Noglāsti rokamu karali. Atvadies, atpakaļ kāpjoties. Pa jokam ticam un neticam. Pa īstam un sirsnīgi krāpjamies. Tukšums kā atlieku formula, kā zudušā iegrāmatošana – bez pagātnes grāmatām normālām, jau atņemtā projām došana. Burti kā pirmskara ornaments. Vārdi kā zigzagi falšumam. Līča vai tīmekļa kariņos – Darvina kotlešu malšana. Jaunlaiku vēsture sumina prātā jukušo uzdzīvi. Septiņi […]
Man balta bārda un tā nenokūst. Vairs nemainās nekas. Viss viens un plūst. Plīst pavasara burbuļi un zied. Plīst balssaites, ja putniem līdzi dzied. Dzied kiber sunīts, kiber kāmis kāms. Es ēdu plastmasu jau digitāli rāms. Man draugu nav. Ir tikai sekotāji. Ko, mīļā, vēstīji, kad man ar cirvi māji? Pavisam drīz tavs mūžam būšu […]
Ļeņingrada, blokāde un Ļihačovs. Skatos Jūķubē – iespaidīgs šovs. Protams, par šodienu vien varu spriest. Redzu kā cilvēki izslēdzas, dziest. Guruši mākslīgas sviestmaizes ziest, ļaudis pa īstam, kā Kristus, grib ciest. Jēgā sen jājūk – kontrasts ir baigs. Skaties – kāds mežā? kāds pilsētā laiks? Grib ieraudzīt meitene, kas puisī kas. Skatās – bet acis […]
Bēniņos kartona kārbās krātas guļ vēstules senas kā apglabātas. Pa gadiem tur saliktas, aukliņām vītas, guļ bērnu un mazbērnu nelasītas. Tajās mīt sapņi un jūtas tālas, vēl dzīvas kā miesa, ne virtuālas. Kā dzīslas, kā nervi rokraksti vijas no tolaiku esmes, no laimīgās Bijas. Pa kluso jau reizēm bēniņos kāpu, kad pieskarties senajiem avotiem slāpu. […]
Dzeja ir mirusi. Liekvārdu plūsma. Naftas auskari. Želeja jūsma. Vairs ne varonis – baneru dieveklis. Līdzās mūmija – botoksa sieveklis. Klonu biezokņi, miljardu nācijas. Balti tetovēts melnais no Vācijas. Brīvību būt kā cilvēkam limitē. Svētlaimi, prieku, jēgu imitē. Bankas aplaupīts kaimiņš bij ienācis. Teica, ka pasaules gals jau pienācis. Teica, ka bomžiem, kas brīvi vēl […]
Es šodien apglabāju tauri. Tāpat ar pasauli ir cauri. Kam te ko taurēs, kam ko pūtīs? Tik monolīts guļ betons krūtīs. No taures kapa ņemu slieku. Tā vēl vismaz pie raudām tieku. Pa zvīņu sudrabu ar basām pie sevis eju, ne pie masām. Par maz vēl raudu, asaru. Tās ķeršu visu vasaru. Ja pietrūks – […]
Kristus atslēdza debesis lieliem un mūžīgiem priekiem. Lielo nelaimju pamāte – atkarība no niekiem. Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Labrīt. Lai ne nebaltas vairs – vien sniegbaltas tavas pēc īstenības dziņas. No prātā sajukušās pilsētas manā kalnā ne miņas. Cilvēki, kas izliekas, ka cilvēki, te gaisu izlaiž – kļūst skafandri un maskas. Baikeris – vien tetovējums miglā, kakls – bez bārdainās galvas, bez miroņgalvainās kaskas. Fokusā miers, miers, miers un bokss. Lomkas pēdējos izmirstošos […]
Skaņa. Putekļu tilts. Basām. Iekšelpā silts. Gaisma – laismojošs nazis. Asara, ko Viņš pazīs, jo ieslodzīta un brīva. Melns caurums tai vietā, kur rietā vēl vizēja dīva. Īsi savienots rīts ar vakaru. Izslēdzu saziņu. Nekādu sakaru. Saīsavienoties. Kā vatei apkulst. Tēja garaini vij. Tā bij. Tā bij. Sakāmo izkūp pīrāgs. Piedzimu tīrs. Mirt gribu tīrāks. […]
Eju šorīt pie loga – sarkankrūtīši deviņi. Aiztraucu, nākdams par strauju. Pēc mirkļa nebija te viņi. Atgriezās knābāt vien trīs. Viens sarkani ugunīgais. Safilmēju sarmainā zālē, lai vēlāk rādītu Līgai. Kad visu jau samontēju, būkšķis noduna rūtīs. Paveru, skatos, guļ viņš – ar dziestošu uguni krūtīs. Putniem miljoniem gadu viss vienmēr dabiski, skaisti. Vai tāpēc, […]
Gods Dievam augstībā un cilvēkiem labs prāts. Tu stīvi atturies. Dievs tomēr kliedz, lai nāc. Ar zemestrīcēm, viesuļiem, ar teroraktiem kliedz: viss, viss, ko atļaujies, lai miers, ir jāaizliedz… Tu tomēr atļaujies. Un miera pamats zūd. Trūd masām kautu miesu un dzīvo dvēs’les trūd. Zūd drupās Sīrija. Jau Svētai Zemei draud. Tu Dievam sejā spļauj. […]
Avotu tin lakatā. Pasmaida un saka tā: «Drīz, nu jau drīz.» Raupjās plaukstas kausiņā, rupjas maizes sausiņā viss maigums viz. Dieva miera hektāros, pļavu ziedu nektāros jau mūžiem būts. Izcirtumi kaimiņos. Kodīgajos laimiņos vien bites dūc. Atmiņās tā apmaldās. Raudāt nu jau apvaldās. Sirds smeldz un dzied: «Debess zemei tuvāk nāk. Visi tur – tur […]
Atpakaļ vasarā, kaut atmuguriski, tuvāk Dieva siltai kabatiņai. Vienmēr tikai man vien domātai, pēdējai vissiltākai ziņai. Medus pureņu plāksteri siltu uz pieres kā lidlauku gribu. Kaut vienu saulainu lidmašīnu lidojumam uz mīlestību. Uz zemes vien kalpi un pilsētas, vēl degviela pāris nebaltām dienām. Visi izbrīnīti cieši kopā, taču neatvadās – aizlido pa vienam. Visvairāk žēl […]
Tin, tin nītīm saules loku. Attin atmiņas – lai zied. Skūpstu viņas linu roku. Korī sniegavīri dzied. Stellēm mītie raksti lolo. Seģenē vēl arhīvs silts. Antiņu un mani skolo dzejas gobelēnu smilts. Dzeram Da-Hong Pao tēju. Segā audies klusums raud. Miers ar baltu mīnmetēju smaida audējai un draud. Acis tai nav šaujamlūkas. Pirksti sirmo bizi […]
Iekuru pamalē padebesi. Paldies tev, saulīt, ka tu vēl man esi. Kaut aiz mākoņiem, kaut aiz naktīm. Nabags deg, aptinies sveču daktīm. Sauļojas zvaigznes un bronzas miesas. Tumsa ir daļa no pelnītās tiesas. Ar tukšumu pilni lādēti stroķi. Cilvēce cilvēcei skaisti liek kloķi. Gribas ko šķīstu, dzidru un tīru. Noķeru dronu ar mušpapīru. Fleškartē tam […]
Ledaini eži miglā un nami. Miers, kļauts pie zemes, dziest nemanāmi. Austiņas ausīs un decibeli. Pasaules gals – viens klikšķis ar peli. Frizūru džungļi un bārdāju ciņi. Viņi ir citi. Viņi nav viņi. Skatās vēl, smejas, bet vienādi vārgi. Aizbēgt no sevis izmaksā dārgi. Ceļu pie sevis Dievs atklāj par velti. Vajag vien mežu, pļavu […]
Kā sēlis palieku par sēli un apeju šo laiku spēli. Vēl zemgals es joprojām saucos. Kā zemgals spēlē neiejaucos. Kā kursis kāpās guni kuršu, jo tās neviena – tikai kuršu. Kā lībiets Keùv-ā* laivu iršu. Kā lībiets piedzimu, tā miršu. Man senču tautība ir sēļi. Tev šūp’lī – kuršu mastu dēļi. Ne ciltis tās, bet […]
It kā jau klimats. It kā nav iemeslu tīšu. Līst un līst un līst un līst un līst un līst un līst un līst un līst un līst un līst. Lai kā lien visi, es nelīdīšu. Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Tu dzīvo mūrī. Es putnu būrī. Man romances, tev performances. Jau tilti līki un milži sīki nav. Ar savu bildi tu ledu sildi. Tev skropstās dzīvo sniega pārslas. Tie sen nav plusi – sirds atdzisusi jau. Tu zīmē sauli, bet bildē kauli. Mirst bērnu rokās rotaļlietas. Lēni ātrā palīdzība steidzas. Pusceļā jau ceļš pie tevis […]
Tīrie ūdeņi dodas dziļāk. Nafta atbrīvo vietu. Ūdens pulksteņi duļķojas indes pilienu lietū. Lotosa lampa ar čūsku Nīlu apmirdz palos. Latvija nu jau izdalīta. Ar Mitanni princesēm dalos. Līdz bezgalībai mirdzošas vēl Kleopatras VII krelles. Reklāmists dzīvo bērnu veikalā, kur vēl nesen tirgoja lelles. Vandāļi ēģiptiešu sandalēs Big Ben pakājē čurā. Benben – suvenīru tuksnesi. […]
Ja negaiss nāk, tas nāk caur mani. Caur mani ciltis, galmi, klani. Ja Ķelnē šautu, Rīgā durtos, viss pārvērstos caur mani burtos. Pat lietus līdams līst caur mani. Caur mani katedrāles zvani. Aug smilgu lauks caur mani cauri. Caur mani spāres, dinozauri. Caur mani plūdi, viesuļvētras. Gan sekvojas, gan piparmētras. Ja sārts kā sods zem […]
Kalns ir nolēmis klusēt. Laiks nolēmis sajukt prātā. Tu salsti un dalies uz pusēm, līdz nožēlai neizlamātā. Īsziņa sirdī un bulta. Aprauti vārdi caur putām. Miruša dzejnieka gultā tukšums guļ tas, ko jutām. Skurstenī dzeguze zvana. Laiks metas cilpās un žņaudzas. Vēju ēd mīļotā mana. Bērnus ēd mīļotās daudzas. Jūra vairs nešūpo dzeju. Dzelmē nirst […]
Par vārdiem kauns. To ir tik daudz. Un rodas tik. Kas kluss, to žņaudz. Jo vairāk to, jo mazāk jēgs. Ne bari vairs, vien daži bēgs. Vien daži mēles mezglos sies. Ne čukstēs ko, ne smies, ne ries. Uz mēnesi bez skaņas kauks. Pēc klusuma, ne maizes, sauks. Ja tā no sirds – vārds nu […]
Tu nenojaut, kas ir aiz loga. Aiz loga ir mūžīgi viss. Tur āboli sniegā un stirna. Un mēness jau pieaudzis. Vakar tev nomira acis. Šodien tās apglabā jau. Cietajā atmiņā tavā, kur maigo iežu vairs nav. Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Uzpeld vissmagākie zvani. Vissmagākie grēki grimst. Dievmāte, patver mani, lai Kristus manī dzimst. Ik grēksūdze – nāve Krustā. Viss mirstīgais mirst un mirst. Ne mirējiem – nirējiem būs tā, kas dziļāk mūžībā nirst. Es tveros, Kungs, Tavā Vārdā, Dievmātes apmetņa klāts. Lai pasaule apsēstā ārdās. Pie Tevis es nāku, Kungs, tāds… Dziedini dvēseles vātis, prātu, […]
Pilsētai aizbāztas ausis. Klusumā klausās. Plūst bulvāru upes kā žņaudzējčūskas gausas. Uz jumtiem tikušie kurina sārtus. Ūdens atvēris visus vārtus. Lakati vijas ap afišu dēļiem. Viena dziesma nu slīkoņiem un nelabvēļiem. Divas plaukstas saplūst kā bazilikas. Ūdenī dzīvības vienādi plikas. Kā skaidas, kā zemi pazaudējušas sliekas. Šajā notikumā beidzot visiem jāsatiekas. Atvari mutuļus kā mutes […]
Pavisam vienkāršs rēbuss. Pēdējāku laiku vairs nebūs. Valsts palīdz veseliem dzimumus mainīt, slimiem nonāvēties. Pat zoofils un pedofils jau ievērojami juridiskākā drošībā plēties. Grieķijas premjers Ciprass bērnu dzimummaiņas likumu sludina. Ne vairs Dievu, bet cilvēku iegribas pielūgt mudina. Tradīcijas, reliģijas – visu tikumu pamatus šķīdina. Sen par to Baznīcas tēvi, pravieši brīdina. Drīz arī nokaut […]
Visu vasaru līst. Līst visu rudeni. Lietus akmeņus pārvērš par ūdeni. Lauki, pilsētas, gadalaiki – viss ūdenī pārveršas. Taču pēc Noa plūdiem arī tas ir nekas. Skatos vienpadsmitā oktobra pēdējās ziņas. Pie vecās akas, zem vēl vecākās ābeles nemitas ziedēt četras margrietiņas. Tās nelūdzas, nepaģēr, lai kādā saulainākā vietā dēstī. Tur, kur augušas, aug. Un […]
Viss, kas notiek, ir neapturami. Tumsas megatonnas. Gaismas grami. Nakts. Uzšķiļu dzirksti no senlaiku krama. Mirklis dzirkstī. Gaviles. Neesmu no tonnas. Esmu no grama. Kad pasaule ar savām ideoloģijām būs tumsas galā, uz mani tas neattieksies – es jau būšu izcēlies gaismas malā. Grami no šīs pilsētām aizvien tālākās malas ir vien aklā ticībā saredzamas […]
Tautu dzīvē, kā cilvēku dzīvē, viss pieaug un mainās. Bērnība latviešiem tik gaiša. Tas izlasāms Dainās. Jaunlatvieši, dainu bērnībā sakņotu viedu redzību, valstij pamatus lika jau ar jaunības dedzību. Čakste, Ulmanis, viss košais literatūras, mūzikas, mākslas jaukums, bij mūsu tautas jaunības ziedos plaukums. Padomju laikus panesām jau ar tautas vecuma briedumu. Pat tad bija dižgari, […]
Atmiņas to laiku ganībās ganās, kur cilvēki Dievam līdz Tēvzemei klanās. Bērni kur pašu un maize, un laime. Kā viensēta – Latvija. Tauta – kā saime. Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Kaut pāvests pēc Neapoles teiktu “nav ne vaina”, grieķu bīskapi ne. Nu jau pat Grieķijā no 15 gadiem dzimumus maina. Senās ticības saknes tik slābas. Jau tā ne pārāk vīrišķie nu griezīs riekstus, šūs vāveres un būs bābas. Reiz pareizticība grieķu tautas vienīgā ticība bija. Nu parlamentārais sātanisms arī tur valdošā reliģija. Svētā Dievmāt, Tavā […]
plakāta sikce: ‘m a n d a l a y – b a y – d v ē s e l ē m’ Country pļava. Tips pa ziediņiem šauj. Ko esam pieļāvuši, Dievs to piedzīvot ļauj. Krīt mātes un meitas, krīt tēvi un dēli. Pat zeme vairs nevaid, vien Debesis žēli. Viss mainās tik strauji, […]
Cik mūžīgs laiks. Rudens dalījās ar ikonu zeltu. Dievs tā mūs mīl, ka jau šodien augšāmceltu. Jau šodien katram savu mūžību dotu, Ja mēs visi mīlētu Viņu, ne pīšļus, un to nožēlotu. Lai kā mums mīļa tumsa, kas nāk no mūsu alām, Pareizticības gaisma svētceļo pie mums pat no Ilzessalām. No svētā latvieša Jāņa un […]
1. «Kāds rudens zelts? Bulšits, krāsains sūds. Īstais zelts asinis šūmē – izklaide, bizness, politika. Cik tādos rudeņos jau nav būts. Vai kāds no mums bagātāks tika? Ja vēl kristu banknotes… Nē, plikas lapas krīt. Galvenais, lai forši jūtos šodien es. Gan jau tad arī ok būs rīt». 2. «Neesmu muļķis, lai rudens zeltu kaut […]
Feisbuks ir arēna, kur nelaimīgajiem sevi laimīgus tēlot. Kur nežēlīgajiem rādīt, kā tie prot žēlot. Kur, īstos nodevušajiem, krāt virtuālos draugus. Kur cilvēku nīdējiem rādīt, cik ļoti tie mīl augus. Kur tiem, kuru bērnus jau Smack veterāni skolo, rādīt, kā tie mīl dzīvniekus un mauriņus lolo. Kur izmirušos laukus un ķīmiskās trases ieraudzīt aklajiem, izlikties […]
せ せ せ Ceļos, krītu. Ceļos, krītu. Ceļos krītu. せ せ せ Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Tev ir sirds. Man ir sirds. Gribi lai kļūst rāma tā? Pieraksti, kas nāk no tās savā dienasgrāmatā. Daļa atskaņotā te nu ir gaismā redzama. Taču man ir daļa vēl – vientulībā dedzama. Ticu ļoti – visi mēs esam Dieva radīti. Neaprakstāms noslēpums. Pārceļos uz kladīti. რომელნი ქერუბიმთა Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Esmu atsities neļķē. Neesmu zvirbulis. Kā zvirbulis mazgājos peļķē un viss. Neļķes liek vāzē. Zvirbuļus āzē. Cilvēks uz vientuļas salas vai glāzē. Vai vientuļā alā gāzē. Robinsons Krūzō sapņo par arbūzō. I have dreams of anonymous castrati, singing to us from the trees… Pasaules gals ir neatceļams un jau drīz. Arī sapnim ir svars. Vismaz bija […]
Klauni turpmāk būs visi. Ziloņi skaita skaidas. Wairai kā vienmēr vārdadiena. Kim Jong-Un tikai smaida. Kolhozu vairs nav. Arī zeme vairs nepieder nevienam. Laimi meklēju, šķidru svinu pielejot pienam. Satori ir sasniegts – pirksts uz tā Google kartē. Blusas no mastifa mazuļa brīvi kosmosā startē. Visi ir atbrīvojušies ziloņkaula WC vai meditāciju zālē. Ziņģes dziest […]