atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Brīvības ekranizācija

Man balta bārda un tā nenokūst. Vairs nemainās nekas. Viss viens un plūst. Plīst pavasara burbuļi un zied. Plīst balssaites, ja putniem līdzi dzied. Dzied kiber sunīts, kiber kāmis kāms. Es ēdu plastmasu jau digitāli rāms. Man draugu nav. Ir tikai sekotāji. Ko, mīļā, vēstīji, kad man ar cirvi māji? Pavisam drīz tavs mūžam būšu es. Daudz labākas jau ražo smadzenes. Es būšu ķīnietis ar šaurām lūciņām. Uz tevi lūrēšu un tavām kūciņām. Tik tevi barošu, cik vien tu spēsi rīt. Neviens neko mums nespēs padarīt. Jau raķete kā aizkauts sivēns kviec. Es brēcu tai: tik mīļo neaiztiec. Pēc eksplozijas putnu toņi dziest. Nav galvas mīļotai, ar ko par dzīvi spriest. Tik dators dzīvs, kā plaisa paveras, un lūpu barankas tā staros saveras. Kaut begtie līdzās dziest, pie tā var pasēdēt. Ik vista-pilsone var cēli pasē dēt. Ja skaustā dzeļ tev satricinošs ‘nē’, sev tādu mīļoto, kam galva, izprintē. Kā noprotams no smalkās dzejas šīs, stāsts ir par brīvību, kas sāksies ļoti drīz. Bez galvas mīļotā to jūt pat recoša – kā lēkā brīvība un saule neuzlecoša.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube