ne NASA, bet Noass ar šķirstu būs vienīgais glābiņš plūdos. Pēdējie ticīgie priesteri un pēdējo dzejnieku kapi, noguruši līdz nāvei, velk mūžīgo dzīvību knapi.

Šodien 2020.gada 9.janvārī, manā vārda dienā

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube