atskaņu dienasgrāmata : durvis pilnas ūdenskritumiem

» Tālāk »

» Tālāk »

» Tālāk »

» Tālāk »

» Tālāk »

» Tālāk »

» Tālāk »

» Tālāk »

Jau toreiz… Ja acu dziļumi vaļā…

» Tālāk »

» Tālāk »

Stefana-Ezras dzeja, Artura video Kaspara mūzika, Mikus Soloveja saksofons

katrs sirdspuksts var būt pakāpiens uz debesīm
kaut pusceļā nomirt, bet rāpjoties
tur augšā spīd saule un ceļš ir redzams
trešdien būsim debesīs,
ja otrdien piedosim
kāpsim, kamēr ir laiks,
pāri sev pie otra
kāpsim, kamēr par tauriņiem tapsim
kamēr mūs starp eņģeļiem
uzgleznos dieva ota

» Tālāk »

» Tālāk »

Septembrī mani sasniedza balss. Gribētos teikt – mūžības balss, lai gan vārdu „mūžība” ir grūti izrunāt. Tāpat kā zvaigzne, putns, mīla, dzeja un citus.

Septembrī mani sasniedza bērna balss un teica – „uz kūts salmiem piedzimst piena ceļi… es esmu zemūdens vienīgais dzejnieks… bet varbūt tas naivais mākonis, kas asaru rūpnīcai nodod simts lāses dienā… garām līda migla ar mūžīgu padomu… klibiķītis kliboja kaut kam iekšpusē… starp bites krūtīm saspraudīte ilgojas pēc margrietiņu pēdu nospiedumiem… bet kāpēc rožu dārzā cieta nevainība?” Tās ir Stefana-Ezras Dimitera sarakstītās dzejas rindas.

Klausīties Stefana dzeju ir mazliet mulsinoši. It kā tu būtu nonācis zemē, kurā drīkst tikai ar basām. Sastindzis, ar aizturētu elpu, stāvi aukstā, rasotā septembra zālē un ieklausies kā kaut kur būkšķina āboli. Satrūksties, atcerēdamies – tūlīt vienpadsmitais, Raiņa dzimšanas diena, Dzejas dienas un Amerikas sēras, tad aizgriezies (apstādini Stefana 1% izplatījuma https://youtu.be/_orZXFt5WQU) un dodies tālāk savā ikdienībā jau mazliet citāds.

Stefana dzeja ir sirreāla un neticami tīra. Varbūt pat pārāk sirreāla un tīra. Šo sajūtu pastiprina tas, ka dzeju runā maza puikas balss. Kurš „apkopo savā ierīcē” iedvesmas čukstus un vēro kā iedvesma „pastaigājās gar manas celles logiem”, lai ne tikai toreiz puisēnam-dzejniekam, bet vēl vairāk šodien man – „izbirtu stikli sirdij”.

Man šķiet, ka ikviens, kurš klausīsies, mazliet apmulsis un apreibis, jautās – kā to visu var salikt kopā. No kurienes? Kā to var uzrakstīt bērns? Kas vispār ir dzeja, ja tā dodas rokās bērnam? Kurš ir (tikai?) „nevainīga spalva kas iemērkta tintē.”

Dažos dzejoļos ik rinda ir kā pastāvīgs dzejolis, un ja pieaugušais prāts, mēģinātu sistematizēt, tad bērns-dzejnieks vienkārši raksta. Lūk –

“lilija kā circenis atdarina suņa rejas
uz grīdas ierobežota laime pasmejas
un klusē flīžu ornamenti pie kamīna oglēm
iepūst pēdējo dvašu koka stabulē un iemigt virs okeāna
noslaucīt palodzi un saulespuķes iemērkt taukos
freskā pie šķēpa lidojuma aizlido asinis un ratos kratās olīvu kauliņi… “

Vai te stāsts ir par Delles „Kurš olīvu dārzā lieks…”? Varbūt vienkārši – par kauliņiem. Ja nu cilvēkkauli līdzīgi olīvkoku stumbeņiem? Un asociācijas ir pamodinātas. Dzejas rindas iztēles ainavā ieskicējušas tēlus tiešu atbildi nesniedz. Jo ne vienmēr dzejas uzdevums ir atrisināt. Dažbrīd – tikai zīmēt un spēlēties, lai tu attaptos ar mūžības skici rokās. Bērna balss suflējusi zīmes no kāda „mākoņa, kas kā zila saule brēc līdzi koku galiem”. Norādes no bērna-dzejnieka, kuram Dievs nozīmē „maizes krāsni sirdī” ir dotas. Mūžība čukst, klauvē, sludina, noraso un sveicina dzejas dārzā, kurā bērns-dzejnieks ir ievilinājis, jo te „bērzi šalc izsalkuši pēc lietus” un „cielaviņa iesēžas taksometrā, lai dotos līdz šīferu krustojumam…” Te pagalms kā Visuma kontrapunkts, jo toreiz, tagad un vēl joprojām – „bezgalīgie jēriņi guļ salmos un grauž čipsus”, līdz „mana saule ierodas deviņos”.

„Divi melni stārķi pārlaižas pāri manai galvai, tie ir mīlnieki, kas atlidojuši no Šagāla gleznas…” Stefans-Ezra Dimiters ir viens no cilvēkiem, pateicoties kuram es iedrošinājos rakstīt. Jo ja bērns var, tad kāpēc es baidos? Otrs ir Marks Šagāls.

Stefana-Ezra Dimitera pirmais dzejoļu krājums „Dzīvi var iSpīpēt” tika izdots apgādā „Neputns” 2003, gadā, kad Stefanam bija deviņi gadi, tālāk sekoja – „Tālumā uz pleciem kāds nes pastnieku” (2004), „Bezgalīgie jēriņi” (2005), „Atsūti balodi vienīgo ar dvašu” (2006), „Melnā parandžā ar baltiem komatiem uz savām bērēm ierodas jērs” (2007), „Pasmaidi kaut vai ar otu” (2013 – piecu krājumu kopkrājums).

2005.gadā izdots CD „Es mīlu 1% izplatījuma”, kurā skan desmitgadīgā autora ierunāti 83 dzejoļi no pirmajiem trim krājumiem.

Ko tagad dara pieaugušais Stefans? Viņam ir Stefānija, Marks un Marija. Ticu, ka „1% izplatījuma” sveicina arī viņus.

Dzejniece un rakstniece Andra Manfelde

2020.gada 3. septembrī, Dzejas dienās, Jelgavā

» Tālāk »

» Tālāk »

PĒDĒJO PĒDU DZIESMA
Līst mēness augošs lāsēm smagām, kūp tukšums cinka pilnām vagām. Pie Tālavas slāvs nepūš tauri – gan tur, gan te sen viss ir cauri. Par troksni galvas atdod masa, par vienādo, ko visi lasa. Pēc meliem dzīva rinda virzās – vairs ne pēc Bārdas, Skalbes, Virzas. Viens dzejnieks vēl slauc savu kazu – tam pasaule šī sen par mazu, jo visu Dievu svētā dienā viņš apēd vienā piegājienā. Ne vīns tā prieks, ne cita dzira – vien Kristus, kas par viņu mira. Un vienīgais, ko tam vēl gribas – alkt klusuma un īstenības. Viņš visu nesaprot – par dumju… Viņš alkst vien izmirstošo skumju. Ar delnu mēra un ar pēdu: līdz galam vairs vien pāris bēdu…

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

» Tālāk »

Dziesmas ilustrācijām izmantoju mūsu ģimenes 8mm filmarhīva kadrus, kuros redzami Lilita Bērziņa, Vija Artmane, Arturs Dimiters, Ērika Ferda, Jānis Jurovs, Valdis Grēviņš, Anna Grēviņa, Māris Grēviņš, Jānis Roze, Lidija Roze, Ainārs Roze, Ivars Roze, Edgars Vācietis, Gundars Cers, Juris Dimiters, es un citi.
• • •

Es sāku apstāties lēnām, tieši tur, kur rados – pieauguša bērna vecumā, mūžības pirmajos gados. Mani vairs nepārmācīsi, nav pasaulē tādu makanu. NASA mālē globusu, Dievs zemi radījis plakanu. Skaitu kā lūgšanas laiku. Visi neceļi ved uz Romu. Kungs, slēdz ciet šo teātri – sirdsapziņām nav vairs lomu. Māte jau valodu zaudē, brāļi triec svešā mēlē. Vārdu tik, cik komentāros – ne vairāk kā kāršu spēlē. Ne mērķu, ne ideālu – tik banāli secināt varu. Ja pielūdzam tikai naudu, negribot ielūdzam karu. Ādažu poligonā indiāņi sēnes baro. Pelniem bagātā pūznī skudru dzejnieki karo. Lasāmies iekšā drīzāk Enoha grāmatas lapās, iztikt no Dieva dvašas un manas pensijas knapās. Skaitu kā lūgšanas mirkļus, līdz padusēm progresa sūdos. Ne NASA, bet Noass ar šķirstu būs vienīgais glābiņš plūdos. Pēdējie ticīgie priesteri un pēdējo dzejnieku kapi, noguruši līdz nāvei, velk mūžīgo dzīvību knapi.

Šodien 2020.gada 9.janvārī, manā vārda dienā

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Tavu mežģīņu vairs nav ārpus visu mūsu datiem. Nav tava nimba virpuļu virs vārpām un matiem. Tavu skropstu zelta melno zvaigznīšu nava. Tikai ekrāna plaknē visiem vienādā pļava. Tavas podziņas kārbiņā un uzpirksteņi, tavas diega spolītes, dzīparu mezgliņu dzeņi. No tā visa kā putekšņos bišu nopūtas lēnas. Pār laiku vairs nesnieg dzīvās mūžības ēnas. Nekur tu vairs neliksies, visur tev seko. Sapņosi, sēņosi – arī roboti bekos. Tevi visu tiem vajag – tava mirkļa ik zibu, tavu klusumu, mulsumu, īstenību. Gaujas smiltājos vecā koka tilta pāļi vasarās bij mūsu smiltāju ģenerāļi. Nu krūmi, ne cilvēki, ne viņu bijušā miera – neviena ornitologa, neviena pioniera. Zūd viss, taču toreiz viss tā nesajaucās. Pat izsmēķis nomests pie bodes īpašāk saucās. Un arī tu biji īpaša, lai gan maza un smulīga, taču bērnība tīra bij, krāsaina, sulīga. Nu bērni arābu šallēs, cigās elektriskās. Tu biji dvēsele mežģīnēs, ne džīnu driskās. Esmu pulkvedis vecs, kas saņem pavēstes tiesai. Manas atmiņas mūžīgas, jo nepieder miesai. Šorīt jau sniga. Kad viss balts, mazāk bēdu. Sniegā atstāju savējo kā reiz smiltīs tavu pēdu. Jocīgi likās – arī man pieci pirksti, jo arī tu, kā es, ar mūžību sirgsti. Tavu mežģīņu vairs nav ārpus visu mūsu datiem. Nav tava nimba virpuļu virs vārpām un matiem. Tavu skropstu zelta melno zvaigznīšu nava – tikai ekrāna plaknē visiem vienādā pļava. Tavas podziņas kārbiņā un uzpirksteņi, tavas diega spolītes, dzīparu mezgliņu dzeņi. No tā visa kā putekšņos bišu nopūtas lēnas. Pār laiku vairs nesnieg dzīvās mūžības ēnas. Šie ir tie paši vakari, tie paši rīti. Novēršas visi – ir visi piemānīti. Bet viss taču vienkārši, tās tik vienkāršas lietas. Mīlestība nekad nebeidzas, zeme negriežas un mūžība stāv uz vietas.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Džemma gleznoja uz ceļiem. Dziļāk un dziļāk ceļos grima. Viņa piedzima vienreiz – veselu gadsimtu dzima. Džemma gleznoja uz ceļiem. Uz klona – bez manierēm greznām. Džemma gleznoja uz ceļiem – lūdzās kopā ar savām gleznām.

Skatos spogulī. Acu kaktiņos eļļa? Pil manā Ārona bārdā… Spogulī manis nav. Meklēju Tevī, Kungs. Jēzus Kristus vārdā.

Es redzēju Mežparkā’i, didam, klajā laukā uguntiņas VID-am. Savācēji tur žāvēja, didam, tautai smelto sidrabiņu VID-am. Tie, kas smēla, ja mums dotu, didam, simto daļu tā, kas aiziet VID-am… Tauta trimdā neaizplūstu, didam, mazāk ja tā upurētu VID-am. Zelta saktas, pērļu rotas, didam, nu jau pietiek visām VID-a fidām. Dzirdēj’ ļaudis runājot’i, didam, reketierus pielīdzinot VID-am. Pilns ar tautai smelto zeltu, didam, Mežaparka mauzolejs ir VID-am. Vienīgā nu bagātība, didam – sodi, radari un mesli VID-am. Es no trimdas pārbraucot’i, didam, pārmaiņas te nemanīju VID-am. Trimda raida, trimda raida, didam, trimda raida rupjas lamas VID-am. Nozieguma lielā vaina, didam, tiks par tautas deldēšanu VID-am. Tauta savu atlikumu, didam, sametīs dēļ taisnas tiesas VID-am. Mežaparka mauzolejā, didam, cietums būs, tik ne vairs templis VID-am. Tautas mūža deldētāji, didam, sēdēs tajā, gals kad pienāks VID-am. Šī ir dziesma, šī nav tiesa, didam, mums par kaunu vai par kaunu VID-am. Es redzēju Mežparkā’i, didam, klajā laukā uguntiņas VID-am. Savācēji tur žāvēja, didam, tautai smelto sidrabiņu VID-am.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Mākoņi ir ceļojošs ūdens. Pēdējais mierīgais rudens. Skaists, tik skaists. Tik tiešām, cik naivi cerības viešam! Naids jau verd pāri malām. Bēg mājas no komforta salām. Viss viss lēnām uzies gaisā, kur naivās cerības raisās. Virs ķīmiska mākoņa silta, bez lazdu laipas vai tilta, beigās satiksies radi, ne pozas un asinsvadi. Bez miesas, dvēselēm brīvām tie ceļos pa atmiņām blīvām un vaidēs par nokavēto – par valkāto dzīvi svēto: par jaunību vaidēs triekto, par aknu protēzi piekto, par prostatu, implantu, vārstu, par dārgo, bet nāvīgo ārstu, par to, ka zaudējot prātu, tie kļuva par elektorātu, ka kļuva par tādiem kā masa, kur katrs sev vienādo prasa – lai visiem vienādi nami, muskuļi, kilogrami, lai vienāda GMO paika, lai vienāds ‘piedod, nav laika’. Bet laika vairs nevaid tiem priekšā – tur, dziļāk mūžībā iekšā, kur mīsim div’ sliekšņus jau drīzi – uz elli un paradīzi. Ceļo jau, ceļo vēl ūdens. Vēl pēdējais mierīgais rudens. Vēl romantika ņirb svecēs. Vēl Ramšteins Latviju precēs. Vēl bērni dzimst lieki un brīvi uz līdzīgu bezjēgas dzīvi. Vēl popsai dzimst madrigāli un Āfrikā nēģeri bāli. Vēl Cola garda un melna Āfrikai badu pelna. Var nedzīvot Antarktīdā – vari būt vietējais gnīda un nosalt vai nosaldēt radus ar to, kas plēš asinsvadus: ar naidu saltu un staltu, ar trennētu rumpi un altu, ar manierēm tīmeklī smeltām, ar piezīmēm savējiem dzeltām. Pirms globusam gatavo klizmu, vēl raugos caur vienīgo prizmu, caur kuru viss man uz delnas: miljardi pastaro pelnās. Bez Kristus Asins un Ūdens šis – pēdējais mierīgais rudens.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Kur esi, dēls? Jau viesnīcā vai teltī? Vai arābus lūgt, lai man druvas zeltī? Te nu tik vientuļi. Mirst ūdens, akai vinda. Neviena kaimiņa. Vien baļķvedēju rinda. Aug klajums bezgalīgs. Zūd pagalmi un sētas. Trauc milzu traktori – līdz apvārsnim velk rētas. Reiz ducim saimnieku te bij ko čakli ecēt. Nu vairs ne kumeļu, ne zelteņu, kam tecēt. Lūzt klusi mugurkauls i klētiņai, i rijai. Nav bēda jālūko līdz tālai Sibīrijai. Tā jau tepat – pa taciņām, kas bija. Drīz prom būs Latvija un klāt būs Sibīrija. Kur esi, meitēn mans? Nē, nu jau tu par māti. Kas jūs tā dīdīja, ka jūs tā izvazāti? Vai man bij zelta maz, kas dalīts audžu audzēs? Kā es jūs saudzēju! Vai svešums jūs tā saudzēs? Jau jūtu akcentu, kad vēl pa retam zvani. Un bērni nerunā vairs latviski ar mani. Pat tie, kas šeit – vēl nebēgušo pulki… Lai viņus saprastu, jau vajadzīgi tulki. Līdz asinīm man klusējot kost mēlē… Vien pāris dekādes un zaudēts viss šai spēlē. Gan skolas piebeigtas, gan viensētas, gan miesti. Stāv senču guļbūves, kam debesis sen griesti. Es jau vēl paciešos, vēl mazliet ceru, gaidu. Vēl svētkos padziedu, vēl Ziemassvētkos smaidu. Šai tūkstošgadē man ir pirmo reizi jausmas – vairs mīla nevieno, varbūt vairs tikai šausmas… Nē, es jūs nebaidu, mans dēliņ, meitiņ manu. Es labāk uzrakstu, kā senāk, nevis zvanu. Jau vārdu nebija, kad lidmašīnās kāpāt. Nu tikai mūžīgie – ko Dievu lūgt, ne pļāpāt. Uz ceļiem pamestiem – līdz asinīm uz ceļiem – aizvien te vientuļāk ar senčiem vien un veļiem. Ar baltu grāmatu un pļavu madarainu, ne mēmi vainojot, bet pavadot ar dainu. Lai kā aug pilsētas, kaut miljons stāvos krautas, bez dzīvām viensētām un laukiem nebūs tautas. Jau zemi tricina, dzen katastrofas krīzē, bet man ir vienmēr te zaļš miers kā paradīzē. Bet tukšas nepaliks ap mani tukšās āres. Bēgs citas tautas šurp – kā siseņi, ne spāres. Tām plūdi pavēstīs un lava atklās tieši, ka man vairs tautas nav. Un šurp trauks cittautieši. Sirds pilna, ai… Drīz punkts un rakstīt beigšu. Vēl tikai pēdējais, ko novēlot jums teikšu: par māti Latviju tik tie jūs mani sauksiet, kas laukos atgriezties uz tēvu zemi brauksiet. Nav spēka liekuļot līdz asinīm uz ceļiem. Es sen jau zemnīcā uz plikiem kartupeļiem. Vai māti tik uz svētkiem bērni rotā glīti? Tad baro nabagus un cienā bārenīti. Jūs mani pametāt, jo ne pēc manis alkāt. Es bārene. Jums nebūs mani valkāt. Gan tuvos mīlu es, gan tālu tālēs rautos. Ja mani mīlētu, pie manis vien jūs kļautos. Šo rakstu ziedonī. Ir nakts un zvaigznes zalgā. Man palīdz Indriķis, kas dzīvo Vecpiebalgā. Vēl ceru – dzīvas vēl te pulsē tautas vielas. Bet asinsvadi man ir taciņas, ne ielas…

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Pēdējos mežos motoru rejas. Laiks tāds – jau sarejas orhidejas. Svina mākoņi gobām uz sejas. Zilgme, ne zilgme vairs. Ķīmiķu dejas. Roka ar lapu rok aku vai kapu. Atmiņu nav, kā par cilvēku tapu. Malkas birstala, vējdēļu jūra. Pērkamas miesas pie varas, uz stūra. Pūce bez skaņas pārlaižas pāri. Miegs aijā atpūtai asinskāri. Rītausmas lidene silda jau ratus mākoņus smidzināt garus un platus. Tu jau vēl guli un modīsies miris. Vazāsies smaidīgs, bet viegli jau iris. Neņemsi galvā, stumdīsies krēsliem, pilns gan ar īstiem, gan minerālmēsliem. Lai jau tur smidzina, lai jau tie kaisa. Arī zem ūdens var īsi bez gaisa. Paijāsi ekrānu, dzīsi nost speķi. Kas tev, ka debesis plosa kā deķi. Planētas ķīmiskā norieta fāzē vardīte beigta ielec tev glāzē. ‘Vacapā’ sūti, nodomā: auša. Mākslīgu elpu velk mākslīga plauša. Vēl tik ar dronu noskūs tev pauri. Minūte, mirklis… Klāt eņģels ar tauri. Svinīgu liesmu pavadīts gājums. Nelolot šausmas tak tumsoņu vājums. Kosmosā svaigi putekļi kaisās. Brīvas, bez ķermeņiem, atmiņas raisās. Viena pat tāda, ar tavējo bildi: pēdējo kaifu ar lodlampu sildi.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Sejas dziest labirintos. Blenderī dzīvā dzeja. Nav ejas vairs atpakaļ dzīvē – vien caurejas nāvei deja. Tu teic: vienu Neretā zinu un vēl vienu Rojā eju. Tu melo. I kurši, i sēļi ar visiem svin bojāeju. Nav alu, nav salu, kur glābties. Gēls Rojs kļūst par ļenganu feju. Nodzēsti dzintari, zīles. Nav dūres gēliem pa seju. Kā būrī slēgts dadzītis triecies, meklēdams brīvībā skreju. Līdz asinīm norietu rīkli par Latvijas norietu reju. Veseli jūtas, bet citi. Kļūst meija par britāņu Meju. Caur sidraba birzi vēl zelta un ļergas asaras leju. Skauj Depo-shit rododendru un Ksenukai orhideju letiņš, kas dzimumu maina no jogas uz mandalu deju. Vēl Veinberga Latvijai pāri kā mīzals Doriana Greja. Stulbeņi, viņa saka, kam dzimums vēl savs un seja.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Ir kauja zaudēta. Kūst rāvā pakavi. Dziest as’ra raudāta, kas rit par sakāvi. Trīs pāvi gozējas, kur eņģ’ļi stāvēja, un blusa rozē jās pār tiem, ko nāvēja. Ir blusai radziņi, kā baltas bultiņas. Tev sirdi piešāva. Nu tu uz gultiņas. Tavs suņuks kancelē trīs žurkām sprediķo – kā krancis krancelē, un sauc par Fredi to. Tik tev tā ticība, cik vienā žurciņā. Kad slims, viss nīcība, un čurā burciņā. Ne spīd vairs traktieri, ne maukas dancināt. Sauc mani, aktieri, par aklo Janci, māt. Gan saule Rojā riet, gan noriet Valkā tā. Un Zeme bojā iet dēļ Dieva valkātā. Viss lielais raujas mazs. Līdz galam tā nu ies. Nav, nav vairs jāsteidzas. Nu vajag pasteigties.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Šī pasaule tev siekstā galvu skrūvē – tik tīkami, ka labprāt dzīvo važās. Vai baznīcu tu savā kalnā būvē? Ja ne, tad vaino sevi savās ‘lažās’. Ir pirmā ‘laža’ komforts, labklājība un koptas miesas smalko stilu drānās. Reiz dzimtļaudis, tās redzēdami, ģība – vēl juta, ka ar stiliem velni mānās. Ja vienkārši kā zieds šai dzīvē plauksti, ir sirdī miers un dzīvi jūti siltu. Bet komfortā kā ledū ziedam auksti. To silda jau, bet mākslīgi, ar viltu. Reiz dzimtļaudis tik tuvu zemei plaka – no klaušu nastas, pātagām un bada. Bet šodien lasi Dainas – dzidra aka. Vai labklājības apsēstie tā rada? Nav kalnā baznīca. Nav līdzības vairs Dievam. Klīst apsēstie, pa glaunām ellēm ganās. Jā, varu pulgo, ierēdņus lej nievām, bet spogulim un augļotājiem klanās. Tie paši dzimtļaudis, tik dēmoniskām alkām, vairs dievup nepaceļ šīs saules nastu. Dzēš svētību ar izvirtībām smalkām, līdz velni kļūst par izredzēto kastu. Bez svētības, bez baznīciņas kalnā, bez sirds – ne redzi vairs, ne dzirdi. Ar Dieva ziedu krūtīs, dzeltu salnā, tu, izglītots un kopts, jau ziedot smirdi. Ņem lāpstu, roc, kur tavu senču kauli. Skauj viņu skeletus, to galvaskausiem jautā: Ar melnām plaukstām kā var pasmelt sauli? Kā saules pēdas tāds var atstāt tautā…

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Lietus svētī pavasara klajumus sausos.
Man 62. Četu Beikeru klausos.
Atceros bērnību, Gauju, kur pleznoju…
Ar acīm jums visiem pateicību gleznoju.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Šodien, pirmajā maijā, kad pavasars Latviju paijā, atceroties savu tēvu, savu māti un vispasaules darbaļaužu solidaritāti, daudz vairāk, kā pirms sešdesmit diviem nu zinu, un, pateicībā Dievam, savu 62. dzimšanas dienu svinu. Dievs sirdī man vaicā: ko, bērns, nu vēlies? Atbildu: Kristus lai mūžam ir augšāmcēlies!

Ziema pagāja arī skaņu režīmā. Noskaņoja vecākā dēla Jēkaba pirms padsmit gadiem rakstītās mīlestības dzejas, kuras visas viņš veltīja savai mīlestībai sievai Unai. Dēla dzejas brīvais pants silti gūstīja mani visas ziemas garumā un nu savu pirmo dzimšanas dienu svin albums “Durvis pilnas ūdenskritumiem” – Jēkaba dzejas un manas mūzikas saskaņojums.

Pagaidām YT saite. Vēlāk būs citas. Ja kādam vēlme – klasisks CD, lūk, tālrunis un pastkastīte:
25451826, kaspars.dimiters@gmail.com