atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Citplanētieši

Mēness atsedzis plecu. Ieskrienos un tajā lecu. Cik skrējieni sevī nav skrieti, apdzenot citplanētieti. Lēciens un es jau nirstu. Tik dziļi un īsti kā mirstu ik dienas ar sveces stāju par savu Pestītāju. Plecu pie pleca cieši ap mani stāv citplanētieši. Sedlojis putnu vai spāri, es atkal laižos tiem pāri. Lai redzētu un lai justu mēness ezeru, krustu, un pašā sirdī tam kristu, kur viņi slīcina Kristu. Ar krustu ir vieglāk lidot, kā ‘e-baja’ izsolēs bidot. Viņus tas neizbrīna, ka krusts man ir lidmašīna. Spļauj un šauj ne pa jokam. Lec šķēpeles krusta kokam. Es turpinu planēt bez riska. Bet sajūta venēriska. It kā no cilvēku sugas. Pat dzejo un raksta lugas. Un tomēr viņi ir citi, ar citādu asinsriti. Tie domā, ka dziedu un raudu, uzpirkts par Jūdas naudu. Nē, cilvēki nedrīkst būt sveši, bet uzvedas viņi kā beši. Zinu, nav vērts ar tiem plūkties. Turpinu dziedāt un lūgties. Mēness jau nometis drānas. Debesis plānas plānas. Zvaigznājiem tajā pusē plīv mani senči un klusē. Klusē tik skaļi, ka dzirdi ar asinīm, šūnām un sirdi: šī zeme, kur cilvēki mita, jau sen ir planēta cita… Nešaubies, tici tieši – to apdzīvo citplanētieši…

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Google +
http://kasparsdimiters.lv/citplanetiesi
Iečivini
SHARE
YouTube