atskaņu dienasgrāmata : durvis pilnas ūdenskritumiem

Ar melnām plaukstām sauli

Šī pasaule tev siekstā galvu skrūvē – tik tīkami, ka labprāt dzīvo važās. Vai baznīcu tu savā kalnā būvē? Ja ne, tad vaino sevi savās ‘lažās’. Ir pirmā ‘laža’ komforts, labklājība un koptas miesas smalko stilu drānās. Reiz dzimtļaudis, tās redzēdami, ģība – vēl juta, ka ar stiliem velni mānās. Ja vienkārši kā zieds šai dzīvē plauksti, ir sirdī miers un dzīvi jūti siltu. Bet komfortā kā ledū ziedam auksti. To silda jau, bet mākslīgi, ar viltu. Reiz dzimtļaudis tik tuvu zemei plaka – no klaušu nastas, pātagām un bada. Bet šodien lasi Dainas – dzidra aka. Vai labklājības apsēstie tā rada? Nav kalnā baznīca. Nav līdzības vairs Dievam. Klīst apsēstie, pa glaunām ellēm ganās. Jā, varu pulgo, ierēdņus lej nievām, bet spogulim un augļotājiem klanās. Tie paši dzimtļaudis, tik dēmoniskām alkām, vairs dievup nepaceļ šīs saules nastu. Dzēš svētību ar izvirtībām smalkām, līdz velni kļūst par izredzēto kastu. Bez svētības, bez baznīciņas kalnā, bez sirds – ne redzi vairs, ne dzirdi. Ar Dieva ziedu krūtīs, dzeltu salnā, tu, izglītots un kopts, jau ziedot smirdi. Ņem lāpstu, roc, kur tavu senču kauli. Skauj viņu skeletus, to galvaskausiem jautā: Ar melnām plaukstām kā var pasmelt sauli? Kā saules pēdas tāds var atstāt tautā…

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube