atskaņu dienasgrāmata : durvis pilnas ūdenskritumiem

12 ZELTA SPIEĶI

Uzlēca melna saule, stariem kā darvas striķi.
Snaipers no Bastejkalna nošāva romantiķi.
Sārtie Atmodas rukši rakāja Stūra māju,
Uzraka arī par Andri – nošauto ziņotāju.

Visas tautiskās jostas, kas viņu jau dzīvu vija,
Nu Andri debesīs rotā, jo īsts latvietis bija.
Arī krievieti, savu sievu, viņš mīlēja, nevis nīda.
Šodienas “tīrā rase” – letiņš, kam krievs ir gnīda.

Tai Atmodas dienā arī nošāva Zvaigzni pirmo.
Lai paliek atmiņā mirstošs un sāpēs nenosirmo.
Trīs Mildas palikušās zvaigznes patosā iebalzamēja.
VDK Atmodas virsniekiem joprojām ir tāda spēja.

Hipsteri, koučeri, mentori, zuši un citas dēles
Nu jau globāli turpina Sūzenas bada spēles.
Andra un Zvaigznes Latviju redz tie kā provinces štatu…
Es gribu būt zemestrīce, ne roka, kas dūri vien kratu.

Te kino nu izlikšanās, ko kreakli filmē dēļ balvām.
Te dzeju un dziesmas nu sacer bez sirds un vienādām galvām.
Te dzeju ar Ziedoni bērēja – abus liekos zārciņā vienā…
Vismelnākās saules staros, visnebaltākajā dienā.

Bet pēkšņi, kad likās: viss darīts – Sodoma augšāmcelta
Un Mildai jau pakājē jācērt “VID & Co” ar burtiem no zelta,
“VID & Co” zilbes samijās vietām un sanāca “Co-VID”, kas dresē
Visu pasauli vienādā vīzē, visur vienādi melojot presē.

Bez Kolimām, Berlīņu sienām, bez baisās mājas uz stūra,
No tīriem un plikiem meliem top globālā diktatūra.
Tik viegli, tik ērti, tik maigi, pie ekrāniem nosēdinātus,
Vīrusticīgo barus nobur, vienādi kodējot prātus.

Dziest pagātne ciparu pelnos, kur Tēvzemes dzeja un māli.
Ar bailēm, ar sociālo gūstu kauj nākotni digitāli.
Nu visi kā viens vienā slazdā ar taustiņiem pirkstu galos.
“VID & Co” nu ar “CoVID” pārī ies līdz galam – līdz kauli vien balos.

Zvana “aipads” un dzīvs vēl es mostos. Visi portāli vienādā vīzē
Visiem vienādu nākotni tēlo: visi dzīvosim paradīzē.
Brīvi būsim pēc glābjošās potes – no bailēm un sevis brīvi.
Mierā un drošībā dzīvosim digitālu amēbu dzīvi.

Tev un man, kam vēl sirdī dzīvs Kristus – lai kādos mūs sitīs krustos,
Jāslavē Dievs par šo laiku, lai cik tajā smagi mēs justos.
Neviens vairs nebūs, kāds bijis. Nebūšu es vairs, kāds biju.
Kad pilsētās viena būs dziesma, tikai laukos būs simts melodiju.

Kungs glābs mani Savā namā, ko būvēju sirdī un sētā.
Vārds “latvietis” sinonīms “cilvēkam”, ja ceļš ir pie Kristus svētā.
Viss pārējais – meli un vergi, kreaklu dēmonu dejas.
Arī dzeja augšāmcelsies, ja sirds alks pēc Kristus dzejas.

Piedz.

Manam velosipēdam ir divpadsmit zelta spieķu.
Saucu tos mācekļu vārdos, dziedot šo lūgšanu grieķu:
“Kyrie Christe, eleison!” Glāb mūs, mans Христе Боже!
Svētī par cilvēku palikt latvieti un grieķi тоже.

Kaspars Dimiters
8.maijā, 2020.gadā
“Kalnakrustos”

Atskanēs e pastā
Sejas griķenei
Google +
Iečivini
SHARE
YouTube