atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Kāpēc ciemos nepiekāp?

Viss jau pierasts. Ir, kā ir. Viens tu savā kalnā kāp. Katram savs. Tas arī šķir. Tev taču tik ļoti sāp. To, kā sāp tev, atklāj skats. Kāpēc ciemos nepiekāp? Tuvākais sev tuvāks pats. Tikai tas jau arī sāp. Var jau pierast, neraudāt, asaras par smiltīm burt. Paiet diena, sāpe klāt sīkām adatiņām durt. Mēness miglā Dieva laists. Tu no gultas laukā kāp iemūžināt to, kas skaists, jo tik ļoti, ļoti sāp. Visi jau tā klusēt mēdz. Arī tu tā sevi krāp. Mutes klusē, sirdis brēc. Kāpēc ciemos nepiekāp? Mana grāmata tev ir. Zinu, laika nav to šķirt. Šķir, mans draugs, un laikus šķir. Man no sāpēm nācās mirt. Dažādi jau sāpes dzeļ. Atdzīvina tās vai kauj. Manas sāpes augšāmceļ. Ļauj tev palīdzēt, nu, ļauj. Piekāp ciemos, vieglāk būs. Pārāk ilgi nepiekāp. Sirds par akmeni tā kļūs, ja tik ļoti, ļoti sāp. Rūp man viens – jūs visus glābt. Jums kā vienmēr katram savs – aizmirsties un nepiekāpt.

Mīlu. Gaidu.
Kristus tavs.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

[DISPLAY_ULTIMATE_SOCIAL_ICONS]

Atskanēs e pastā
Google +
http://kasparsdimiters.lv/kapec-ciemos-nepiekap
Iečivini
SHARE
YouTube