Izslīdu no cimdiem Pa smilgām lejup slīdu No mirgojošas lāses Man tas, ka arī spīdu
No rīsa man nekā No ķīnieša vien spalva Un hieroglifs silts Kā kaujas zirga galva
No pašas augšas ziņa Jā, biju svece – zinu Vai pods ar zelta osu Kas nu jau klāts ar svinu
Ir labi atcerēties Lai ir ko nodzēst tīru Kā mirklis, tā jauns sākums Un sniegs ceļ sniegavīru
Uz terases ar tēju Un smalkmaizīti tasē Sēž dzejnieks pēdējais Un tautību dzēš pasē
Pie sevis novaidas Un apskauž pianistu Kas brauc pa klavierēm Ar svaigi kautu vistu
Tā visa māksla – viss Virs pils vai alas miglā Skrien Ķīnā uzburts zirgs Kā dvēselīte žiglā ––– Mīnē mierīgu Izolēto Pierīgu Reģistrē pēdējos Liekajos ēdējos
Kaspars Dimiters – teksts, mūzika, ieraksts Arturs Dimiters – video
Septembrī mani sasniedza balss. Gribētos teikt – mūžības balss, lai gan vārdu „mūžība” ir grūti izrunāt. Tāpat kā zvaigzne, putns, mīla, dzeja un citus.
Septembrī mani sasniedza bērna balss un teica – „uz kūts salmiem piedzimst piena ceļi… es esmu zemūdens vienīgais dzejnieks… bet varbūt tas naivais mākonis, kas asaru rūpnīcai nodod simts lāses dienā… garām līda migla ar mūžīgu padomu… klibiķītis kliboja kaut kam iekšpusē… starp bites krūtīm saspraudīte ilgojas pēc margrietiņu pēdu nospiedumiem… bet kāpēc rožu dārzā cieta nevainība?” Tās ir Stefana-Ezras Dimitera sarakstītās dzejas rindas.
Klausīties Stefana dzeju ir mazliet mulsinoši. It kā tu būtu nonācis zemē, kurā drīkst tikai ar basām. Sastindzis, ar aizturētu elpu, stāvi aukstā, rasotā septembra zālē un ieklausies kā kaut kur būkšķina āboli. Satrūksties, atcerēdamies – tūlīt vienpadsmitais, Raiņa dzimšanas diena, Dzejas dienas un Amerikas sēras, tad aizgriezies (apstādini Stefana 1% izplatījuma https://youtu.be/_orZXFt5WQU) un dodies tālāk savā ikdienībā jau mazliet citāds.
Stefana dzeja ir sirreāla un neticami tīra. Varbūt pat pārāk sirreāla un tīra. Šo sajūtu pastiprina tas, ka dzeju runā maza puikas balss. Kurš „apkopo savā ierīcē” iedvesmas čukstus un vēro kā iedvesma „pastaigājās gar manas celles logiem”, lai ne tikai toreiz puisēnam-dzejniekam, bet vēl vairāk šodien man – „izbirtu stikli sirdij”.
Man šķiet, ka ikviens, kurš klausīsies, mazliet apmulsis un apreibis, jautās – kā to visu var salikt kopā. No kurienes? Kā to var uzrakstīt bērns? Kas vispār ir dzeja, ja tā dodas rokās bērnam? Kurš ir (tikai?) „nevainīga spalva kas iemērkta tintē.”
Dažos dzejoļos ik rinda ir kā pastāvīgs dzejolis, un ja pieaugušais prāts, mēģinātu sistematizēt, tad bērns-dzejnieks vienkārši raksta. Lūk –
“lilija kā circenis atdarina suņa rejas uz grīdas ierobežota laime pasmejas un klusē flīžu ornamenti pie kamīna oglēm iepūst pēdējo dvašu koka stabulē un iemigt virs okeāna noslaucīt palodzi un saulespuķes iemērkt taukos freskā pie šķēpa lidojuma aizlido asinis un ratos kratās olīvu kauliņi… “
Vai te stāsts ir par Delles „Kurš olīvu dārzā lieks…”? Varbūt vienkārši – par kauliņiem. Ja nu cilvēkkauli līdzīgi olīvkoku stumbeņiem? Un asociācijas ir pamodinātas. Dzejas rindas iztēles ainavā ieskicējušas tēlus tiešu atbildi nesniedz. Jo ne vienmēr dzejas uzdevums ir atrisināt. Dažbrīd – tikai zīmēt un spēlēties, lai tu attaptos ar mūžības skici rokās. Bērna balss suflējusi zīmes no kāda „mākoņa, kas kā zila saule brēc līdzi koku galiem”. Norādes no bērna-dzejnieka, kuram Dievs nozīmē „maizes krāsni sirdī” ir dotas. Mūžība čukst, klauvē, sludina, noraso un sveicina dzejas dārzā, kurā bērns-dzejnieks ir ievilinājis, jo te „bērzi šalc izsalkuši pēc lietus” un „cielaviņa iesēžas taksometrā, lai dotos līdz šīferu krustojumam…” Te pagalms kā Visuma kontrapunkts, jo toreiz, tagad un vēl joprojām – „bezgalīgie jēriņi guļ salmos un grauž čipsus”, līdz „mana saule ierodas deviņos”.
„Divi melni stārķi pārlaižas pāri manai galvai, tie ir mīlnieki, kas atlidojuši no Šagāla gleznas…” Stefans-Ezra Dimiters ir viens no cilvēkiem, pateicoties kuram es iedrošinājos rakstīt. Jo ja bērns var, tad kāpēc es baidos? Otrs ir Marks Šagāls.
Stefana-Ezra Dimitera pirmais dzejoļu krājums „Dzīvi var iSpīpēt” tika izdots apgādā „Neputns” 2003, gadā, kad Stefanam bija deviņi gadi, tālāk sekoja – „Tālumā uz pleciem kāds nes pastnieku” (2004), „Bezgalīgie jēriņi” (2005), „Atsūti balodi vienīgo ar dvašu” (2006), „Melnā parandžā ar baltiem komatiem uz savām bērēm ierodas jērs” (2007), „Pasmaidi kaut vai ar otu” (2013 – piecu krājumu kopkrājums).
2005.gadā izdots CD „Es mīlu 1% izplatījuma”, kurā skan desmitgadīgā autora ierunāti 83 dzejoļi no pirmajiem trim krājumiem.
Ko tagad dara pieaugušais Stefans? Viņam ir Stefānija, Marks un Marija. Ticu, ka „1% izplatījuma” sveicina arī viņus.
Uzlēca melna saule, stariem kā darvas striķi. Snaipers no Bastejkalna nošāva romantiķi. Sārtie Atmodas rukši rakāja Stūra māju, Uzraka arī par Andri – nošauto ziņotāju.
Visas tautiskās jostas, kas viņu jau dzīvu vija, Nu Andri debesīs rotā, jo īsts latvietis bija. Arī krievieti, savu sievu, viņš mīlēja, nevis nīda. Šodienas “tīrā rase” – letiņš, kam krievs ir gnīda.
Tai Atmodas dienā arī nošāva Zvaigzni pirmo. Lai paliek atmiņā mirstošs un sāpēs nenosirmo. Trīs Mildas palikušās zvaigznes patosā iebalzamēja. VDK Atmodas virsniekiem joprojām ir tāda spēja.
Hipsteri, koučeri, mentori, zuši un citas dēles Nu jau globāli turpina Sūzenas bada spēles. Andra un Zvaigznes Latviju redz tie kā provinces štatu… Es gribu būt zemestrīce, ne roka, kas dūri vien kratu.
Te kino nu izlikšanās, ko kreakli filmē dēļ balvām. Te dzeju un dziesmas nu sacer bez sirds un vienādām galvām. Te dzeju ar Ziedoni bērēja – abus liekos zārciņā vienā… Vismelnākās saules staros, visnebaltākajā dienā.
Bet pēkšņi, kad likās: viss darīts – Sodoma augšāmcelta Un Mildai jau pakājē jācērt “VID & Co” ar burtiem no zelta, “VID & Co” zilbes samijās vietām un sanāca “Co-VID”, kas dresē Visu pasauli vienādā vīzē, visur vienādi melojot presē.
Bez Kolimām, Berlīņu sienām, bez baisās mājas uz stūra, No tīriem un plikiem meliem top globālā diktatūra. Tik viegli, tik ērti, tik maigi, pie ekrāniem nosēdinātus, Vīrusticīgo barus nobur, vienādi kodējot prātus.
Dziest pagātne ciparu pelnos, kur Tēvzemes dzeja un māli. Ar bailēm, ar sociālo gūstu kauj nākotni digitāli. Nu visi kā viens vienā slazdā ar taustiņiem pirkstu galos. “VID & Co” nu ar “CoVID” pārī ies līdz galam – līdz kauli vien balos.
Zvana “aipads” un dzīvs vēl es mostos. Visi portāli vienādā vīzē Visiem vienādu nākotni tēlo: visi dzīvosim paradīzē. Brīvi būsim pēc glābjošās potes – no bailēm un sevis brīvi. Mierā un drošībā dzīvosim digitālu amēbu dzīvi.
Tev un man, kam vēl sirdī dzīvs Kristus – lai kādos mūs sitīs krustos, Jāslavē Dievs par šo laiku, lai cik tajā smagi mēs justos. Neviens vairs nebūs, kāds bijis. Nebūšu es vairs, kāds biju. Kad pilsētās viena būs dziesma, tikai laukos būs simts melodiju.
Kungs glābs mani Savā namā, ko būvēju sirdī un sētā. Vārds “latvietis” sinonīms “cilvēkam”, ja ceļš ir pie Kristus svētā. Viss pārējais – meli un vergi, kreaklu dēmonu dejas. Arī dzeja augšāmcelsies, ja sirds alks pēc Kristus dzejas.
Piedz.
Manam velosipēdam ir divpadsmit zelta spieķu. Saucu tos mācekļu vārdos, dziedot šo lūgšanu grieķu: “Kyrie Christe, eleison!” Glāb mūs, mans Христе Боже! Svētī par cilvēku palikt latvieti un grieķi тоже.
Rozā aģenti novelk Atmodas un uzvelk nāves maskas:
“Kas pirms trīsdesmit sākās, beidzot ir noticis.”
Mūžīgā sala veči, kartiņu maisiem plecos,
BrAdā pēdējās no tīra jaunsudrabiņa notis.
Piedzīs tev aizdoto naivās nācijas cerību
Tavā dzīvoklī, ne vairs Mežaparka halucināciju zeltā.
Visus pa vienam – katru savā ekrānā
Bailes un vientulība norobežo no Augšāmceltā.
Uz barikādēm uzsildītas, vēlāk jau ļoti slimas,
Pat teātrī pārlietās asinis nodziest.
Slēdz tautas skatuvi varani stīvās šlipsēs
Visus reģistrē necauršaujamās zeķbiksēs odzes.
Kas nav dzejojis, pusdzīvus vārdus starp mirušiem lasa,
Tic mediju kanibāliem, kas bailes kanalizē.
Ne Bārdas pirtiņā, bet uz nāves lāvas,
Vienādiem uzpurņiem globālā ešafota bizē.
“Sovok, tu dzejotāj, ar kolektīvismu mūžīgi slimais,
Sen sagšā tu ietinams un lielvārdenē pakarams.
Tev līdzīgos dezinficēs, pēc vakcīnām lūgties dresēs.
Esi kā mēs – katrs par sevi. Laiks tev līdz vakaram!”
Slēdz sadzīves ilūziju un vientulību vēl ciešākā tīklā,
Lai tevis redzēšana tēmeklī ir bez riska.
Dēļ tavas veselības tev būs bīties no cilvēkiem
Lai tava slimā cilvēcība kļūst veselīgi dzīvnieciska.
Dievinātās pilsētas ar iepirkšanās “liturģijām”
Pārvēršas zonās, lēģeru debesskrāpjos.
Vien āpsītis manā pakrastē sirsnīgi piemiedz,
Lai kā viņš savā aliņā arī es dziļāk sevī rāpjos.
Krustojas dzīvie un nedzīvie – aust pastarās tehnoloģijas.
Nebūs nekad kā bij, nebūs pat ugunij…
Ar visu, ko pieļāvām, ko pieļaut vēl varam,
Mīļā un mākslīgā miera gūstā mēs devām brīvību karam.
PĒDĒJO PĒDU DZIESMA Līst mēness augošs lāsēm smagām, kūp tukšums cinka pilnām vagām. Pie Tālavas slāvs nepūš tauri – gan tur, gan te sen viss ir cauri. Par troksni galvas atdod masa, par vienādo, ko visi lasa. Pēc meliem dzīva rinda virzās – vairs ne pēc Bārdas, Skalbes, Virzas. Viens dzejnieks vēl slauc savu kazu – tam pasaule šī sen par mazu, jo visu Dievu svētā dienā viņš apēd vienā piegājienā. Ne vīns tā prieks, ne cita dzira – vien Kristus, kas par viņu mira. Un vienīgais, ko tam vēl gribas – alkt klusuma un īstenības. Viņš visu nesaprot – par dumju… Viņš alkst vien izmirstošo skumju. Ar delnu mēra un ar pēdu: līdz galam vairs vien pāris bēdu…
Нет узоров твоих в искусственном дигитале.
Нет и вихря от нимбов над душами в зале.
Нет и золота ресниц твоих с выключенною тьмою —
Не смыть с экрана тьму — но за ней ты и я мою.
Твои пуговки в ларчике, напёрсток от мамы.
Твоя шпулька, мережки, куклы-мотанки дамы.
Лишь осталась пыльца, как живая, и пчёлы…
Всех одетых они жалят, до костей кто мы голы.
Негде нам деться, преследуют всюду — За грибами, мечтами видно робота-иуду. Им всего тебя надо — и сверканья, и мига, Тишину твою, радость, до помутнения сдвига.
У реки моего детства от старого моста сваи Песчаным генералам подражали как попугаи. Теперь хворостинник без людей — только вера. Ни одного орнитолога, ни одного пионера.
Всë исчезает, всего перемутили.
Окурок хабариком звали в детстве — так жили.
Tы особой была, хоть сироткой и бедной.
Наше детство пьянящей была, но не вредной.
Хипстеры в шарфах, как в петлях модерна. Твое детство не опоганило их вялая скверна. Я старый полковник c повесткoй в Райком. Но Рай в густом тумане, наперекор ползу тайком.
Утром шел снег — прямо с неба, как божий. Я оставил свой след в нем, на твой непохожий. Забавно казалось — пять пальцев у одной ноги. Я вечно удивляюсь — как ребёнок и как ты.
Нам лгали про глобус. Земля ведь как шляпа
И смерть как рождение, чтобы рядом был папа.
Стою у порога – за ним ты вся и в злате.
Второе пришествие за последней зарплате.
Твои пуговки в ларчике, напёрсток от мамы. Твоя шпулька, мережки, куклы-мотанки дамы. Остались лиш крошки от старой веры и мы Перед концом света наступит конец тьмы.
Зори те самые, и раньше которые снились. Но все отрекаются, все допотопно прельстились. Всё же так просто — все мы в божественном жесте. Любовь бесконечна, земля не вертится и вечность стоит на месте.
Dziesmas ilustrācijām izmantoju mūsu ģimenes 8mm filmarhīva kadrus, kuros redzami Lilita Bērziņa, Vija Artmane, Arturs Dimiters, Ērika Ferda, Jānis Jurovs, Valdis Grēviņš, Anna Grēviņa, Māris Grēviņš, Jānis Roze, Lidija Roze, Ainārs Roze, Ivars Roze, Edgars Vācietis, Gundars Cers, Juris Dimiters, es un citi. • • •
Es sāku apstāties lēnām, tieši tur, kur rados – pieauguša bērna vecumā, mūžības pirmajos gados. Mani vairs nepārmācīsi, nav pasaulē tādu makanu. NASA mālē globusu, Dievs zemi radījis plakanu. Skaitu kā lūgšanas laiku. Visi neceļi ved uz Romu. Kungs, slēdz ciet šo teātri – sirdsapziņām nav vairs lomu. Māte jau valodu zaudē, brāļi triec svešā mēlē. Vārdu tik, cik komentāros – ne vairāk kā kāršu spēlē. Ne mērķu, ne ideālu – tik banāli secināt varu. Ja pielūdzam tikai naudu, negribot ielūdzam karu. Ādažu poligonā indiāņi sēnes baro. Pelniem bagātā pūznī skudru dzejnieki karo. Lasāmies iekšā drīzāk Enoha grāmatas lapās, iztikt no Dieva dvašas un manas pensijas knapās. Skaitu kā lūgšanas mirkļus, līdz padusēm progresa sūdos. Ne NASA, bet Noass ar šķirstu būs vienīgais glābiņš plūdos. Pēdējie ticīgie priesteri un pēdējo dzejnieku kapi, noguruši līdz nāvei, velk mūžīgo dzīvību knapi.
Tavu mežģīņu vairs nav ārpus visu mūsu datiem. Nav tava nimba virpuļu virs vārpām un matiem. Tavu skropstu zelta melno zvaigznīšu nava. Tikai ekrāna plaknē visiem vienādā pļava. Tavas podziņas kārbiņā un uzpirksteņi, tavas diega spolītes, dzīparu mezgliņu dzeņi. No tā visa kā putekšņos bišu nopūtas lēnas. Pār laiku vairs nesnieg dzīvās mūžības ēnas. Nekur tu vairs neliksies, visur tev seko. Sapņosi, sēņosi – arī roboti bekos. Tevi visu tiem vajag – tava mirkļa ik zibu, tavu klusumu, mulsumu, īstenību. Gaujas smiltājos vecā koka tilta pāļi vasarās bij mūsu smiltāju ģenerāļi. Nu krūmi, ne cilvēki, ne viņu bijušā miera – neviena ornitologa, neviena pioniera. Zūd viss, taču toreiz viss tā nesajaucās. Pat izsmēķis nomests pie bodes īpašāk saucās. Un arī tu biji īpaša, lai gan maza un smulīga, taču bērnība tīra bij, krāsaina, sulīga. Nu bērni arābu šallēs, cigās elektriskās. Tu biji dvēsele mežģīnēs, ne džīnu driskās. Esmu pulkvedis vecs, kas saņem pavēstes tiesai. Manas atmiņas mūžīgas, jo nepieder miesai. Šorīt jau sniga. Kad viss balts, mazāk bēdu. Sniegā atstāju savējo kā reiz smiltīs tavu pēdu. Jocīgi likās – arī man pieci pirksti, jo arī tu, kā es, ar mūžību sirgsti. Tavu mežģīņu vairs nav ārpus visu mūsu datiem. Nav tava nimba virpuļu virs vārpām un matiem. Tavu skropstu zelta melno zvaigznīšu nava – tikai ekrāna plaknē visiem vienādā pļava. Tavas podziņas kārbiņā un uzpirksteņi, tavas diega spolītes, dzīparu mezgliņu dzeņi. No tā visa kā putekšņos bišu nopūtas lēnas. Pār laiku vairs nesnieg dzīvās mūžības ēnas. Šie ir tie paši vakari, tie paši rīti. Novēršas visi – ir visi piemānīti. Bet viss taču vienkārši, tās tik vienkāršas lietas. Mīlestība nekad nebeidzas, zeme negriežas un mūžība stāv uz vietas.
Džemma gleznoja uz ceļiem. Dziļāk un dziļāk ceļos grima. Viņa piedzima vienreiz – veselu gadsimtu dzima. Džemma gleznoja uz ceļiem. Uz klona – bez manierēm greznām. Džemma gleznoja uz ceļiem – lūdzās kopā ar savām gleznām.
Es redzēju Mežparkā’i, didam, klajā laukā uguntiņas VID-am. Savācēji tur žāvēja, didam, tautai smelto sidrabiņu VID-am. Tie, kas smēla, ja mums dotu, didam, simto daļu tā, kas aiziet VID-am… Tauta trimdā neaizplūstu, didam, mazāk ja tā upurētu VID-am. Zelta saktas, pērļu rotas, didam, nu jau pietiek visām VID-a fidām. Dzirdēj’ ļaudis runājot’i, didam, reketierus pielīdzinot VID-am. Pilns ar tautai smelto zeltu, didam, Mežaparka mauzolejs ir VID-am. Vienīgā nu bagātība, didam – sodi, radari un mesli VID-am. Es no trimdas pārbraucot’i, didam, pārmaiņas te nemanīju VID-am. Trimda raida, trimda raida, didam, trimda raida rupjas lamas VID-am. Nozieguma lielā vaina, didam, tiks par tautas deldēšanu VID-am. Tauta savu atlikumu, didam, sametīs dēļ taisnas tiesas VID-am. Mežaparka mauzolejā, didam, cietums būs, tik ne vairs templis VID-am. Tautas mūža deldētāji, didam, sēdēs tajā, gals kad pienāks VID-am. Šī ir dziesma, šī nav tiesa, didam, mums par kaunu vai par kaunu VID-am. Es redzēju Mežparkā’i, didam, klajā laukā uguntiņas VID-am. Savācēji tur žāvēja, didam, tautai smelto sidrabiņu VID-am.
Mākoņi ir ceļojošs ūdens. Pēdējais mierīgais rudens. Skaists, tik skaists. Tik tiešām, cik naivi cerības viešam! Naids jau verd pāri malām. Bēg mājas no komforta salām. Viss viss lēnām uzies gaisā, kur naivās cerības raisās. Virs ķīmiska mākoņa silta, bez lazdu laipas vai tilta, beigās satiksies radi, ne pozas un asinsvadi. Bez miesas, dvēselēm brīvām tie ceļos pa atmiņām blīvām un vaidēs par nokavēto – par valkāto dzīvi svēto: par jaunību vaidēs triekto, par aknu protēzi piekto, par prostatu, implantu, vārstu, par dārgo, bet nāvīgo ārstu, par to, ka zaudējot prātu, tie kļuva par elektorātu, ka kļuva par tādiem kā masa, kur katrs sev vienādo prasa – lai visiem vienādi nami, muskuļi, kilogrami, lai vienāda GMO paika, lai vienāds ‘piedod, nav laika’. Bet laika vairs nevaid tiem priekšā – tur, dziļāk mūžībā iekšā, kur mīsim div’ sliekšņus jau drīzi – uz elli un paradīzi. Ceļo jau, ceļo vēl ūdens. Vēl pēdējais mierīgais rudens. Vēl romantika ņirb svecēs. Vēl Ramšteins Latviju precēs. Vēl bērni dzimst lieki un brīvi uz līdzīgu bezjēgas dzīvi. Vēl popsai dzimst madrigāli un Āfrikā nēģeri bāli. Vēl Cola garda un melna Āfrikai badu pelna. Var nedzīvot Antarktīdā – vari būt vietējais gnīda un nosalt vai nosaldēt radus ar to, kas plēš asinsvadus: ar naidu saltu un staltu, ar trennētu rumpi un altu, ar manierēm tīmeklī smeltām, ar piezīmēm savējiem dzeltām. Pirms globusam gatavo klizmu, vēl raugos caur vienīgo prizmu, caur kuru viss man uz delnas: miljardi pastaro pelnās. Bez Kristus Asins un Ūdens šis – pēdējais mierīgais rudens.
Kur esi, dēls? Jau viesnīcā vai teltī? Vai arābus lūgt, lai man druvas zeltī? Te nu tik vientuļi. Mirst ūdens, akai vinda. Neviena kaimiņa. Vien baļķvedēju rinda. Aug klajums bezgalīgs. Zūd pagalmi un sētas. Trauc milzu traktori – līdz apvārsnim velk rētas. Reiz ducim saimnieku te bij ko čakli ecēt. Nu vairs ne kumeļu, ne zelteņu, kam tecēt. Lūzt klusi mugurkauls i klētiņai, i rijai. Nav bēda jālūko līdz tālai Sibīrijai. Tā jau tepat – pa taciņām, kas bija. Drīz prom būs Latvija un klāt būs Sibīrija. Kur esi, meitēn mans? Nē, nu jau tu par māti. Kas jūs tā dīdīja, ka jūs tā izvazāti? Vai man bij zelta maz, kas dalīts audžu audzēs? Kā es jūs saudzēju! Vai svešums jūs tā saudzēs? Jau jūtu akcentu, kad vēl pa retam zvani. Un bērni nerunā vairs latviski ar mani. Pat tie, kas šeit – vēl nebēgušo pulki… Lai viņus saprastu, jau vajadzīgi tulki. Līdz asinīm man klusējot kost mēlē… Vien pāris dekādes un zaudēts viss šai spēlē. Gan skolas piebeigtas, gan viensētas, gan miesti. Stāv senču guļbūves, kam debesis sen griesti. Es jau vēl paciešos, vēl mazliet ceru, gaidu. Vēl svētkos padziedu, vēl Ziemassvētkos smaidu. Šai tūkstošgadē man ir pirmo reizi jausmas – vairs mīla nevieno, varbūt vairs tikai šausmas… Nē, es jūs nebaidu, mans dēliņ, meitiņ manu. Es labāk uzrakstu, kā senāk, nevis zvanu. Jau vārdu nebija, kad lidmašīnās kāpāt. Nu tikai mūžīgie – ko Dievu lūgt, ne pļāpāt. Uz ceļiem pamestiem – līdz asinīm uz ceļiem – aizvien te vientuļāk ar senčiem vien un veļiem. Ar baltu grāmatu un pļavu madarainu, ne mēmi vainojot, bet pavadot ar dainu. Lai kā aug pilsētas, kaut miljons stāvos krautas, bez dzīvām viensētām un laukiem nebūs tautas. Jau zemi tricina, dzen katastrofas krīzē, bet man ir vienmēr te zaļš miers kā paradīzē. Bet tukšas nepaliks ap mani tukšās āres. Bēgs citas tautas šurp – kā siseņi, ne spāres. Tām plūdi pavēstīs un lava atklās tieši, ka man vairs tautas nav. Un šurp trauks cittautieši. Sirds pilna, ai… Drīz punkts un rakstīt beigšu. Vēl tikai pēdējais, ko novēlot jums teikšu: par māti Latviju tik tie jūs mani sauksiet, kas laukos atgriezties uz tēvu zemi brauksiet. Nav spēka liekuļot līdz asinīm uz ceļiem. Es sen jau zemnīcā uz plikiem kartupeļiem. Vai māti tik uz svētkiem bērni rotā glīti? Tad baro nabagus un cienā bārenīti. Jūs mani pametāt, jo ne pēc manis alkāt. Es bārene. Jums nebūs mani valkāt. Gan tuvos mīlu es, gan tālu tālēs rautos. Ja mani mīlētu, pie manis vien jūs kļautos. Šo rakstu ziedonī. Ir nakts un zvaigznes zalgā. Man palīdz Indriķis, kas dzīvo Vecpiebalgā. Vēl ceru – dzīvas vēl te pulsē tautas vielas. Bet asinsvadi man ir taciņas, ne ielas…
Pēdējos mežos motoru rejas. Laiks tāds – jau sarejas orhidejas. Svina mākoņi gobām uz sejas. Zilgme, ne zilgme vairs. Ķīmiķu dejas. Roka ar lapu rok aku vai kapu. Atmiņu nav, kā par cilvēku tapu. Malkas birstala, vējdēļu jūra. Pērkamas miesas pie varas, uz stūra. Pūce bez skaņas pārlaižas pāri. Miegs aijā atpūtai asinskāri. Rītausmas lidene silda jau ratus mākoņus smidzināt garus un platus. Tu jau vēl guli un modīsies miris. Vazāsies smaidīgs, bet viegli jau iris. Neņemsi galvā, stumdīsies krēsliem, pilns gan ar īstiem, gan minerālmēsliem. Lai jau tur smidzina, lai jau tie kaisa. Arī zem ūdens var īsi bez gaisa. Paijāsi ekrānu, dzīsi nost speķi. Kas tev, ka debesis plosa kā deķi. Planētas ķīmiskā norieta fāzē vardīte beigta ielec tev glāzē. ‘Vacapā’ sūti, nodomā: auša. Mākslīgu elpu velk mākslīga plauša. Vēl tik ar dronu noskūs tev pauri. Minūte, mirklis… Klāt eņģels ar tauri. Svinīgu liesmu pavadīts gājums. Nelolot šausmas tak tumsoņu vājums. Kosmosā svaigi putekļi kaisās. Brīvas, bez ķermeņiem, atmiņas raisās. Viena pat tāda, ar tavējo bildi: pēdējo kaifu ar lodlampu sildi.
Sejas dziest labirintos. Blenderī dzīvā dzeja. Nav ejas vairs atpakaļ dzīvē – vien caurejas nāvei deja. Tu teic: vienu Neretā zinu un vēl vienu Rojā eju. Tu melo. I kurši, i sēļi ar visiem svin bojāeju. Nav alu, nav salu, kur glābties. Gēls Rojs kļūst par ļenganu feju. Nodzēsti dzintari, zīles. Nav dūres gēliem pa seju. Kā būrī slēgts dadzītis triecies, meklēdams brīvībā skreju. Līdz asinīm norietu rīkli par Latvijas norietu reju. Veseli jūtas, bet citi. Kļūst meija par britāņu Meju. Caur sidraba birzi vēl zelta un ļergas asaras leju. Skauj Depo-shit rododendru un Ksenukai orhideju letiņš, kas dzimumu maina no jogas uz mandalu deju. Vēl Veinberga Latvijai pāri kā mīzals Doriana Greja. Stulbeņi, viņa saka, kam dzimums vēl savs un seja.
Ir kauja zaudēta. Kūst rāvā pakavi. Dziest as’ra raudāta, kas rit par sakāvi. Trīs pāvi gozējas, kur eņģ’ļi stāvēja, un blusa rozē jās pār tiem, ko nāvēja. Ir blusai radziņi, kā baltas bultiņas. Tev sirdi piešāva. Nu tu uz gultiņas. Tavs suņuks kancelē trīs žurkām sprediķo – kā krancis krancelē, un sauc par Fredi to. Tik tev tā ticība, cik vienā žurciņā. Kad slims, viss nīcība, un čurā burciņā. Ne spīd vairs traktieri, ne maukas dancināt. Sauc mani, aktieri, par aklo Janci, māt. Gan saule Rojā riet, gan noriet Valkā tā. Un Zeme bojā iet dēļ Dieva valkātā. Viss lielais raujas mazs. Līdz galam tā nu ies. Nav, nav vairs jāsteidzas. Nu vajag pasteigties.
Šī pasaule tev siekstā galvu skrūvē – tik tīkami, ka labprāt dzīvo važās. Vai baznīcu tu savā kalnā būvē? Ja ne, tad vaino sevi savās ‘lažās’. Ir pirmā ‘laža’ komforts, labklājība un koptas miesas smalko stilu drānās. Reiz dzimtļaudis, tās redzēdami, ģība – vēl juta, ka ar stiliem velni mānās. Ja vienkārši kā zieds šai dzīvē plauksti, ir sirdī miers un dzīvi jūti siltu. Bet komfortā kā ledū ziedam auksti. To silda jau, bet mākslīgi, ar viltu. Reiz dzimtļaudis tik tuvu zemei plaka – no klaušu nastas, pātagām un bada. Bet šodien lasi Dainas – dzidra aka. Vai labklājības apsēstie tā rada? Nav kalnā baznīca. Nav līdzības vairs Dievam. Klīst apsēstie, pa glaunām ellēm ganās. Jā, varu pulgo, ierēdņus lej nievām, bet spogulim un augļotājiem klanās. Tie paši dzimtļaudis, tik dēmoniskām alkām, vairs dievup nepaceļ šīs saules nastu. Dzēš svētību ar izvirtībām smalkām, līdz velni kļūst par izredzēto kastu. Bez svētības, bez baznīciņas kalnā, bez sirds – ne redzi vairs, ne dzirdi. Ar Dieva ziedu krūtīs, dzeltu salnā, tu, izglītots un kopts, jau ziedot smirdi. Ņem lāpstu, roc, kur tavu senču kauli. Skauj viņu skeletus, to galvaskausiem jautā: Ar melnām plaukstām kā var pasmelt sauli? Kā saules pēdas tāds var atstāt tautā…
Šodien, pirmajā maijā, kad pavasars Latviju paijā, atceroties savu tēvu, savu māti un vispasaules darbaļaužu solidaritāti, daudz vairāk, kā pirms sešdesmit diviem nu zinu, un, pateicībā Dievam, savu 62. dzimšanas dienu svinu. Dievs sirdī man vaicā: ko, bērns, nu vēlies? Atbildu: Kristus lai mūžam ir augšāmcēlies!
Ziema pagāja arī skaņu režīmā. Noskaņoja vecākā dēla Jēkaba pirms padsmit gadiem rakstītās mīlestības dzejas, kuras visas viņš veltīja savai mīlestībai sievai Unai. Dēla dzejas brīvais pants silti gūstīja mani visas ziemas garumā un nu savu pirmo dzimšanas dienu svin albums “Durvis pilnas ūdenskritumiem” – Jēkaba dzejas un manas mūzikas saskaņojums.
Pagaidām YT saite. Vēlāk būs citas. Ja kādam vēlme – klasisks CD, lūk, tālrunis un pastkastīte:
25451826, kaspars.dimiters@gmail.com
Tik liels šīs Sestās dienas rīts. Ik putniņš zin – viss piepildīts. Stāv krusti trīs. Bij vienā celts Pats Kristus, nodevības dzelts. Liels dabā miers. Vairs nāves nav – tā Dieva kapā slēgta jau. Ik kukainīts, ik zieds to jūt – par dzīvību sāk nāve kļūt. Kaps jau kā pumpurs vaļā nāk. Jau auts tur Kristu vaļīgāk. Drīz akmeni no kapa vels un Dievs pats Sevi augšāmcels. Kā lillija Dievs uzziedēs un līdzi uzziedēsim mēs. Bet vēl viss kluss. Dievs ellē nirst, lai vēstītu, ka nāve mirst. Vēl bēdas Kristus Māti lauž, vēl Dēls tai visu neizpauž. Vēl Lielā Sestdiena ir mums liels mīlestības noslēpums. Kaut mācekļi un sievas skumst, aust saule, kas vairs nesatumst. Viss piepildīts. Viss mūžīgs zelts. Dievs radībā jau augšāmcelts. Ir elle tukša. Svētie stāj un gavilē Tev, Pestītāj. “Xristos Anesti!” – izčukst jau, jo Dievs ir dzīvs un nāves nav.
Tūkstošiem analfabētu dzimtu radīja tautas dziesmu tūkstošu simtu. Tie bija laiki – mācēja lūgt vēl, ne prasīt. Tie bija dižļaudis – neprata rakstīt un lasīt. Pirms simtpiecdesmit, lauku dzīvi jūtot par sūru, lasīt un rakstīt pratēji radīja literatūru. Aizvācās no laukiem, kur analfabētu pēcteči mita, pie izglītotajiem pilsētās. Tur dzīve nu brīva un cita. Pilsētnieki ir cilvēki, kam sakne iz laukiem rauta, kam beztēvpilsētas Tēvzemes vietā un kas vairs nekādi nav tauta. Rakstīt un lasīt pratējiem nu sava mašīna, dzīvoklis, māja un literatūra, kas simtpiecdesmit gados tautu iznīcināja. Lauki nīkst tukši. Brūk pēdējās analfabētu ēkas. Pilsētnieki iznīcina visu, ne tikai, kā karš – Rīgu, Zlēkas. Pār mežiem un izcirtumiem kungi nu skandināvi. Pilsētnieki raksta par sevi, bet klusē par tautas nāvi. Valsts šī bez tautas, kaut piebļauta simtpadsmit koru. Apskauju mirstošu viensētu. Glāstu gaistošu noru. Literātu sevī reiz padzinu. Nu dziļāk pētu. Pamazām atdzimstu par tautas analfabētu.
Sudraba ledu vējš kaisa matos. Dzeja novirmo, irusi datos. Pirksti grāmatas nešķir, bet vēji. Serveri – dzejpīšļu savācēji. Pat parastu gleznu (saulīte, māja) sistēma datos sasmalcināja. Šūpuļa nav. Kam tev šūpuļa dziesma? Skaņas triec kabeļos optiska liesma. Palmas stingst fōnā, tu palmām priekšā. Acīs ir redzams, cik datu tev iekšā. Es vēl kā antiņš pantiņus skaitu. Tu dzeju jūti kā petabaitu. Lai vai cik pieslēgts tam visam es arī, serveru kapus vērs pavasarī.
Dzejnieku Ķeizars nes tevi uz pļavu plaukstām. Noliek uz zemes par zemi un sauli daudz augstāk. Noliek šī apļa visstarojošākā stūrī. Augšāmceļ Krustu un ietinas raudu mūrī. Mamres antenas raida pēdējos kvantus. Spāre jau sapāro ledus laikmeta pantus. Dzīve pēc dzīves – turp pilsētas lavīnām veļas. Nenomirt sēdus var tie vien, kas augšāmceļas. Ģitāru apjoz ar Sēlijas kovboja jostu. Bizē vij visu, ko mazmeitas šūpulī stostu. Nav tas viss mans – par to netiks jūsmots un plaudēts, jo klusumā top, bet kņadā tiek mūžīgi zaudēts. Pīšļus par zelta putekļiem naivie grib vārdot. Pilsētas izdzīvo, lauku tikumus ārdot. Lasīt nepratējs ganiņš prata vien dzejot. Lasīt pratēji vingrinās bojā dejot. Kūlas melno caurumu pavasarī nimbu virpulī aizvērpjas dzeja. Es arī. Mūzika skan vēl, bet harmonizē vien beigtos. Saziņa dullina, Dievam lai nepateiktos. Zini, es zinu – Pēteris Kēfa bij zvejnieks, lasīt neprata, dzirdēja – Kristus ir Dzejnieks. Dzejo, dēls, tā, ka, lai kā un lai kur tu mistu, uzzin, kas nezin, par Dzejnieku Ķeizaru Kristu.
Tam visam, kas gar acīm zib, nav sakara ar dzīvi. Bij nākotnē viss vienkārši, bet nu ir primitīvi. Bij mīlestība nākotnē kā naiva romantika. Nu tie vien asins garaiņi bez sirds un ādu pliku. Brien tetovēti varoņi un beibes muskuļainas. Irst eFeM viļņos mūzika. Bet nākotnē bij Dainas. Bij nākotnē pat cilvēki, ne digitāli zuši. Būs pagātnē tas viss! Vēl būs! Tur esam pazuduši. Ir nākotne tik tuvu jau. Tepat – tais laikos senos. Man jātiek turp – uz atpakaļ. Es dzejai pakaļ dzenos.
Viņa iznāk kā raķete smaila. Viņa kažokā iznāk vai kaila, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk kā ābele gleznā. Viņa dūraiņos iznāk vai pleznās, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk veca kā Rīga, neredzama vai caurspīdīga, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk kā saulrieta rēta, atzīta iznāk vai degradēta, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk kā dziesma vai odze. Viņa ir viss. Tā ir baigākā slodze – iznākt ar ‘čau’, kad brīnumu vairs nav.
Sniegs pār datu vācelīti. Visi datu važām vīti. Visi aizvien vairāk vieni. Vientulīgi pavedieni. Saldi ledi, mokas, maldi. Piparkūku brīži saldi. Tabaciņa, laimes vielas. Vientulības pilnas ielas. Smaids ar smaidu saista tālos, vientulīgi digitālos. Datu mākoņi, kas plīvo, aizklāj debesis, kur dzīvo Radītājs un asinselpa – Kristus pilnā debess telpa. Tajā dzeja vēl bez liekā. Mūzika, kas radās priekā. Tur vēl viss, kas šodien dzēšas troksnī, kurā dati plēšas. Haosā, kas rij, ne rada, miera sinonīms ir kņada. Tur guļ dzīve apdullusi. Krampjos, bet pat nešņukst klusi. Dati as’ras sausas žāvē. Internets ir dzīve nāvē. Laime prom caur WiFi zīsta. Tikai nelaime vēl īsta. Neziņa par ziņu dzīvāk gūsta alkas dzīvot brīvāk. Izrauj interneta vadu. Mirsti, ciešot datu badu. Miers lai atnāk vārdā, skaņā. Kaut vai īstā bezsamaņā. Ziemassvētki. Kuru plīti. Sniegs pār datu vācelīti.
Putniņš ir prom. Kā putniņš viņš arī aizlidoja. Nopūtās Vecpiebalga, arī es un gan jau ka Roja. Viss labais pārvēršas mūžībā – par IR kļūst no zūdošā BIJA. Dzīve un nāve nav mūsu, bet Dieva dramaturģija. Sagaidot viņu, Reinis un Matīss jau slieksni mina. Viņi, kas zin, kā izglītību bez izglītības bagātina. Izdomāts īstāks par īstu, Paulu sveic Pietuka Krustiņš. Iet vaļā virs Vecpiebalgas kulturāls debesu lustiņš. Nu, labi, es aizjokojos, kā pabeigdams Paula lugu – vienkāršu, cilvēcīgu, par nelabojamo cilvēka sugu. Mirst vēsture, mūzika, māksla. Par dzeju var teikt jau, ka bija. Nu spārno prom Putniņa laikmets – aizlido dramaturģija. Vienīgi nirēju māksla ir māksla, kas dvēselē turas. Nirst Dievā un vientulībā, baros vairs nesaduras. Nirst pagātnē, kas mums vēl priekšā, kur mūžīgi nākotne slēpjas un nu ir neaprakstāma arī Paulam no Dieva klēpja. Viņš nekur nepazuda, dziļumā attālinājās. Tīmekļa piemiņa īsa. Mūžīga – ‘Reinkaļvu’ mājās. Vai Ziedoņa ziedošās dzejas, vai Putniņa lugas šķirsti, neskumsti, noskumušais! Lasi, priecājies, mirsti.
Vai atkal baiga vasara? Jau pirmā īstā asara tik tuvu acu kaktiņam, cik laikmets tuvu slaktiņam. Kā var tik ilgi neraudāt. Ir dzīvie sen zem zemes, māt. Dievs raud viens pats, bet nebaidos. Nāk pelnīts brāziens – to mums dos. Stāv Krusts viens pats – kā šausmām gals. Bet ļaudis tur, kur lielveikals. Aiz restēm ratiņos to zelts. Un visiem vienāds, Ķīnā smelts. Uz sliekšņa piektais gadalaiks. Ne svaigs, ne maigs, ne tvaiks, bet baigs. Pat vas’ras baigums, Virzas jausts, ir nieks tā priekšā, kas tiek austs. Snigs pelnīts pelnu krāsā sniegs. Pat zelta miljardrukši kvieks. Ne priecāsies vairs kāds, ne skums, ne kādu mocīs izmisums. Tik baigs būs viss, kas tuvu jau. Ko apjaust jūtu mums vēl nav, tas viesuļvētru balsīs kauc. Viss iekšās brēc: cik liekā daudz!
Dieva nots – asara man kaklā. Ievainots pelnos krīt zīda paklājs. Pašķirtie laimīgie mani biedē. Ne jau laiks, tikai miers mūs var dziedēt. Dzīvus vēl bērni mūs sitīs krustā. Šķiršanās – brīvība, tikai svešā gūstā. Kristus zied, mīlot mūs, asins ziedos. Izlūgsim ziedus šos un mums piedos. Sirds asarās lai skan Dieva notis. Mēs esam, mīļotā, ievainotie.
Atlaidās stārķis – sūdi pa jumtu. Vai lai par to es tagad skumtu? Katram jau jumts – ceļojošs, kustīgs. Vienam nu bēdīgs, citam vēl lustīgs. Ir, kuriem eņģel’s tup jumtā un klusē. Ir, kuru jumtos beši brēc, tusē. Pār vieniem krīt zvaigznes, pār otriem līst lava. Vieni pār postu, zem otriem slava. Citā, bez jumta kas, skatos kā rēgā – stārķis pa tiešo kakā tam jēgā. Skaitu – bez jumtiem jau miljardu prāti, ziņu un paziņu piekakāti. Mans jumts no angļu veclaiku skārda. Zem tā vēl turos pie mūžības vārda. Stārķītis savā melnbaltā vestē skurstenī manā dzīvību testē. Jumtā, zem kura kā pavards ja dzisu, stārķis vīs ligzdu, notaisīs visu. Svēteļa mētelis – jumts, sūdu šlipse. Moderna ainava. Apokalipse.
Jānītis nu ir miris. Nē taču – beidzot viņš dzīvs. No abām – no dzīves un nāves Jānītis tagad ir brīvs. Beidzot viņš redz tādām acīm, kādām redz eņģeļi vien. Vai spēšu es krustu kā Jānīts nest Golgātā kādudien? Vai spēšu es redzīgā acīm redzēt kā redzēja viņš? Nāve ir tikai plīvurs, priekškars vai paladziņš. Aiz tā viņš lūgsies par visiem, par mani, par tevi ar. Vientulībā ar Dievu mums nāve vēl jāpārvar. Ir bēdas par neticīgo, kas triecas, līdz attopas beigts. Kam viss, ko ir jāpagūst pateikt, paliks te nepateikts. Jānītis pateica visu – ka mīl mūs un mazbērnus ar. Tik neliekuļoti mīlēt vien Kristus un Janītis var. It kā viņš invalīds bijis, mēdzis ar krītamo sirgt. Domāju, kurš kritis vairāk, šķirstu kad gāju tam pirkt. Stāvu, uz šķirstiņu raugos, kas košā baltumā tīts. Tas, kurš mīl, jau ir vesels. Kas nemīl, ir invalīds. Tas, kurš mīlēdams cietis un miris bez naida, ir svēts. Jānīt, tu biji mums visiem par mocekli izredzēts. Tevī kā dziļā vātī mirdzēja Kristus zelts. Jānīt, tu neesi miris – tu esi augšāmcelts.
Bij kari. Tik skaidra lieta. Bij daudz to, daudz ir un daudz būs. Bet septiņdesmit trīs gadus te karš jau nav šķīstījis mūs. Nekad tā vēl te nav bijis – periods bez kara tik garš. Īstu un pelnītu mieru cilvēkiem devis vien karš. Vairs nezinām vērtību maizei, kas bērni, kas mīla – neko. Tas viss, kā reiz dzīvoja tauta, svešs masām un garlaiko. Nav mērķa dzīvot pa īstam – dēļ ģimenes, saimes vai cilts. Viens mērķis te – nauda un bauda… Par citiem – ne auksts vairs ne silts. Pie varas blēži un klauni, kāds dēmons, kāds maniaks. Un masas tos apjūsmo, balso, jo sola – tai pilnāks būs maks. Mīlēt uz dzīvi un nāvi vien dauņi un gulbji te prot. Bet senči un streļķi reiz prata. Vien karš to var atjaunot. Ja būs tas, bojā ies daudzi un lielveikalus slēgs ciet. Ja nebūs karš, bojā ies visi. Visi jau bojā iet.
Кā sniegs pie debess kājām nosnieg pirmais prieks. Bet mēs to sabradājām. Domājām, ka sniegs. Vēl tev uz kailām rokām kailā sala zelts. Cik asiņu pa jokam nav no prieka smelts. Tik ļoti pierasts jau. Tik ļoti pierasts jau, ka tevis ir un nav. Vēl sukādes no cidonijām mutē kūst. No tā, kas nebijām un bijām, vārdi lūzt. Sniegs kūst uz siltās sejas manai mīļotai. Ar sniegu viņa dejo… Lai jau dejo, lai. Tik ļoti pierasts jau. Tik ļoti pierasts jau, ka tevis ir un nav. Dziestam vai dzīvojam, vēl tomēr redzu tos – pa siltam pilienam tev acu kaktiņos. Vai kūstošs sniegs, vai skumju sāls tais briljantos, ir mīlestība divos siltos pilienos. Un tomēr pierasts nav. Un tomēr pierasts nav. Es tevi mīlu jau.
Es esmu Mazsalacā. Slimnīca un tveice. Viņš mūs vairs nemeklē, ne zināt grib, kur Šveice. Plūst laiks un jogurts plūst – vēl uztur dzīslās dzīvo. Dievs zin, kad mūs no laika uz mūžiem jāatbrīvo. Nekas jau nebeidzas. Tik siltā uvertīra. Tad sākas mūžība, kā nevainība tīra. Vai mauriņš nopļauts bij, vai nātres bij līdz logam, vienalga viņam nu. Mēs, dzīvie, laiku zogam. Kā salmus dedzinām vismūžīgākos brīžus. Mums kardiogrammu kalni, mums kaudzēm analīžu. Nekas jau nebeidzas. Viens iedegās, cits dzisa. Te mirklis dzīvības. Tur mūžība būs visa. Bet kā lai nebaidās, ja dzīvojam kā mirstam. Bez Kristus dzimušos vien izklaidējam šķirstam. Uz nāvi notiesātie dzīvi cieš, jo šausmas. Bet viņš nu nojauš to, par ko mums nav ne jausmas. Viņš tagad klusi dziest. No malas mums tā liekas. Ar mums viņš tikās jau. Ar eņģeļiem nu tiekas. Pat Dievs mirst ievainots. Caur Mātes, Savām mokām. Drīz jaundzimušo ņems Pats Pestītājs uz rokām. Ik brūcē mirgos zelts. Tik tīrs un augšāmcelts. Vēl mēs te klīdīsim, vēl beigtie steigs mūs mānīt… Par tevi lūgsimies. Par mums lūdz, mīļo Jānīt.
16.jūlijā, 2018.gadā, 18:00 pie Mazsalacas slimnīcas
