atskaņu dienasgrāmata : durvis pilnas ūdenskritumiem

ATMODAS KARANTĪNA

Rozā aģenti novelk Atmodas un uzvelk nāves maskas:
“Kas pirms trīsdesmit sākās, beidzot ir noticis.”
Mūžīgā sala veči, kartiņu maisiem plecos,
BrAdā pēdējās no tīra jaunsudrabiņa notis.

Piedzīs tev aizdoto naivās nācijas cerību
Tavā dzīvoklī, ne vairs Mežaparka halucināciju zeltā.
Visus pa vienam – katru savā ekrānā
Bailes un vientulība norobežo no Augšāmceltā.

Uz barikādēm uzsildītas, vēlāk jau ļoti slimas,
Pat teātrī pārlietās asinis nodziest.
Slēdz tautas skatuvi varani stīvās šlipsēs
Visus reģistrē necauršaujamās zeķbiksēs odzes.

Kas nav dzejojis, pusdzīvus vārdus starp mirušiem lasa,
Tic mediju kanibāliem, kas bailes kanalizē.
Ne Bārdas pirtiņā, bet uz nāves lāvas,
Vienādiem uzpurņiem globālā ešafota bizē.

“Sovok, tu dzejotāj, ar kolektīvismu mūžīgi slimais,
Sen sagšā tu ietinams un lielvārdenē pakarams.
Tev līdzīgos dezinficēs, pēc vakcīnām lūgties dresēs.
Esi kā mēs – katrs par sevi. Laiks tev līdz vakaram!”

Slēdz sadzīves ilūziju un vientulību vēl ciešākā tīklā,
Lai tevis redzēšana tēmeklī ir bez riska.
Dēļ tavas veselības tev būs bīties no cilvēkiem
Lai tava slimā cilvēcība kļūst veselīgi dzīvnieciska.

Dievinātās pilsētas ar iepirkšanās “liturģijām”
Pārvēršas zonās, lēģeru debesskrāpjos.
Vien āpsītis manā pakrastē sirsnīgi piemiedz,
Lai kā viņš savā aliņā arī es dziļāk sevī rāpjos.

Krustojas dzīvie un nedzīvie – aust pastarās tehnoloģijas.
Nebūs nekad kā bij, nebūs pat ugunij…
Ar visu, ko pieļāvām, ko pieļaut vēl varam,
Mīļā un mākslīgā miera gūstā mēs devām brīvību karam.

Kaspars Dimiters
04.04.2020

Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube