atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Bezvārdu nopūta

Par vārdiem kauns. To ir tik daudz. Un rodas tik. Kas kluss, to žņaudz. Jo vairāk to, jo mazāk jēgs. Ne bari vairs, vien daži bēgs. Vien daži mēles mezglos sies. Ne čukstēs ko, ne smies, ne ries. Uz mēnesi bez skaņas kauks. Pēc klusuma, ne maizes, sauks. Ja tā no sirds – vārds nu ir beigts. Dzīvs vēl tik tas, kas nepateikts. Un augšāmcelts vien mēmais tiks, kas mutei priekšā važu liks. Kas apklusīs, vēl kliedziens taps. Pat brīvais pants jau slimo kaps. Ne silts, ne auksts. Ne slikts, ne labs. Jā, rīmēju. Mans klusums traks. Kā vientuļš Noa šķirsta vraks. Ir beigtais liels. Ir dzīvais mazs. Ir bibliotēkas kapsētas. Starp grāmatām tik viena ir. Pats Vārds tās lapas manī šķir. Un visa plašā saziņa no lielās sarūk maziņa. Par svētu šļupstu klusums rūgst. Kungs, lai man vārdu vienmēr trūkst.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Google +
http://kasparsdimiters.lv/bezvardu-noputa
Iečivini
SHARE
YouTube