atskaņu dienasgrāmata : durvis pilnas ūdenskritumiem

DIVAS LATVIJAS

Vēl ne tik sen, pirms jaunā normāluma,
Bars pukojās, bet pārāk nenoskuma.
Bij stadionos, arēnās un klubos,
Kur priecāties, līdz kamēr neizrubos.

Bij mūzika, ko konvejieri ražo,
Bij masām brīvība, kas panesami važo,
Un lielveikalu milzu katedrālēs,
Kur ticēt mūžībai, kas tepat preču zālēs.

Bij sodu daudz kā kūtspakaļā nātru.
Jā, radari, lai nenesies par ātru,
Jā, nodokļi, bet vai no tiem kāds ģība.
Bij iekš kā aizmirsties, un tā bij mantkārība.

Te pēkšņi bāc! – un pīrsings tavs zem maskas!
Visapkārt policisti, bākugunis, kaskas.
Ne draugu pabučot, ne šefam gurnus gorīt.
Nu lomkas tādas – skrobi grūti norīt.

Nu pēkšņi tvarsta tevi naktī ielās.
Cik tautā sodīto nu Panorāmā lielās.
Viss apstājies – kā mocīts, skrējis mūrī.
Kas pārāk lecas, notiesā, liek būrī.

Bet tie tak savējie, ko paši ievēlējām –
No tautas labākie, ar izredzēto spējām.
Par mums tie rūpējas. Un armija nāks talkā –
Ar varu izārstēs, ne veidā pārāk smalkā.

Nu vīruss tāds, ka visi potējami.
Nu visi slimnieki un slimi visiem nami.
Ar mūsu balsīm nokļuvušie spicē
Kā slimus dzīvniekus mūs testē, dezinficē.

Un policists, kas tevi ņems pie žaunas,
Vien klausīs pavēlēm, kas tam ik dienas jaunas.
Kā kādreiz “troikas” – plika politika –
Vien darīja, ko priekšniecība lika.

Tā arī nacisti, kas līķus kalniem krāva,
Vien darīja, ko pavēles tiem ļāva.
Tāpat ar tiem, kas šodien karavīri –
Liks šaut un šaus. Un papīri būs tīri.

Ir divas Latvijas, ko dalīs divās pusēs.
Kas pavēl, vienā būs. To pusē būs, kas klusēs.
Bet otrā tie, kas pirmo plānus minēs,
Tos pirmie izolēs, ar varu novakcinēs.

Vairs nav ko brīnīties – viss notiks acu priekšā.
Nav jāliek cietumā – jau visi tajā iekšā.
Varbūt vēl Saeimu šo veco atlaist spēsim
Un jaunu, labāku, sirds mieram ievēlēsim.

Varbūt tie dzeloņdrātis sudrabos vai zeltīs.
Varbūt liks barakās un neļaus nosalt teltīs.
Varbūt tie pažēlos – bez sāpēm iemidzinās.
Bet to, ka tauta mēs, neviens vairs neuzzinās.

Ir tautām dziesmas – mūžīgas un svētas.
Ir tautās vienots spēks – tās Dieva izredzētas.
Ja vergu bars, kam ‘draivs’ ir mantkārība,
Tad lai vairs neesam. Un tā būs Dieva griba.

LAI ESAM TAUTA
TĪRA ZELTA VĀTĪM.
LAI BAIĻU NAV MUMS
NO VARAS DZELOŅDRĀTĪM.

Kaspars Dimiters
07.01.2021

Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube