atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

No latviski runājošiem atpakaļ pie latviešiem

No latviski runājošajiem, esmu atgriezies pie latviešiem. Līdz šim biju viens no jums visiem. Nu gribu būt viens no tiem. Līdz šim mitu republikā, PSRS vai ES mutuļos rautā. Negribu dzīvot latviski runājošo, gribu dzīvot latviešu tautā. Tāda vien pagātnē dzīvo, kā viss īstais, patiesais, dzīvais. Progress ir sadzīves ķīmija. Es no tās gribu būt brīvais. Politiskā valsts manai tautai kļuva par kultūras kapiem. Lai no tiem izķepurotos, sen sen jau esam par knapiem. Par knapiem ir vīri, kas bābas, un sievas, kā veči kas vālē. Īstenība nav pūļa portālos. Īstenība ir pļavu zālē. Īstenība pirms tūkstošiem gadu jau uzvarēja nāvi. Mēs nāvi ražojam tirgum. Arī tu pie šīs letes stāvi. Nedzīvot Dievam ir nāve – elle bez Pestītāja. Lai cik maz Viņa ir Dainās, tām visām Viņš cauri gāja. Gāja caur sidraba birzi, tāsīs zīmēdams krustus. Stāvēja gadsimtiem līdzās, lai tajos mēs nepazustu. Tomēr gadsimtā šajā vienādi zūdam un baros. Bojā gājēju pāreja – sabraukto vairāk kā karos. Alianses bumbu vedēji izslēdz draudīgo basu. Skan sensievu Līgo alti, senļaužu Dainas lasu. Drīz aizdegsies Jāņu sārti, latviski dzerošie aizlies jēgu. Cik spēju, tik jūs vēl mīlu, tāpēc no jums arī bēgu. Pūļa Latvijas nākotnei nākotnes nav – “zobu dodu”. Meklēju nākotni šodienā, taču vairs neatrodu. Feisbukā latvieši nemita, nemita Instagramā. Mita tie viensētās savās, ne pasaules publiskā namā. Kamēr šīs tīmekļa cilpas valkāt jums liksies svarīgi, viens otru atsildīsim fiziski, bet turpināsim atsaldēt garīgi. Tāpēc ar karstu sirdi un vēsu Saulgriežu vēju, no Latvijas, kuras nav, uz to, kas ir, emigrēju.

Artmaņu dzimta, Līgotāju grupa Vidzemē. Pēdējā rindā ar kailu galvu: Augusts Artmanis.
Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Google +
http://kasparsdimiters.lv/no-latviski-runajosiem-atpakal-pie-latviesiem
Iečivini
SHARE
YouTube