atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Apo kā šlipse (nirējiem) *

Darbina vārdnīcas – kokteiļu mašīnas. Vazaņķu drezīnas trauc contrail sliedēs. Ogļu vilcieni gracioziem kāšiem maldās Raiņa lauztajās priedēs. Pēdējie zemnieki rāceņus cilā. Redz slieku jogu, dzird sienāžu ‘džazu’. Atmiņas aizlaižas bezsamaņā. Portāli svaigu nes iespaidu drazu. Visu to pieraksta izbijis milicis. Arī bijusī komjauniete. Pirmajam perlamutra svilpīte mutē. Otrajai – saulrieta saule kā biete. Laikmets, kas palika bērnudārzā, nevar un nevar un nevarēs beigties. Visi notikumi sen pagājuši. Šobrīd viss nenotiekošais dzen steigties. Viss ir vienāds. Vienādi visi. Ziņas kā ķīniešu plastmasas spaiņi. Laikmeta kodols ir iemidzināts. Visi lauž priedes. Visi nu raiņi. Grūti ir dzīvot, ja dzīvot liek viegli. Grūti pat komā, ko uzmāc kā baudu. Sirseņi šogad kā kim-ir-seņi vēstī: viss modina kodoljaudu. Un tikai tāpēc, ka vārdu vairs nav, ar kādiem bij bērnībā pilna klade. Nerunā Rīga. Nepareizs laiks. Īsto zin Madlienā mūrētā Made. Ēdama, dzerama, melojama tukšuma pilni tīmekļu lēģeri. Balto cilvēku ērtību ēras grāmatu aizvērs plastiskie nēģeri. Aspāzij mīļā, Madlienā mūrētā… Smalku tīklu jūriņ’ (ne)prasa… Tekstu bla-blāķiem betona masa… Dzeja ir rasa… Dzeja ir rasa… Pastāsti, Poruk, pirms nojūc, par to. ‘Rakstnieks ir tas, kas raksta dzeju. Dzejnieks – kas neraksta vairs neko’.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

* Apo

Atskanēs e pastā
Google +
http://kasparsdimiters.lv/apo-ka-slipse-nirejiem
Iečivini
SHARE
YouTube