atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

“A”

Jau tad, kad LPSR karogs viļņoti zilgojās, gleznotāji, komponisti, fotogrāfi, dziedoņi pēc vecajiem laikiem ilgojās. Baltvilks atdzejoja cīruļus, paceplīšus, ormanīšus un citus dzeņus. Imants Ziedonis krāja un mācījās dzirdēt apklusušus dzirnakmeņus. ImKa “Vecpaulēnos” žāvēja sīpolu virtenes pie sijām. Prātā nesajukušajiem gribējās uzzināt, kas mēs īstenībā bijām. Ne tikai uzzināt, bet kaut vasarās senču īstenībā dzīvot, lai sakrātu spēku zem LPSR viļņoti zilgā arī nākamo sezonu radoši plīvot. Par ideālu sāka nervozēt jau mazā auguma dižgars Virza, rakstīdams “Straumēnus”, kas sirds ilgas senajā īstenībā virza. Tiklīdz dibinājām politisku valsti, dižgari juta – sāk ļodzīties tautas balsti. Kalpi sāka imitēt kungus, tēlot vagarus, aristokrātus – rietumu banālie piemēri darīja banālus arī šo kuņģeļu prātus. Šodien tos vecos laikus, ko LPSR laikā radošie glāba un meliorācija neapraka, viensētu pēc viensētas nebūtībā pludina valsts iekārta vārdā Skuju-Taka. Nākotne skaidra – senču orientācijas, dzimtu dzimumu maiņa, atbrīvošanās mazkustība no Barona, Brigaderes, Raiņa. Kas pazudināja Latviju, zinu atminēt mīklu – labklājība par tautas pašnāvības cenu un publiskā eitanāzija, ko dēvē par sociālo tīklu. Griežu dzirnakmens ripu, zvanu Ziedoņa garam: «Reiz Sermūkšu ozoliem kopā devām vārdus. Atsūti no mūžīgajiem laikiem “Straumēnu” siena zārdus. Tie taču kā alfabēta pirmais burtiņš “A”, ar ko sākas ne tikai lielveikals “Alfa”, bet arī “Atmoda”. Ja smirdošo skābsiena ruļļu vietā mēs atkal atgrieztos pie zārdiem, Atmoda, Imant, sāktos bez vārdiem. Atmiruši senču īstenībai, etnogrāfijas muzejā maldāmies apokaliptiski bāli.» Ziedonis dzirnakmens balsī: «Vien Dainu laikos bijām moderni un oriģināli».

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Atskanēs e pastā
Google +
http://kasparsdimiters.lv/a
Iečivini
SHARE
YouTube