atskaņu dienasgrāmata : durvis pilnas ūdenskritumiem

Mūžība stāv uz vietas

Tavu mežģīņu vairs nav ārpus visu mūsu datiem. Nav tava nimba virpuļu virs vārpām un matiem. Tavu skropstu zelta melno zvaigznīšu nava. Tikai ekrāna plaknē visiem vienādā pļava. Tavas podziņas kārbiņā un uzpirksteņi, tavas diega spolītes, dzīparu mezgliņu dzeņi. No tā visa kā putekšņos bišu nopūtas lēnas. Pār laiku vairs nesnieg dzīvās mūžības ēnas. Nekur tu vairs neliksies, visur tev seko. Sapņosi, sēņosi – arī roboti bekos. Tevi visu tiem vajag – tava mirkļa ik zibu, tavu klusumu, mulsumu, īstenību. Gaujas smiltājos vecā koka tilta pāļi vasarās bij mūsu smiltāju ģenerāļi. Nu krūmi, ne cilvēki, ne viņu bijušā miera – neviena ornitologa, neviena pioniera. Zūd viss, taču toreiz viss tā nesajaucās. Pat izsmēķis nomests pie bodes īpašāk saucās. Un arī tu biji īpaša, lai gan maza un smulīga, taču bērnība tīra bij, krāsaina, sulīga. Nu bērni arābu šallēs, cigās elektriskās. Tu biji dvēsele mežģīnēs, ne džīnu driskās. Esmu pulkvedis vecs, kas saņem pavēstes tiesai. Manas atmiņas mūžīgas, jo nepieder miesai. Šorīt jau sniga. Kad viss balts, mazāk bēdu. Sniegā atstāju savējo kā reiz smiltīs tavu pēdu. Jocīgi likās – arī man pieci pirksti, jo arī tu, kā es, ar mūžību sirgsti. Tavu mežģīņu vairs nav ārpus visu mūsu datiem. Nav tava nimba virpuļu virs vārpām un matiem. Tavu skropstu zelta melno zvaigznīšu nava – tikai ekrāna plaknē visiem vienādā pļava. Tavas podziņas kārbiņā un uzpirksteņi, tavas diega spolītes, dzīparu mezgliņu dzeņi. No tā visa kā putekšņos bišu nopūtas lēnas. Pār laiku vairs nesnieg dzīvās mūžības ēnas. Šie ir tie paši vakari, tie paši rīti. Novēršas visi – ir visi piemānīti. Bet viss taču vienkārši, tās tik vienkāršas lietas. Mīlestība nekad nebeidzas, zeme negriežas un mūžība stāv uz vietas.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube