atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Feminisma gadsimta ticīgas sievas lūgšana

Viņa raudāja aukstus kristālus. Sirds jau bija kā granīts. Svešais pakausī elsa: neraudi… ka būs labāk, vēl nav zvanīts… Viņa bija lepna un brīva, bet tuvākos ieslodzīja. Neregulējiet mani! – kliedza. Tik brīva viņa bija. Viņa skatījās visā ar aizdomām. Pār skatienu ledaina laka. Viņa uzticējās tikai sev. Klausīja visam, ko pati saka. Viņa bij autoritāte savās acīs – sev kā dievs dzīvā Dieva vietā. Un iemūžināja pati sevi sirdī kā granīts cietā. Viņa gribēja redzēt bērnos vien atspīdumu savu. Viņa dzimenēs apsveicās pati, sev labklājību vēlot un slavu. Kad viņas bērni uzvedās tā, kā uzvedās pati mamma, analīzes uzlabojās, bij teicama kardiogramma. Tā viņa sevi mānīja, lai gan zināja, ka ir ļoti slima. Nevienam neredzamos brīžos, sapratusi visu, ļima. Juta pakausī čukstam svešo noskaņā ledaini vēsā: tu jau zini… ne jau es nesu tevi – tu mani sev plecos nēsā… Meta krustus viņas čaklās rokas, tik smagi, kā būtu no svina. Kļuva vieglāk – krustam ir spēks, to viņa jau tagad zina. Arī slimību savu zina, ko nosaukusi savā vārdā. Viņa jau pazīst īstas asaras Kristus acīs un vīra bārdā. Viņa zina, ka sieva, kas valda pār vīru, ģimeni, māju, krustā sit sevi un savējos reizē ar Pestītāju. Tāpēc raud viņa kristālus, lūdzot: Kungs, palīdzi, lai tie kustu… Viņa grib, bet vēl nespēj, ar Dievu kopā nest ģimenes krustu. Kā važas velk savu pa zemi, dvesdama lūgšanu knapi: Kungs, palīdzi… dzīve bez Tevis kā glīti sakopti kapi… es esmu slima ar sevi… es Tavā brīvībā gribu… gribu mīlēt sevi un visus ar Tavu mīlestību…

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Google +
http://kasparsdimiters.lv/feminisma-gadsimta-ticigas-sievas-lugsana
Iečivini
SHARE
YouTube