atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Nedzīve

Mūk bailēs ļaudis no laukiem uz drošību pilsētu mūros. Tie bīstas būt brīvā dabā. Tie drošāk jūtas būros. Reiz cilvēks bij dabas kronis – tāda bij Dieva griba. Spiež cilvēkus pilsētās dzīvot ne apstākļi – apsēstība. Atteicies būt dabas kronis, cilvēks uzņēmās risku – no dabiska cilvēka kļūt par ķermeni pretdabisku. Tauta un dziesmas radās, kad cilvēks bij dabas kronis, kas pilsētu mākslīgai dzīvei nu mākslīgs vien pavadonis. Bija sadzīve senajos laikos. Tad cilvēki sadzīvot prata ar Dievu, ar Darbu, ar Dabu, no kā nu tos šermuļi krata. Par nedzīvi sauc tādu dzīvi, ko nedzīvo nedzīvotāji. Tu, pilsētniek, mēslojums zemei. Bet reiz Dieva radību rotāji.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Google +
http://kasparsdimiters.lv/nedzive
Iečivini
SHARE
YouTube