Mats matā

Velkas glamūra duļķis. Aizvelkas bērnības dzidrums. Nē, nē, tu neesi muļkis. Sirdsapziņa ir šķidrums. Izlijis lielveikalā, iesūcas montāžas spraugās. Nē, nē, ir jau labāk kā alā. Viss atkarīgs, kā uz to raugās. Meitene ieskatās zēnā. Ieķeras vairāk kā sunī. Instinkti gadžetu ēnā. Saplūsme viedtālrunī. Nē, nē, arī tā jau var patikt. Kā visiem lai viss […]


Continue.. Mats matā

Bezasaru diēta

Moderno aptieku vīraks un SMS nākotnei sūtas. Mieru regulē zāles. Visiem vienādas jūtas: vienam, otram – kā lēkmes, dažiem – vispār nekādas vai divas – dusmas un sāpes… Bet vairumam jūtas uz ādas. Tetovējumi – bildes jūtu kapliču vākam. Dzīvei ir speciālas zāles. Citas, lai nomirt mākam. Par stadijām, diagnozēm, ne vairs par salauztu sirdi, […]


Continue.. Bezasaru diēta

Yess Waw

Viss notiek. Viss tik uz urrā. Kādi mums, mirējiem, riski. Cilvēks planētu čakarē nu jau neatgriezeniski. Kā iegribas viņam, tā dara. Noziegumam vairs nav ne vainas. Izmainījis savu dzimumu, necilvēks klimatu maina. Zarnu un smadzeņu maisi demonstrē ieroci HAARP-u. Kārību vajāto pārvērš par klimata vajātu tārpu. Zarnu un smadzeņu maisu ļaunjaudīgākie prāti lika lai alumīniju […]


Continue.. Yess Waw

Saules un žūpu haika

Viņa mani vairs nedzird. Es vairs nedzirdu viņu. Viņā vairs nejūt garu. Viņā jūt svešu dziņu. Pirms pusmūža dzirdēju viņu. Pat naktī. Arī bez skaņas. Pirms pusmūža gars vēl te bija. Nu vairs te tikai maņas. Atlikušo atliekas joņo. Laimēt un izmirt dzenas. Dzejot, just neparasto – paražas pārāk senas. Laimēt nozīmē iemalt uzvaras kotletēs […]


Continue.. Saules un žūpu haika

Bendes

Visi acis un sirdsapziņas nodūrušie esam līdzvainīgi traģēdijā. Arī tu tai skaitā. Ne tikai bērnus, tautu, zemi – jau virs mūsu galvām debesis maitā. Tiem, kas pie varas un pieļauj vilkt ķīmiķu indīgās trases, tāpat kā tev, ir Latvijas pilsoņu pases. Par to, ka klusē tu, tikai velnam ir prieki. Viņi savas klusēšanas dēļ ir […]


Continue.. Bendes

The Death of Poetry

Dzeju nokāva apzināti. To paveica visdzīvnieciskākie prāti. Lai pamazām tiktu vaļā no Viņas, avīzes Tās vietā sāka izplatīt ziņas. Jā, jā, tās Dzeju pat publicēja un dzejniekus augsti novērtēt spēja. Tad radio pauda, ka visu zinot. Vēl raidīja Dzeju, bet jau nogalinot. Tad TV ar savu vīziju nāca, ar mākslīgo dzīvi nost dabisko vāca. Mazāk […]


Continue.. The Death of Poetry

Dvēsele

Viņš atdzisa marmora termā*, labi paēdis, siltās čībās. No bada vai kara viņš nemira. Viņš mira no labklājības. Viņš steidzās uzlabot apstākļus. Dvēseli neuzlaboja. Kā eksperimentā peles**, no ērtībām gāja viņš bojā. Ne auto, ne šiko pirti, pat dārgās baltlāču čības uz kapiem viņš nepaņēma līdzi no labklājības. Pat kaulus līdz nepaņēma no zārka uz […]


Continue.. Dvēsele

Re, kā!

Starp mūsu senčiem nebij bezdievīgo. Par mūžīgo nu mūžībā tie līgo. Tie sev un Dievam cēla katru māju. Aiz katras lietas juta Radītāju. Ar Dievu cēlās, Dievam līdzi gāja un Dievup tie cits citu mudināja. To var gan dainās izlasīt, gan ēkās, ne nešķīstībā radītās, ne grēkā. Kad grēkoja, tad arī par to skuma. Vien […]


Continue.. Re, kā!

Žurnālista viena no pēdējām pēdējo laiku Līgo laika ziņām

Vien sausi lauku žurnālista fakti par būtni, līgojušo visu Līgonakti. Tā alu nedzēra, vien vilka “jāņuzāli”. Ik vīrs, ko bija būrusi šī mūza, pirms saullēkta kā bezsamaņā lūza. Pēc saullēkta vēl turējās tās meikaps. To skūpstot juta stilīgs Rīgas pleika*. Tai skatiens šķīla guni Depo lāpās. Kas tuvu pienāca tai, vairāk neatkāpās. Pat žurnālists, kas […]


Continue.. Žurnālista viena no pēdējām pēdējo laiku Līgo laika ziņām

Vibrētā vēsts

Tēvzeme bij jūra, nu akačains purvājs, neapjaušami krasti. Jau ne latviskā latvju mēlē čatoņām mēs pēdējie 7 mirsim nesaprasti. Pie loga bišu kolibri līdzīgs putniņš trīc. Trīc tik ilgi, kamēr vibrācijās nolasu “mīts”. Mīts par Tēvzemi, bez tēviem kas bāreņu sala. Bet nav jau vērts mītus uzskaitīt bez gala. Īstenība mūža ieslodzījumā sodu izcieš pilsētu […]


Continue.. Vibrētā vēsts

“Pats tāds”

Cilvēki, kad vēl bija cilvēki, neko pārāk necentās pētīt. Bezdievju mediju un psihoterapeitu nekodēti, vienkārši dzīvoja tā, lai Dievs tos varētu svētīt. Strādāja tā, mīlēja tā. Sirdsapziņu vēl nebija uzvarējusi naba. Tiem vēl piemita cilvēku, ne traku dzīvnieku vai dēmonu daba. Tie sarunājās ar debesīm. Ar zemi bij valoda viena. Svētdiena tiem bija ne brīvā, […]


Continue.. “Pats tāds”

Biezējošās brilles

Man ir biezas brilles. Priekšā aug jau dilles. Acis kut, grib niezēt. Brilles nebeidz biezēt. Lai cik cieši pētu, knapi redzu sētu. Viensētu – tā saka. To, gar kuru taka ved uz tajiem laikiem, pirtīs kur starp tvaikiem dvēs’les baltas pērās – lūdzās, nenodzērās. Dainas tās no galvas skaitīja bez balvas. Smagos arklos jūdzās, putniem […]


Continue.. Biezējošās brilles

No latviski runājošiem atpakaļ pie latviešiem

No latviski runājošajiem, esmu atgriezies pie latviešiem. Līdz šim biju viens no jums visiem. Nu gribu būt viens no tiem. Līdz šim mitu republikā, PSRS vai ES mutuļos rautā. Negribu dzīvot latviski runājošo, gribu dzīvot latviešu tautā. Tāda vien pagātnē dzīvo, kā viss īstais, patiesais, dzīvais. Progress ir sadzīves ķīmija. Es no tās gribu būt […]


Continue.. No latviski runājošiem atpakaļ pie latviešiem

Līgotājiem bildē

Tā nekad vairs nebūs. Nebūs tīru seju. Nebūs tīru acu. Nebūs Līgo dzeju. Nebūs tīru bērnu. Nebūs īstu sievu. Nebūs īstu vīru. Sirds tik kauc “ar Dievu”. Manu dzīļu ļaudis, es kā bērns jūs mīlu. Kārdināja pievilt, tomēr nepievīlu. Gars joprojām dzīvo senos jūsu laikos. Šos man pat kā zārku te vairs nepielaikos. Dievs kā […]


Continue.. Līgotājiem bildē

Dzīvosim garām

Veltījums mana vēstuļu sirdsdrauga Brigitas Krūmiņas piemiņai Nesteidzies. Palūdzies. Celms izcelsies pats, ko plēsi. Dzīve paies un tāpat atskārtīsi, ka nepaspēsi. Kā vismīļotās plaukstu satver Pestītāja krustu, lai steigā pēc nepaspējamā svētmirkļiem nepazustu. Nesteidzies. Bremzē. Tāpat neapturēsi pasaules pārvēršanos par elli. Sēdies zem vecā ķirša, piemini vectēvu, kurš jau sen izprata tukšas ņemšanās bezjēdzīgo štelli. […]


Continue.. Dzīvosim garām

Mega bebim

Pilsētnieku dzīvesveida spēļu ellēs cilvēki pārvēršas pieaugušo rotaļu lellēs. Kāpēc lai neīstiem bērniem gribētos īstus bērnus? Pieaugušie paši kā bērni un ar sevi rotaļājas. Vīri šūterus kapā, sievas sēž Draugiem lapā – izredzes vairoties vājas. Sievas liek Instagramā vērtēšanai savas dālijas. Vīri tīmeklī vērtē svešas ģenitālijas, rotaļājas ar mežiem, īpašumiem, cilvēkēdājos spēlē. Spēlē uz atdošanu […]


Continue.. Mega bebim

Dzirkstošais krusts

Saule liec goda loku, paklanīdamās rietā. Ja “gods Dievam par visu”, viss vienmēr būs savā vietā. Vienkārši pļāvu zāli, lai saulīte pierotā nokalni, lejas. Viss kā parasti, bet liekas – viss radies no dzejas. Metu krustu – priecājos, cik ļoti tas dzirkstī. Viens pie otra labās rokas trīs pirksti, likti pie pieres, krūtīm un abiem […]


Continue.. Dzirkstošais krusts

Dzimstam izmiruši

Moderni laiki. Nekāda sakara ar dzīvi. Tūkstošiem gadu tautas radās no vairoties dziņas. Šodien tās izmirst, jo vairojas tikai pēdējās ziņas. Nesen dzirdēju liecinām kādu dāmu, ka vairāk par vīru tā mīlot panorāmu. Bet izdzīvojis pašnāvnieks, kam no plastmasas puse galvaskausa, man teica (pēc operācijas viņa runa bij gausa): «Ja televizoru pa logu neizmetīsi pats, […]


Continue.. Dzimstam izmiruši

“A”

Jau tad, kad LPSR karogs viļņoti zilgojās, gleznotāji, komponisti, fotogrāfi, dziedoņi pēc vecajiem laikiem ilgojās. Baltvilks atdzejoja cīruļus, paceplīšus, ormanīšus un citus dzeņus. Imants Ziedonis krāja un mācījās dzirdēt apklusušus dzirnakmeņus. ImKa “Vecpaulēnos” žāvēja sīpolu virtenes pie sijām. Prātā nesajukušajiem gribējās uzzināt, kas mēs īstenībā bijām. Ne tikai uzzināt, bet kaut vasarās senču īstenībā dzīvot, […]


Continue.. “A”

Nedzīve

Mūk bailēs ļaudis no laukiem uz drošību pilsētu mūros. Tie bīstas būt brīvā dabā. Tie drošāk jūtas būros. Reiz cilvēks bij dabas kronis – tāda bij Dieva griba. Spiež cilvēkus pilsētās dzīvot ne apstākļi – apsēstība. Atteicies būt dabas kronis, cilvēks uzņēmās risku – no dabiska cilvēka kļūt par ķermeni pretdabisku. Tauta un dziesmas radās, […]


Continue.. Nedzīve

Sabiedrībai, kurai ne dzejnieki, bet politiķi ir “viedoņi”, nekad nebūs Raiņi, Čaki, Vācieši, Ziedoņi.

Reiz tauta dzejniekus godāja kā viedākos viedoņus. Godāja Čakus, Porukus, Raiņus, Vāciešus, Ziedoņus. Daudzskaitlī tālab, ka katrs godāja Ziedoni savu. Katram bija savs Poruks, Čaks, Vācietis. Katrs savam dzejniekam rūpēja godu un slavu. Pirms divdesmit pieciem, dzeju pret mantkārību mija. Par dzeju, tautu, Latviju nu droši var teikt “bija”. Sabiedrībai, kurai ne dzejnieki, bet politiķi […]


Continue.. Sabiedrībai, kurai ne dzejnieki, bet politiķi ir “viedoņi”, nekad nebūs Raiņi, Čaki, Vācieši, Ziedoņi.

Lāčplēša ordeņu izdalīšana. Die Verteilung der Lahtschplehsis orden. Раздача орденов Лачплесисъ.

1918-tajā Latviju dibināja. 1922-trajā Rainis neizskatās pēc garā vāja. Arī Berķi neredz bēdīgu un Čaksti, lai gan trejās mēlēs titru raksti. Kaut kā nenīdās letiņi, krievi un vāci. Tu, “nacionālist”, šodien mums naidoties māci. Saeimā līdz 1935-tajam runāja dažādās mēlēs. Latgaļi latgaļojās, krievi krievojās, vāci vāciski par uzticību Latvijai dievojās. Ulmanim patika nacionālāki triki. Daži […]


Continue.. Lāčplēša ordeņu izdalīšana. Die Verteilung der Lahtschplehsis orden. Раздача орденов Лачплесисъ.

Nākotne mīt mūžībā, mūžība pagātnē

Zudusī Latvija ir nākotne mana. Pāri vienaldzības betons biezs. Cerēt nenozīmē atcerēties. Cerēt nozīmē atgriezties. Tarkovska Domeniks jau nez kuro reizi: «Jāatgriežas krustcelēs, kurās aizgājām nepareizi». Pamats, stūrakmens, tradīcija nenozīmē kaut ko senu, kaut ko, kas tikai bija. Karavāna sen nesanāk un suņi vēl niknāk ries, bet īsts, dzīvs ir tikai tas, kas pie mūžības […]


Continue.. Nākotne mīt mūžībā, mūžība pagātnē

Ateja kurp atiet

Bībele plauktā, galdā Maize. Saime – no bērna līdz sirmam. Nams, pajumte, pavards. Svētums, vērtība. Pirmā vietā Radītājs, radības kronis, pēc tam ērtība. Pieveru acis, redzu – Straumēnu galds ar krēsliem. Tālāk no saimes ķemertiņš – vieta mēsliem. Ateja, uz kuru atiet tālāk no dzīves un darba radīšanas mājām. Malup atiet no visa tīrā, ašām […]


Continue.. Ateja kurp atiet

vingrotājs aleluja

viņš ar nopūtām vingro kā cilpām/ viņš mūs nedzird – mēs viņam svilpām/ viņš no pienenēm taisa sieru/ zina Dievu un viņa mieru viņam nospļauties kuri vinnēs/ labo meitenes seju kas pinnēs/ ne ar fotošopu bet vārdu…/ viņš līdz mūžībai negriezīs bārdu viņš zin visu bet vēl it kā lasa/ smaida vien ja kāds kaut ko prasa/ viņā klusums ir milzīgs kā mēness/ viņš […]


Continue.. vingrotājs aleluja