atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Re, kā!

Starp mūsu senčiem nebij bezdievīgo. Par mūžīgo nu mūžībā tie līgo. Tie sev un Dievam cēla katru māju. Aiz katras lietas juta Radītāju. Ar Dievu cēlās, Dievam līdzi gāja un Dievup tie cits citu mudināja. To var gan dainās izlasīt, gan ēkās, ne nešķīstībā radītās, ne grēkā. Kad grēkoja, tad arī par to skuma. Vien retais grēkoja aiz ieraduma. Lai kā pa savam grib kāds visu pētīt, ik baznīciņu cēla tautu svētīt. Ik baznīckalns vēl liecina joprojām, ka tauta glābās, nesteidzās iet bojā. Tā nebij bars, ko dresē plašsaziņa, kur nāve, maucība ik dienas karstā ziņa. Ik saimē saimnieks zināja, kas svarīgs – ka visam dzīvē Dievs ir pamats garīgs. Tie dabā raudzījās kā Dieva acīs, ik mirklī ieklausījās, ko tiem sacīs. Ir Dainas tautas evaņģēlijs pantos. Tās mantoja ar cerību, ka mantos tās mūžu mūžos paaudzes un audzes, kas baznīciņas cels un jaunas draudzes. Bet laiki sašķobījās, dzīve vērpās šķība, jo pilsētniekos pletās bezdievība. Kā mēris izpletās, ik slābu dvēs’li vija, līdz visu mantoto un svēto sapostīja. Nu tikai to, kas ārējs, ceļam priekšā, bet tajā nedzīvojam, neesam tur iekšā. Ar jūsmā pavadītu vēsturisku reidu nav kodols pieejams – tikai ar dzīves veidu. Lai līgojam, lai kā dzirkst Jāņu prieki, viens otram līdzīgi nu esam pilsētnieki. Pēc bendēm jālūko ne rietumos, ne čekā. Ar to, ko pieļaujam, mēs paši bendes. Re, kā!

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Google +
http://kasparsdimiters.lv/re-ka
Iečivini
SHARE
YouTube