atskaņu dienasgrāmata : durvis pilnas ūdenskritumiem

Pēdējais mierīgais rudens

Mākoņi ir ceļojošs ūdens. Pēdējais mierīgais rudens. Skaists, tik skaists. Tik tiešām, cik naivi cerības viešam! Naids jau verd pāri malām. Bēg mājas no komforta salām. Viss viss lēnām uzies gaisā, kur naivās cerības raisās. Virs ķīmiska mākoņa silta, bez lazdu laipas vai tilta, beigās satiksies radi, ne pozas un asinsvadi. Bez miesas, dvēselēm brīvām tie ceļos pa atmiņām blīvām un vaidēs par nokavēto – par valkāto dzīvi svēto: par jaunību vaidēs triekto, par aknu protēzi piekto, par prostatu, implantu, vārstu, par dārgo, bet nāvīgo ārstu, par to, ka zaudējot prātu, tie kļuva par elektorātu, ka kļuva par tādiem kā masa, kur katrs sev vienādo prasa – lai visiem vienādi nami, muskuļi, kilogrami, lai vienāda GMO paika, lai vienāds ‘piedod, nav laika’. Bet laika vairs nevaid tiem priekšā – tur, dziļāk mūžībā iekšā, kur mīsim div’ sliekšņus jau drīzi – uz elli un paradīzi. Ceļo jau, ceļo vēl ūdens. Vēl pēdējais mierīgais rudens. Vēl romantika ņirb svecēs. Vēl Ramšteins Latviju precēs. Vēl bērni dzimst lieki un brīvi uz līdzīgu bezjēgas dzīvi. Vēl popsai dzimst madrigāli un Āfrikā nēģeri bāli. Vēl Cola garda un melna Āfrikai badu pelna. Var nedzīvot Antarktīdā – vari būt vietējais gnīda un nosalt vai nosaldēt radus ar to, kas plēš asinsvadus: ar naidu saltu un staltu, ar trennētu rumpi un altu, ar manierēm tīmeklī smeltām, ar piezīmēm savējiem dzeltām. Pirms globusam gatavo klizmu, vēl raugos caur vienīgo prizmu, caur kuru viss man uz delnas: miljardi pastaro pelnās. Bez Kristus Asins un Ūdens šis – pēdējais mierīgais rudens.

Jēkabpils pārceltuve - 1933.gads.
Avotos minēts, ka jau 1297. gadā tika ierīkota laivu pārceltuve, kas savienoja abus Daugavas krastus. Laivas, kuģīši, vēlāka arī pārceltuves savienojušas Krustpili un Jēkabpili līdz pat 1936. gada 16. novembrim, kad tika atklāts Krustpils-Jēkabpils tilts. Taču tā mūžs bija īss, jo 1944. gada 7.—8. augustā to uzspridzināja vācu sapieri Otrā Tēvijas kara laikā. Tāpēc vēlāk satiksmi starp abām pilsētām nodrošināja atkal kuģītis "Gulbis", tautā saukts par Gulbīti, kas bija paredzēts pasažieru pārvadāšanai un pārceltuve, kas bija paredzēta kravu, pajūgu, vēlākos gados arī auto pārcelšanai uz otru krastu. "Gulbis" kursēja no agra rīta līdz pusnaktij, citā laikā varēja sarunāt pārcelties ar laivām. Ziemas laikā satiksmi nodrošināja ledus ceļš. Pavasara palu un rudens vižņu laikā abas pilsētas bija pilnībā šķirtas. Krustpilī pārceltuve un kuģīša piestātne atradās līdzās tagadējo Celtuves un Kuģu ielu savienojumā ar Krasta ielu, padomju gados pārceltuve atradās blakus Rīgas ielas 107. namam, bet kuģīša piestātne saglabāja savu iepriekšējo vietu. Jēkabpilī pārceltuve un kuģīša piestātne atradās līdzās Ostas un Pļaviņu ielu krustojumam, padomju varas gados pārceltuve atradās netālu no Pļaviņu ielas posmā starp Dambja un Viestura ielām.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube