atskaņu dienasgrāmata : durvis pilnas ūdenskritumiem

Pēdējās trases

Pēdējos mežos motoru rejas. Laiks tāds – jau sarejas orhidejas. Svina mākoņi gobām uz sejas. Zilgme, ne zilgme vairs. Ķīmiķu dejas. Roka ar lapu rok aku vai kapu. Atmiņu nav, kā par cilvēku tapu. Malkas birstala, vējdēļu jūra. Pērkamas miesas pie varas, uz stūra. Pūce bez skaņas pārlaižas pāri. Miegs aijā atpūtai asinskāri. Rītausmas lidene silda jau ratus mākoņus smidzināt garus un platus. Tu jau vēl guli un modīsies miris. Vazāsies smaidīgs, bet viegli jau iris. Neņemsi galvā, stumdīsies krēsliem, pilns gan ar īstiem, gan minerālmēsliem. Lai jau tur smidzina, lai jau tie kaisa. Arī zem ūdens var īsi bez gaisa. Paijāsi ekrānu, dzīsi nost speķi. Kas tev, ka debesis plosa kā deķi. Planētas ķīmiskā norieta fāzē vardīte beigta ielec tev glāzē. ‘Vacapā’ sūti, nodomā: auša. Mākslīgu elpu velk mākslīga plauša. Vēl tik ar dronu noskūs tev pauri. Minūte, mirklis… Klāt eņģels ar tauri. Svinīgu liesmu pavadīts gājums. Nelolot šausmas tak tumsoņu vājums. Kosmosā svaigi putekļi kaisās. Brīvas, bez ķermeņiem, atmiņas raisās. Viena pat tāda, ar tavējo bildi: pēdējo kaifu ar lodlampu sildi.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube