atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Saules un žūpu haika

Viņa mani vairs nedzird. Es vairs nedzirdu viņu. Viņā vairs nejūt garu. Viņā jūt svešu dziņu. Pirms pusmūža dzirdēju viņu. Pat naktī. Arī bez skaņas. Pirms pusmūža gars vēl te bija. Nu vairs te tikai maņas. Atlikušo atliekas joņo. Laimēt un izmirt dzenas. Dzejot, just neparasto – paražas pārāk senas. Laimēt nozīmē iemalt uzvaras kotletēs knapos. Tuvākais tas, ko var apēst. Brāļi vien brāļu kapos. Viņa arī to zina. Zina arī, ka beigas. Visu, kas seko pēc beigām, atmiņas aizklāj bez steigas. Parki kā kapu rāze, ēkas kā pulēti krusti. Beigtajiem daudz brīvu vietu. Vietu nav tad, ja vēl kusti. Kust ja vēl smadzenes silti, sūknē ja sirds dzīvas vielas, tad tu bēgsi no viņas, jo beigto tik pilnas tai ielas. Tos jau vēl trenkā dziņas, refleksu elektrība, vienā kājā kad keda, bet otrā jau kapličas čība. Viņa ir iznerrota, piesmieta, apčurāta. Viņa ir akla un kurla, it kā bez jūtām, bez prāta. Viņai tā vieglāk panest visu to biegto masu. Rīga, es tevi mīlu… Vai tu mani mīli?… Prasu. Paver tā svina plakstus, sakustas akmens lūpas. Pie stacijas nokrīt no beņķa sieva un vīrs – divi žūpas. Nedzirdu dimdēšanu, bet dzied tie, ka tu, Rīga, dimdi. Lasu no tavām lūpām “sau-lei ir dzin-ta-ra cim-di”. Pilsētai, kurā es dzimu, nozadzis kāds manu laiku. Saule un žūpu pāris Rīgai auž pirmsnāves haiku.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Google +
http://kasparsdimiters.lv/saules-un-zupu-haika
Iečivini
SHARE
YouTube