atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Jānītim – 1944.06.04. † 2018.07.26.

Jānītis nu ir miris. Nē taču – beidzot viņš dzīvs. No abām – no dzīves un nāves Jānītis tagad ir brīvs. Beidzot viņš redz tādām acīm, kādām redz eņģeļi vien. Vai spēšu es krustu kā Jānīts nest Golgātā kādudien? Vai spēšu es redzīgā acīm redzēt kā redzēja viņš? Nāve ir tikai plīvurs, priekškars vai paladziņš. Aiz tā viņš lūgsies par visiem, par mani, par tevi ar. Vientulībā ar Dievu mums nāve vēl jāpārvar. Ir bēdas par neticīgo, kas triecas, līdz attopas beigts. Kam viss, ko ir jāpagūst pateikt, paliks te nepateikts. Jānītis pateica visu – ka mīl mūs un mazbērnus ar. Tik neliekuļoti mīlēt vien Kristus un Janītis var. It kā viņš invalīds bijis, mēdzis ar krītamo sirgt. Domāju, kurš kritis vairāk, šķirstu kad gāju tam pirkt. Stāvu, uz šķirstiņu raugos, kas košā baltumā tīts. Tas, kurš mīl, jau ir vesels. Kas nemīl, ir invalīds. Tas, kurš mīlēdams cietis un miris bez naida, ir svēts. Jānīt, tu biji mums visiem par mocekli izredzēts. Tevī kā dziļā vātī mirdzēja Kristus zelts. Jānīt, tu neesi miris – tu esi augšāmcelts.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube