atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

“Pats tāds”

Cilvēki, kad vēl bija cilvēki, neko pārāk necentās pētīt. Bezdievju mediju un psihoterapeitu nekodēti, vienkārši dzīvoja tā, lai Dievs tos varētu svētīt. Strādāja tā, mīlēja tā. Sirdsapziņu vēl nebija uzvarējusi naba. Tiem vēl piemita cilvēku, ne traku dzīvnieku vai dēmonu daba. Tie sarunājās ar debesīm. Ar zemi bij valoda viena. Svētdiena tiem bija ne brīvā, bet ar svētumu aizņemtākā diena. Tā bija līdz tam, pirms Latvija iesāka savas valsts pirmo simtu. Pietika ar simts gadiem, lai tautā vairs nebūtu dzimtu. Lai nebūtu stipru ģimeņu, lai visas laulības šķirtu. Lai bērni bariem ārzemēs, bet vecāki vientulībā un pansionātos mirtu. Dziedi, kā gribi – vai skaidrā Dziesmu svētkos, vai piedzēries Jāņos, cerēt, ka būs labāk, nozīmē dzīvot māņos. Mēs esam pavisam citi. Ar pagātni mūs vien valoda saista. Varbūt mums ir smuka sadzīve, bet mūsu dzīve vairs nav skaista. Maskēt ar Dziesmu svētkiem atkarību dzīvot modīgi, saucot to par neatkarību, nav godīgi. Par tautu sauca ļaudis, ko dzīves veids vienoja ar tikuma godu. Ja Dainu senči mūs tiesātu, tie visiem mums piespriestu nāves sodu. Reiz kāvām kakla kungus, to muižas dedzinājām dedzīgi. Tikām pie zemes, viensētām, rocības, pat pie valsts. Vai nu esam redzīgi? Kam pieder zemes, kas nu pie rocības? Vācu vai krievu kungi? No pašu latvieša latvietim mocības. Ne jau no manis piektā gada dedzību vai senču redzību kāds mantos. Par mums, nāves sodu pelnījušajiem, vēl naivi pacīnos pantos. Neko jau neizmainīšu, jo ko es, “pats tāds”, varu. Kauns lūgt nepelnītu mieru. Baisi lūgt pelnītu karu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Google +
http://kasparsdimiters.lv/pats-tads
Iečivini
SHARE
YouTube