atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Mana tautība

Kā sēlis palieku par sēli un apeju šo laiku spēli. Vēl zemgals es joprojām saucos. Kā zemgals spēlē neiejaucos. Kā kursis kāpās guni kuršu, jo tās neviena – tikai kuršu. Kā lībiets Keùv-ā* laivu iršu. Kā lībiets piedzimu, tā miršu. Man senču tautība ir sēļi. Tev šūp’lī – kuršu mastu dēļi. Ne ciltis tās, bet tautas mazas. Ik katra dārgakmens, ne drazas. Kā letgals darināšu plostu celt letgaļus pār dzimto postu. Kā vajāts vecticībnieks slāvu par visiem, Dievu lūgdams, stāvu. Zem vāciem, zviedriem, krieviem, poļiem mūs varas mina smagiem soļiem. Bet nesamina. Dainas raida: mēs izdzīvojām, jo… bez naida. Vai latviets esi, ja man prasa, es saku: jā… Bet ne kā masa. Kā letgals, zemgals, kursis, sēlis. Ar sakņu gaismu, dzimto mēli. Un tikai tad, ja mīļi citi – ar citām saknēm, gēnu riti. Es latviets – ja tā Dieva griba. Bet tautība man – mīlestība.

*Gauja

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube