atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

POĒMA PAR NĀVĪGO NOGURUMU

Mana ticības brāļa un drauga piemiņai
12.07.2017 – Pētera un Pāvila svētkos – dienu pēc viņa nāves

Viņš teica, ka sievu vairs nemīl un devās no viņas projām. Viņš teica: es iešu pie citas. Viņš neteica: es iešu bojā. Viņš vienkārši nebija dzēris veselus divus gadus un nometis lieko svaru, atkopis asinsvadus. Viņš ļoti mīlēja Dievu, bet turējās distancēti. Viņš vienkārši bij ne tā mācīts, ka tuvāk Dievs tiem, kas ir svēti. Viņš alka pēc Dzīvības Maizes, pēc Kristus Asinīm īstām, bet mācītājs brīdināja: nesvētam tas var kļūt bīstami. Viņš pierada izdzīvot slāpēs. Viņš vienkārši samierinājās. Kad krūtīs jau pukstēja akmens, viņš sajutās svešinieks mājās. Viņš bēga no sevis kā uguns un aizbēga pie tās citas. Tā cita bij bende un nejuta, ka akmens tam krūtīs sitas. Tā cita savija viņu ap sevi kā šalli vai virvi. Kad draugi tam palīgā steidzās, tā māja ar bendes cirvi. Kā noburts ar akmeni krūtīs viņš turējās, kamēr spruka no akmens kā dzirkstele kliedziens: es aizeju! Un viņš muka. Tā cita tik pasmīnēja un rādīja: tur ir durvis! Viņš gāja, jo plaisāja akmens un liesmoja krūšu kurvis. Tās nesen vēl gaišajā sejā viņš redzēja lāstu melnu. Visu šo vienu gadu bij gulējis viņš ar velnu. Draugi šo gadu lūdzās: Kungs, glāb viņu, piemeklēto… glāb viņu, grēcinieku, kas gribēja kļūt par svēto… Viņš stāvēja viens uz ielas, kā brūce nāvīgās sāpēs. Jau mazliet alkdams pēc Kristus, bet vairāk – aizmirsties slāpēs. Viņš nebija dzēris trīs gadus. Jau gads kā bez Kristus Kausa. Pēc akmens laikmeta sirdī bij sirds nu kā tuksnesis sausa. Viņš sauca: Kungs, es eju bojā… Balss skanēja pašam tik sveši. Pie elkoņiem turēja viņu tās citas sūtītie beši. Tie čukstēja: Kristus ūdeni vīnā pārvērta kāzās… Viņš cēlās no rīta un dzēra, līdz vakarā nemaņā gāzās. Viņš zvanīja savam draugam: es aizbēgu no tās citas… krūtīs vairs nesitas akmens… sirds atkal krūtīs sitas. Viņš zvanīja ticības brālim: ak, palīdzi, Dievam lai klausu… es beigšu dzert nāvīgo indi, vien Kristus Asiņu Kausu… Viņš nokļuva pagalmā savā, knapi turoties kājās. Viņš bija prom no tās citas. Viņš atkal gribēja mājās. Viņam bij kauns no bērniem, ka trīc viņa dzērāja rokas. Tās nebija tikai paģiras. Tās jau bij dvēseles mokas. Kad klauvēja viņš pie durvīm, iekšā to neielaida. Saprata jau viņš, ka skaidrā to atgriežamies te gaida. Viņš nokāpa pagalmā atkal, paģirains lūgšanu dvesa. Pamestā sieva, kā senāk, siltu buljonu nesa. Bet paģiras darīja savu un beši vēl raustīja sviras. Viņš pārdeva velosipēdu un atkal devās pēc dziras. Apziņa tinās jau miglā. Viņš nojauta: nepagūšu… ja es kā dzērājs miršu, kas es mūžībā būšu… Viņš ļoti gribēja mājās, kur viņu vēl neielaida, jo ļoti tam trīcēja rokas, bet ticēja viņš, ka to gaida. Bij kabatā desmitnieks vēl, kā aptverē pēdējā lode. Viņš čukstēja Dievam no sirds: šī man būs pēdējā bode… nekad vairs pie lūpām savām nelikšu indes dziru… kad jāmirst man būs, Kungs, Tu redzēsi – Tev dzīvoju es un Tev miru… Viņš cēlās un gāja, bet mirkli pasaule sašūpojās. Viņš taču ies tik uz bodi. Viņš taču neies vēl bojā. Apziņai uzgūlās plīvurs, krosene atšņorējās. Viņš pieliecās sakārtot saiti, bet sakārtot nepaspēja. No necilvēcīgiem šķēršļiem, lai tiktu pie Kristus Kausa, no cīņas vien paša spēkiem, lai liktos, ka Dievam klausa, no naivuma bērnišķīgā, kas pakaļ tai citai dzina, no visa, ko zināja viņš un tā, ko Dievs tikai zina, viņš nogura mirklī līdz nāvei un nāve to mirklī glāba. Ne sieva, ne bērni, ne draugi, ne arī pamestā bāba. Kā viņam tajā pusē, vien eņģeļi redz to un svētie. To pavada ticības darbi un nodomā nepaspētie. Pēdējos dzīves brīžos ārpus it visām mājām, garāžu video kameras to melnbaltu iemūžināja. Tur viņš vēl pēdējos metrus slīd gar garāžu sienām. Vajadzīgs tikai Dievam. Šai pasaulē vairāk nevienam.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Google +
http://kasparsdimiters.lv/poema-par-navigo-nogurumu
Iečivini
SHARE
YouTube