atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Līgotājiem bildē

Tā nekad vairs nebūs. Nebūs tīru seju. Nebūs tīru acu. Nebūs Līgo dzeju. Nebūs tīru bērnu. Nebūs īstu sievu. Nebūs īstu vīru. Sirds tik kauc “ar Dievu”. Manu dzīļu ļaudis, es kā bērns jūs mīlu. Kārdināja pievilt, tomēr nepievīlu. Gars joprojām dzīvo senos jūsu laikos. Šos man pat kā zārku te vairs nepielaikos. Dievs kā Līgo vainags kopā mūs ir vijis. Šodiena man mūžam būs vien tas, kas bijis. Tas nekas, ka pāri katram jums jau kapiņš. Viņā pusē jūs nu visus filmē Slapiņš. Arī viņš sen juta to, ka senums īstāks. To, ka senču tikums nīstāks taps un nīstāks. Nav vairs tādas tautas, kādu bildē redzam. Vēl jau izliekamies, Jāņu sārtus dedzam. Vēl jau Līgo pantus valkājam, kā zinām, taču pašu dzīvēs postu iemūžinām. Tas jau milzt uz sliekšņa – nejūt to vien beigtais. Lielais karš ir sācies, skaļi nepieteiktais. Man par Dieva plāniem, protams, maz ir jausmas. Sirēna kauc krūtīs “glābt mūs var vien šausmas”. Būs, ja izdzīvosi, tīrāk sirdī tavā. Apsēstību laikmets sadegs kodollavā. Atgriez, Kungs, pēc kara mūs pie skalu liesmas. Tikai tādā gaismā rodas tautas dziesmas.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Google +
http://kasparsdimiters.lv/ligotajiem-bilde
Iečivini
SHARE
YouTube