atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Dzejkabs

Es arī redzēju, kā tu ar čiekuru raksti upē dzejoļus. Lasīju tos jau tavas pirmās vanniņas šļakatās. Lasīju tos tavu baso pēdiņu ķīļrakstā sniegā. Lasīju mammiņas rūtainajā lakatā. Lasīju garaiņos, kas no diendusas ratiņu kulbas vēlās, saules putekļos un sala mirgā. Lasīju, kad tava bērnība bija putns. Arī vēlāk, kad tā pārvērtās spārnotā zirgā. Visu putnu un pumpuru salidojumā lasīju, kad savai ziedēšanai izvēlējies margrietiņas. Lasīju tev aizejot un savu mīlestību aiznesot arī pie viņas. Tavu amatnieku sadzejotajās vienkocēs cirvju asmeņu airiem steidzu līdzi tev laivot. Balinu tavas linu buras, dzidrinu tavas dzejas dvēseli naivo. Gan jau atkal rakstīsies kilometriem garas mīlestības vēstules uz viņas pleca. Sniegpulkstenis rāda mūžību: dzeja un mīlestība nekad nepaliek veca… Pat tad ja sapinas bizbizmārīšu lakatos, ja asarās izzūd no kauna, dzeja un mīlestība vienmēr mirst tikai jauna. Bez dzejas un mīlestības ir kā pazemes labirintos lavierēt. Ja nekad nebeigsi raudāt, nekad neizžūs viņas vēstules uz klavierēm. Tavas haikas kā pogas Kristus asiņu diedziņā veru. Lūdzos par tevi un tavu dzeju kopā ar tavu Šveiceru un tavu Heidegeru.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Google +
http://kasparsdimiters.lv/dzejkabs
Iečivini
SHARE
YouTube