LATVISKI RUNĀJOŠIE ĶERMEŅI ONLAINĀ

Reiz tauta bij, un modās tā.
Tad visi rokās sadevās.
Tā naiva bij, bet vienota.
Tad izbija, jo padevās.

No pelēkuma košumā
Mūs tērpa mantkārības gars.
Vairs nezēlām mēs drošumā,
Bet kļuvām gļēvs un vadāms bars.

Nav baram vairs ne jā, ne nē.
Sārtbaltais mastā plīv kā rēgs.
Tam pāri nu “eL Gā Bē Tē”
Un nāvīgs elles melu spēks.

Ne bibliskā vairs Derība,
Ne senču Dainu tikums svēts.
Kas Atmodā bij cerība,
Nu mantkārības nogalēts.

Nu katram privāts īpašums,
Nu katram savs un “mans ir mans”.
Nu visu sev, neko vairs mums.
Nu katrs kundziņš sev vai pans.

Bet tā vien krāptam vergam šķiet,
Ka tas ir pans vai kungs, vai šefs.
Jau uzpurņos liek baram riet.
Viss eiro sapnis kodā – blefs.

Jau Satversmei sargs bābiets zils.
Jau mentus dresē lesbietes.
“Dievs Kungs ir mana stiprā pils”…
Pie sevis dungoju vien es.

Liek baram kodā krievus nīst,
Bet jeņķu priekšā galvas liekt.
Jau tauta dziest un trimdā klīst.
Viens pats sev varu dziesmās kliegt.

Es pārāk mīlu Latvi šo,
Lai pūstu naida stabulē.
Es dziedu vien no sirds par to,
Uz ko es nospļaujos ar “nē”.

“Nē” tiem, kas maskās pavēl smakt
Un citas tautas ienīst sauc,
Kam sirdsapziņām kapus rakt
Te mūsu mazbērniem ir ļauts.

“Nē” praidiem, nacistiem un jums,
Kam parlamentā beņkus trīt.
Nav tur neviena, kas par mums
Ir gatavs galvu nolikt rīt.

Ne tur par latviešiem kāds mirs,
Ne kāds par krieviem galvu liks.
Tie trīsies vien, līdz skaidas birs,
Dēļ labumiem, kas pašiem tiks.

Kam Latve rūp? Vai man, vai kam?
Vai tauta – latvieši vēl mēs,
Vai latviski vien runājam
Ar varavīksni smadzenēs?

Smeldz Atmoda kā vāts man tā,
Ka iemigt nu jau būtu grēks.
Ja mostos tu, mēs trijatā
Ar Dievu būtu varens spēks.

VAI ESAM LATVIEŠI –
STREĻĶU MAZDĒLI DROŠIE,
VAI TIKAI ĶERMEŅI ONLAINĀ –
LATVISKI RUNĀJOŠIE?

Kaspars Dimiters
05.07.2021
Latvija