atskaņu dienasgrāmata : ievainotie

DZEJNIEKU ĶEIZARS

Dzejnieku Ķeizars nes tevi uz pļavu plaukstām. Noliek uz zemes par zemi un sauli daudz augstāk. Noliek šī apļa visstarojošākā stūrī. Augšāmceļ Krustu un ietinas raudu mūrī. Mamres antenas raida pēdējos kvantus. Spāre jau sapāro ledus laikmeta pantus. Dzīve pēc dzīves – turp pilsētas lavīnām veļas. Nenomirt sēdus var tie vien, kas augšāmceļas. Ģitāru apjoz ar Sēlijas kovboja jostu. Bizē vij visu, ko mazmeitas šūpulī stostu. Nav tas viss mans – par to netiks jūsmots un plaudēts, jo klusumā top, bet kņadā tiek mūžīgi zaudēts. Pīšļus par zelta putekļiem naivie grib vārdot. Pilsētas izdzīvo, lauku tikumus ārdot. Lasīt nepratējs ganiņš prata vien dzejot. Lasīt pratēji vingrinās bojā dejot. Kūlas melno caurumu pavasarī nimbu virpulī aizvērpjas dzeja. Es arī. Mūzika skan vēl, bet harmonizē vien beigtos. Saziņa dullina, Dievam lai nepateiktos. Zini, es zinu – Pēteris Kēfa bij zvejnieks, lasīt neprata, dzirdēja – Kristus ir Dzejnieks. Dzejo, dēls, tā, ka, lai kā un lai kur tu mistu, uzzin, kas nezin, par Dzejnieku Ķeizaru Kristu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube