atskaņu dienasgrāmata : durvis pilnas ūdenskritumiem

POĒMA PAR KREKLIEM MIRDZOŠI BALTIEM UN ČETRIEM

Pār lielajiem meliem vien Milda stāv augstu.
Ne seju slēpj maskā, ne muti ar plaukstu.
Trīs brīvības zvaigznes paceltas stalti,
Tās pakājē varoņi akmenī kalti.

Pakājē bariem nu dīvaiņi čāpo.
Reizi kas gadā dedz sveces un lāpo.
Kam dzīvā vēl atmiņā Atmoda maigā,
Nu visi kā dresēti uzpurņos staigā.

Ik dienas tos portālos, drukātā presē,
TV un radio vienādi dresē,
Līdz nāvei ar nāvi lai baidītu pūli,
Lai ieslēgtu būros ar maskētu mūli.

Un vada šo dresūras līderu listi
Vien politiķi un žurnālisti.
Kodējot masas ar vienīgo trumpi –
Latvijas globusa ekspertu Dumpi.

Pie kājas vai maskas tiem zinātņu prāti,
Pat Nobela prēmiju laureāti,
Jo mērķis ir meli gan priekšā, gan fonā,
Lai visi kā zeki – pa kamerām zonā.

Mērķis – lai cilvēks no cilvēka baidās.
Cerība, prieks lai pārvēršas naidā.
Tos, kas bez maskām, lai nostučī mentiem
Un saukā par Covid disidentiem.

Bērni lai gadžetos dzimtu un mirtu,
Tuvos no tuvajiem tālums lai šķirtu,
Lai tiktos ne dzīvē vairs, nu tikai Zoomā –
Ar nāves bailēm ik skatienā drūmā.

Ne tāpēc šai zemē par latvieti dzimu,
Lai brīvo un veselo testē kā slimu.
Pierāda zviedri, kā vīruss šis lipa –
Nopļāva nāve, ne vairāk kā gripa.

Milda tik nemelo – zvaigznes met staru,
Apgaismo prātus par melīgo varu.
Ja Baltijas ceļš šodien turpinātos,
Vairums nu tajā ar uzpurņiem stātos.

Par savējo maskējies prezidents tērgā,
Būros liek padomāt brīvi šai sērgā,
Maskas ļauj nevalkāt likums bez strīdiem
Vien psihiem un kustību invalīdiem.

Lai smok tas, kam astma, vēl vairāk kā smacis,
Lai smok sirdī slimais, ko kaps vēl nav racis.
Maska no Covid vīrusa bargā
Kā marles prezervatīvs sargā.

Režīms nav lokāls, bet globāls – to zinu.
Es lādēju stobrus ar dziesmām, ne svinu.
Lai arī sen, tomēr liecinieks biju,
Dziedot ar dziesmoto revolūciju.

Pār lielajiem meliem vien Milda stāv augstu.
Ne seju slēpj maskā, ne muti ar plaukstu.
Trīs brīvības zvaigznes paceltas stalti –
Pēdējie varoņi akmenī kalti.

Bij Atmoda. Nu ir klāt aizmigšana.
Jau vakcīnu zvaniņi atvadas zvana.
Reiz VDK rūpes bij, lai tev nav seja.
Šodienas VDK –
“Veselības Drošības Komiteja”.

Nav poēma mana par kariņa metriem,
Bet krekliem mirdzoši baltiem un četriem.
Pret meliem šī dziesma un nāvīgām ziņām,
Par mūsu vēl dzīvajām sirdsapziņām.

Kaspars Dimiters
10.12.2020

Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube