atskaņu dienasgrāmata : ievainotie

Dižļaužu jeb analfabētu piemiņai

Tūkstošiem analfabētu dzimtu radīja tautas dziesmu tūkstošu simtu. Tie bija laiki – mācēja lūgt vēl, ne prasīt. Tie bija dižļaudis – neprata rakstīt un lasīt. Pirms simtpiecdesmit, lauku dzīvi jūtot par sūru, lasīt un rakstīt pratēji radīja literatūru. Aizvācās no laukiem, kur analfabētu pēcteči mita, pie izglītotajiem pilsētās. Tur dzīve nu brīva un cita. Pilsētnieki ir cilvēki, kam sakne iz laukiem rauta, kam beztēvpilsētas Tēvzemes vietā un kas vairs nekādi nav tauta. Rakstīt un lasīt pratējiem nu sava mašīna, dzīvoklis, māja un literatūra, kas simtpiecdesmit gados tautu iznīcināja. Lauki nīkst tukši. Brūk pēdējās analfabētu ēkas. Pilsētnieki iznīcina visu, ne tikai, kā karš – Rīgu, Zlēkas. Pār mežiem un izcirtumiem kungi nu skandināvi. Pilsētnieki raksta par sevi, bet klusē par tautas nāvi. Valsts šī bez tautas, kaut piebļauta simtpadsmit koru. Apskauju mirstošu viensētu. Glāstu gaistošu noru. Literātu sevī reiz padzinu. Nu dziļāk pētu. Pamazām atdzimstu par tautas analfabētu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube