atskaņu dienasgrāmata : durvis pilnas ūdenskritumiem

Ar melnām plaukstām sauli

Šī pasaule tev siekstā galvu skrūvē. Tik maigi piekaļ tai, ka labprāt dzīvo važās. Vai baznīcu tu savā kalnā būvē? Vēl ne? Oi, nevaino nevienu savās ‘lažās’. Ir pirmā ‘laža’ komforts, labklājība un koptas miesas smalko stilu drānās. Reiz dzimtļaudis, tās redzēdami, ģība. Vien retam piešķīlās – ar stiliem velni mānās. Kamēr tu vienkārši kā zieds šai dzīvē plauksti, ir sirdī miers un dzīvi jūti siltu. Bet komfortā viss nosalst – ziedam auksti. To silda jau, bet mākslīgi, ar viltu. Reiz dzimtļaudis tik tuvu zemei plaka – no klaušu nastas, pātagām, pat bada. Bet šodien lasi Dainas – dzidra aka. Vai labklājības apsēstie tā rada? Nav kalnā baznīca. Nav līdzības vairs Dievam. Klīst apsēstie, pa glaunām ellēm ganās. Jā, varu pulgo, ierēdņus rej nievām, bet spogulim un menedžeriem klanās. Tie paši dzimtļaudis, tik dēmoniskām alkām, un nenes dievup vairs šīs saules nastu. Vien spēku, laiku šķiež dēļ izvirtībām smalkām. Sauc velnus šos par labklājīgo kastu. Bez svētības, bez baznīciņas kalnā, bez sirds – ne redzīgs vairs, ne dzirdīgs. Ar Dieva ziedu krūtīs, kautu salnā, kaut izglītots un kopts, tu garo smirdīgs. Ņem lāpstu, roc, kur tavu senču kauli. Skauj viņu skeletus, to galvaskausiem jautā: Ar melnām plaukstām kā var pasmelt sauli? Kā saules pēdas tāds var atstāt tautā?

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube