atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Nes svētvakars mums vēl vienu svēto dienu. Mijardiem cilvēku mūžībai tuvāk vēl par vienu. Bezdelīga vai eņģelis saulstara zeltainā sprogā. Veries, kurā gribi – Dievs lūkojas katrā logā.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Vēss miers. Pār dzelmi mēness vizma. Trīs vaļi krastā snauž. Būs kataklizma. Zūd miers, kas Basjo svētās haikās. Trīs Raiņi priedes lauž. Viens T kreklā, div’ – maikās. Ko nu? Tu pamosties bez krūtīm. Ne mātes mīl, ne auž. Dzimst robots kūtī. Tāds triks. Laiks visus iznes cauri. Trīs modes ķirmji grauž zem nulles skūtu pauri. Jau pat pie ezera tas redzams, kā nelabajam skauž, ka dzejnieks neaizdedzams. Ka dziest ik ļaunums viņa bārdā un mirdz, jo dzejnieks pauž šai ellē Kristus Vārdā.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Saulainais vakara kauss. Vēl maliņās māli un sauss. Bet šļauka vai sniegs ar lietu aizpildīs bezūdens vietu. Un pirtiņā kāds kad reiz pērsies, dīķī kā senatnē vērsies. Un redzēs kā ekrānā dīvā: re, senatne patiesi dzīvā. Būs laimīgs, kas pirtiņā ticis. Uz lāvas pats Bārda Fricis. Un bārdā tam knariņi sīkie – mēs, drūmie, resnie un līkie. Tukšrosme modernā, svaigā. Šodien caur visiem tā staigā. Pirtiņas modernas – somu. Ik sirdi iztvacē, domu. Manējā mežoņi pērsies. Skalbe, Virza, pat Pērsietis. Kad vaicāšu: mani vai laidīs? Mežoņi mūžīgi smaidīs.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Bij aizdomas, bet nu jau zinu tieši: pie varas vecie labie ‘komjaunieši’. Reiz vajāja tie, sludinot: mēs brāļi… Nu brālību šo kūrē liberāļi. Nu planetāra viņu ‘kompartija’. Daudz globālāka, nekā Kremlim bija. Ir viņiem viņu ‘komjauniešu’ masa, kas domāt liek, kā ‘kompartija’ prasa. Ne sarkanais – tiem varavīksne plīvo. Tiem neder, ja kā cilvēks tu vēl dzīvo. Tiem maksā uzņēmēji, politiķi lobē. Tie zin, ka vergi neprotestēs skrobē. Tie zin, ka katram liels vai mazs ir kredīts. Ka parādnieks ir līķis neapbedīts. Ka tautas pretošanās dzīvā jauda dziest elka priekšā, kura vārds ir Nauda. Tiem kalpo Linkedin-i, Google-s, Instagram-i – vispubliskākie masu prieka nami. Ne Ņujorku vien, Londonu vai Rīgu – tie visu visur dara vienveidīgu. Tiem komponisti, mākslinieki klanās. Ir Satori Lv, kur tādi ganās. Ir galma rakstnieki šo dibenbrāļu pusē. Par viņiem raksta, guļ ar tiem un tusē. Kopš Atmodas šo plānu kūrē cieši gan padlaiku, gan jaunie ‘komjaunieši’. Un tauta pati visos sasaukumos no jauna ievēl mīkstos, zilos, glumos. Ja varētu, tie tikai praidos ietu un godā celtu tikai vienu vietu. Bet jābalso par tiem būs atkal taču. Tik tāpēc valstī svētku daudz, lai mazāk traču. Lai gan nekas te nepieder vairs pašiem, lai gan viss tirgots tiek par Jūdas grašiem, lai gan pat Lats guļ kapiņos, kā zinām, ik gadu Neatkarību sev atgādinām. Ne senču tikumam, ne Dievam kalpot spējam. Sen visu to tik svētkos imitējam. Pēc Mežaparka asariņas, vaida, tiek masas lēmētas, lai jaunu praidu gaida. Sēž korķos tauta, svešās zemēs ganās. Mīt WhatsApp-ā, jo mūžam jāsazvanās. Ir sēru, gaviļu un sporta dienas, bet Feisbuks galā visus liek pie sienas. Sen tautas domas plašsaziņa stellē. Liek internets tai aizmirsties šai ellē. Liek Sodomā tai justies pozitīvi. Lieki baudīt atkarības, dēvējot par dzīvi. Liek bērnus audzināt ar dēmonisku vaļu. Lai tetovē un pīrsingo kā gaļu. Lai pārguļ agri, bojā iet lai jauni. Lai stulbina tos elki, modes klauni. Ir krāsainība pārcelta zem jostas. Nu zonas intīmās tiek pušķotas un postas. Ir vīri femīni, bet sievas maskulīnas. Ir gejiem bārdas, pensionārēm – džīnas. Viss nodots, degradēts par miesas kāri. Klāj geju varavīksni eirotautām pāri. Pat Latves simtgadi mums, latviešiem, par spīti simt dienas apgānīs nu sodomīti. Smīn bārdās baņķieri, smīn ierēdņi no VID-a, smīn Saeimas naciķi un Vienotības fida. Jo viss būs tā, kā ‘komjaunieši’ kūrēs – caur Sodomu uz elli Latvi stūrēs. Bet ja nu pēkšņi mainīsies te vara, ja būs kas līdzīgs, kā te bij pie cara? To arī zinu precīzi un tieši – to apkalpos tie paši ‘komjaunieši’. Ja citi karogi būs varas mastiem, ja zīmēties te liegts būs pederastiem, tie paši vecie ‘komjaunieši’ brāļi būs dedzīgākie tradicionāļi. Pat kultūrļaudis nemuks projām alpos, tie jaunai varai piemēroti kalpos. Bet pagaidām viss tā, kā min to dzeja: 100 dienu praids un dibens – laika seja. Sen piegriezies man sociāli rīmēt. Sen gribētu vien japāniski zīmēt. Bet Latves karogs, tik daudz sāpēs tērēts, nu simtgadē ar praida mēsliem smērēts. No apgānītās varavīksnes briesmām mums bērnus neizglābt ar plakātiem un dziesmām.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Virsraksti uz DELFI sienas – marmelāde, kakas, maniaku slienas. Komfortablu pašnāvnieku masa. Ne tāda, kā pie LPSR antisanitārā kvasa. Pavisam citi ļaudis – cilvēkiem līdzīgi tēli. 365 diennakšu praids, kurā visi soļojam cēli. Pirkstu nospiedumu hroniskās pēdas. Skārienjūtīgi ekrāni. Bēdīgs prieks. Priecīgas bēdas. Īrijā masu slepkavas līksmi. Ar abortēto līķiem pagodina miesas tīksmi. Tāda labklājība un tāda vara. Par demokrātijas sekām parunāsim pēc kodolkara. Kāds vēl zemenes audzē, kāds bites izmirušās pļavās gana. Sen domāju, ka IR – nesen, ka Latvija NAV vairs mana. Seno attēlu portālu šķirstu. Masas dzīvojas dēļ šīs, es – dēļ zudušās Latvijas mirstu. Ne jau publiski, kā ik mirkli mirstošas ziņas. Raudu, noslēpies aiz kodolsirdsapziņas. Daudz festivālu, koncertu, hokeja, futbola maču. Ārēji viss it kā OK, bet būtībā – sen elle taču. No LPSR pelēkās vienlīdzības krāsainā vienādībā mūkam. Kas ar mums visiem notiek? – vaicāju kādam mūkam. ‘Cilvēks izslēdzis Dievu. Dievs cilvēkā – savu tēlu… Jāglābjas pa vienam. Barā – sen par vēlu.’

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Acu zīlītes putraimus knābā? Nē, lavu dzirksteļojošas poras kādā diktorē – bābā. Tādā, kas ziņas lasa tikpat kā plika. Melotu, ja teiktu, ka man nepatika. Uguņi visi, kas manī, zina – viss ļoti patīkamais visu ļoti labo sadedzina. Bērnam manī novērsties nemācīja. Tomēr man, tetovētais velnēn, bērnība vismaz bija. Tev jau kā zīdainim ieprogrammēja nebeidzamas krīzes. Ausīs vadi, galvā urīns, alus – tādas nu analīzes. Vienotā tīklā tavas ausis, visiem vienādas dziesmas. Aklās mammas profilos gavilē: ai, jaunība zaļā… Jo neredz tevi zilās liesmās. Negribi dzirdēt? Pārtiec no mūzikas skaļas? Gadžeti pārtiek pat no vegānu sociālās gaļas. Gaļas gabali ar matiem, masa spalvainu steiku. Īsti Lāčplēši, ja naturāli traktē šo teiku. Jaunībā kā vilks slēpos Hermanī Hesē. Smeldz redzēt kā mode tavējos vienādi dresē. Protams, arī vilki nav vieni, arī tiem savu instinktu bari. Tava dvēsele mirst jauna, virtuāli modificējot pavasari. Jau pamirusi, tā mūžību nejauš, skeletam turpinot saindētu gaļu nēsāt. Ne gaismu izstaro, bet dzīvību izgaro – mierā mironīgi vēsā. Kad pārāk aizraujos, pieplacis ekrānu satrennētajiem meļiem, pārstāju lepni soļot – līdz asinīm tālāk dodos uz ceļiem. Pasaule liesmo aizvien straujāk, ne vulkānu, bet kaislību liesmās. Tu ne tikai šo uguni pielūdz – vadi ausīs liecina, ka tevi nosvilina arī dziesmās.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Vietā, kur klauni žūpoja, Kāds debesi ielieca, šūpoja. Nu pūpoli palos pacelsies. Tauta gulošā sacelsies. Pavardos metīsies, kamīnos. Ceļus ar mīnām samīnos. Vainīgos kaus un spridzinās. Silts asiņu lietutiņš smidzinās. Plikpauri parūkās pūkainās sodīs sieviņas cūkainās. Jaunas apņems un dievinās, drāzīs kā zīmuļus – tievinās. Līdz portālos estētu pakaļas vienotā važā sakaļas. Kalēji ordeņiem rotāsies. Nabagi slienāsies, gļotāsies. Revolūcija puķainā – nevīrišķīgā un skuķainā, masu dusmību remdinās, maigākus ierēdņus dzemdinās. Tos panesīs kādu dekādi. Pēc tam brēks tiem atkal: re, kādi! Auros, ka ticība zaudēta. Jauna tiks atriebe draudēta. Nesen vēl karsti godātos, slīcinās tauta podā tos. Jaunas asinsis pludinās, sensenās vaimanas sludinās. Cīņā gan streļķis, gan Rainis ies. Šūposies viss, bet ne mainīsies. Vaicās bērns: kāpēc tā šūpoja? Tāpēc, ka klauni žūpoja.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Noglāsti rokamu karali. Atvadies, atpakaļ kāpjoties. Pa jokam ticam un neticam. Pa īstam un sirsnīgi krāpjamies. Tukšums kā atlieku formula, kā zudušā iegrāmatošana – bez pagātnes grāmatām normālām, jau atņemtā projām došana. Burti kā pirmskara ornaments. Vārdi kā zigzagi falšumam. Līča vai tīmekļa kariņos – Darvina kotlešu malšana. Jaunlaiku vēsture sumina prātā jukušo uzdzīvi. Septiņi dzejnieki vienā mirst. Pa vienam bij nulles un pusdzīvi. Tvistu no tāluma izlūdzam. Valsi pār tuvumu pludinām. Gludi kā glodenes, gliemeži, viņsaules galu sludinām. Tuvojas lava, jā, tuvojas. Izglābties cerība pavāja. Mītava te vēl un Rēvele, bet drīz viss globuss būs Havaja. Neredzot cerību tavu, Dievs ļaunu uzvar ar lavu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Man balta bārda un tā nenokūst. Vairs nemainās nekas. Viss viens un plūst. Plīst pavasara burbuļi un zied. Plīst balssaites, ja putniem līdzi dzied. Dzied kiber sunīts, kiber kāmis kāms. Es ēdu plastmasu jau digitāli rāms. Man draugu nav. Ir tikai sekotāji. Ko, mīļā, vēstīji, kad man ar cirvi māji? Pavisam drīz tavs mūžam būšu es. Daudz labākas jau ražo smadzenes. Es būšu ķīnietis ar šaurām lūciņām. Uz tevi lūrēšu un tavām kūciņām. Tik tevi barošu, cik vien tu spēsi rīt. Neviens neko mums nespēs padarīt. Jau raķete kā aizkauts sivēns kviec. Es brēcu tai: tik mīļo neaiztiec. Pēc eksplozijas putnu toņi dziest. Nav galvas mīļotai, ar ko par dzīvi spriest. Tik dators dzīvs, kā plaisa paveras, un lūpu barankas tā staros saveras. Kaut begtie līdzās dziest, pie tā var pasēdēt. Ik vista-pilsone var cēli pasē dēt. Ja skaustā dzeļ tev satricinošs ‘nē’, sev tādu mīļoto, kam galva, izprintē. Kā noprotams no smalkās dzejas šīs, stāsts ir par brīvību, kas sāksies ļoti drīz. Bez galvas mīļotā to jūt pat recoša – kā lēkā brīvība un saule neuzlecoša.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Ļeņingrada, blokāde un Ļihačovs. Skatos Jūķubē – iespaidīgs šovs. Protams, par šodienu vien varu spriest. Redzu kā cilvēki izslēdzas, dziest. Guruši mākslīgas sviestmaizes ziest, ļaudis pa īstam, kā Kristus, grib ciest. Jēgā sen jājūk – kontrasts ir baigs. Skaties – kāds mežā? kāds pilsētā laiks? Grib ieraudzīt meitene, kas puisī kas. Skatās – bet acis tai izslēdzas. Puisim liek meiteni ieraudzīt sirds – hadrona steiga tajā un spirts. Mazdēlu nēsāju – atceras plecs. Nu pusaudzis tikai, bet acīs jau vecs. Nāve plūst ielās un kabeļos plūst. Elks tetovēts zvēro, arēna grūst. Gavilē pūlis – pats nezin, kāpēc. Klusē pa vienam, kaut sirds pavēl: brēc… Prāts to vēl nezin bet sirsniņa zin. Guļ austrumi drupās, rietumi svin. Zviedrijas kalifāts iedvesmu dod – pie šausmām pat komfortā jāpierod. Globusa karusels ārdīties briest. Acis izslēgtas, skatieni dziest. Novīst ekrāna apstarots vaigs. Mūžības nav vairs un šis vairs nav laiks. Ķīmiķu aliņš kopš bērnības zīsts. Viss ir nekas un nekas vairs nav īsts. Pār miljardiem prozaks valda un stress. Ilgojas vulkāni uzsprāgt un HESs. Protams, protams, ne man par to spriest. Redzu kā miljardi izslēdzas, dziest. Lielvarām lādiņu pietiks, ko bliezt. Visi pa īstam, kā Kristus, grib ciest. Mūsu nākotne īstā, ne māns – Oranži kopti un okeāns.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Bēniņos kartona kārbās krātas guļ vēstules senas kā apglabātas. Pa gadiem tur saliktas, aukliņām vītas, guļ bērnu un mazbērnu nelasītas. Tajās mīt sapņi un jūtas tālas, vēl dzīvas kā miesa, ne virtuālas. Kā dzīslas, kā nervi rokraksti vijas no tolaiku esmes, no laimīgās Bijas. Pa kluso jau reizēm bēniņos kāpu, kad pieskarties senajiem avotiem slāpu. Turēju rokās, pat nelasīju – vienkārši kopā ar vēstulēm biju. Pat lodeņu tinte – nu kur tie gadi – vēl tagad kā silti asinsvadi. Plūst vienkārši vārdi kā asiņu plūsmas – par parastu dzīvi, bez tēlotas jūsmas. Tā asara laikam – balts kleksis kā pēda, pat nelasu, zinu – guļ vēstulē bēda. Un aploksne īpaša – krāsaina, glīta, ar saulainu sirdi paštaisīta. Nu manas vēstules tīmeklī maldās. Ciparos pārvēršas, baitos skaldās. Cietņu un serveru džungļos tās krāju, bet tām vairs nav bēniņu, tām vairs nav māju. Mīklaina ķibele nokaus ja cietni, ja hakeri izdzēsīs servera vietni, tūkstošiem vēstuļu zudīs kā migla, lai cik mana zibatmiņa ir žigla. Šodienai pēdu nav, zūd viss un mainās. Ko nepratām rakstīt, ierakstīts Dainās. Pastnieka nav vairs, kam pretī teci. Bēniņu pagātnē kāpju ar sveci. Vai Tu, mazmeit, kāpsi, kad mūžībā tīšos? Dzīvs vien caur dzīviem rokrakstiem vīšos. Ai, tas vien joks. Šo tekstu, ko rakstu, pat nerakstu, mazmeit, bet iPad-ā bakstu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Dzeja ir mirusi. Liekvārdu plūsma. Naftas auskari. Želeja jūsma. Vairs ne varonis – baneru dieveklis. Līdzās mūmija – botoksa sieveklis. Klonu biezokņi, miljardu nācijas. Balti tetovēts melnais no Vācijas. Brīvību būt kā cilvēkam limitē. Svētlaimi, prieku, jēgu imitē. Bankas aplaupīts kaimiņš bij ienācis. Teica, ka pasaules gals jau pienācis. Teica, ka bomžiem, kas brīvi vēl spieto, par gaisu liks maksāt, ko velti lieto. Vairojas nabagu Āfrika, Āzija. Rietumos – geji un eitanāzija. Svarīgs ne tas, ko te politizēju. Šorīt sniegā vārtījos, vizēju. Izaugs tev, kaimiņ, jauns mežs, ko vēl retini. Tas nekas, ka vairums ir kretīni. Lasu Bībeli. Nevajag tulku. Dieva mērķis – glābt sīciņu pulku. Uztic mums sāpes Viņš panest un grūtības. Paliekam, kaimiņ, pie dievišķās sūtības. Apvelc vectēva aitādas vestīti. Tikai mocekļi, brāl’, tiks pestīti. Negaidām pārmaiņas, brīnumus, caru. Zinām taču, ka miers nāk ar karu. Lūgsim tikai pēc miera – miers baro. Dievs par to Pats lai kodolkaro. Bez asarām raudu, bez kustībām dejoju. Bez naida nīstu. Bez vārdiem dzejoju. Mūksalas mauzolejs. Tajā guļ dzejas. Dzīve plūst garām un gēlu sejas. Visu tak zinām. Klāt ko vairs minēsim. Mākslīgi dzīvojam, mākslīgi svinēsim. Mirst dzeju kokonos kāpuri zīdaini. Skumji, ka godājam sirgstošu zīdaini. Lieki tiek mirts. Lieki tiek dzimts. Baznīcai divtūkstoš. Latvijai simts.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Es šodien apglabāju tauri. Tāpat ar pasauli ir cauri. Kam te ko taurēs, kam ko pūtīs? Tik monolīts guļ betons krūtīs. No taures kapa ņemu slieku. Tā vēl vismaz pie raudām tieku. Pa zvīņu sudrabu ar basām pie sevis eju, ne pie masām. Par maz vēl raudu, asaru. Tās ķeršu visu vasaru. Ja pietrūks – rudenī vēl vēlu… Sauc zveju šo par grēknožēlu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Kristus atslēdza debesis lieliem un mūžīgiem priekiem. Lielo nelaimju pamāte – atkarība no niekiem.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Labrīt. Lai ne nebaltas vairs – vien sniegbaltas tavas pēc īstenības dziņas. No prātā sajukušās pilsētas manā kalnā ne miņas. Cilvēki, kas izliekas, ka cilvēki, te gaisu izlaiž – kļūst skafandri un maskas. Baikeris – vien tetovējums miglā, kakls – bez bārdainās galvas, bez miroņgalvainās kaskas. Fokusā miers, miers, miers un bokss. Lomkas pēdējos izmirstošos narkomānus lauza. Murats kubieti 12-tajā līdz nokautam dauza. Ņikita deg līdzi. Usiks groza brieža galvu – mulst, brīnās. Vīri tikai tie, kas nav pārvērtušies Viktjuka balerīnās. Āliņģī domāju, apsnigdams no rītiem: par provinciālismu, plaģiātismu, kairišnaītiem. Elle jau šai dzīvē pasniedz balvas. Salomei starp kājām – 12 kairišnaītu galvas. Kas apgrēcina bērnu acis, ir slīkonis akls ar Kristus dzirnakmeni kaklā. Pasūtu jums Jāņa Kristītāja brilles no Kairas, kairišnaītu sirdsapziņas aklās.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Skaņa. Putekļu tilts. Basām. Iekšelpā silts. Gaisma – laismojošs nazis. Asara, ko Viņš pazīs, jo ieslodzīta un brīva. Melns caurums tai vietā, kur rietā vēl vizēja dīva. Īsi savienots rīts ar vakaru. Izslēdzu saziņu. Nekādu sakaru. Saīsavienoties. Kā vatei apkulst. Tēja garaini vij. Tā bij. Tā bij. Sakāmo izkūp pīrāgs. Piedzimu tīrs. Mirt gribu tīrāks. Vien Airs. Citu neko vairs.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Eju šorīt pie loga – sarkankrūtīši deviņi. Aiztraucu, nākdams par strauju. Pēc mirkļa nebija te viņi. Atgriezās knābāt vien trīs. Viens sarkani ugunīgais. Safilmēju sarmainā zālē, lai vēlāk rādītu Līgai. Kad visu jau samontēju, būkšķis noduna rūtīs. Paveru, skatos, guļ viņš – ar dziestošu uguni krūtīs. Putniem miljoniem gadu viss vienmēr dabiski, skaisti. Vai tāpēc, lai visu to mainītu, cilvēki pasaulē laisti? Putni debesīs dzīvo. Man logā debesis citas – vien atspīdums mānīgs, ne īstās. Un putni skrien tajā un sitas. Es pats sev to logu tur liku, lai vērotu laiku, cik mainīgs. Piedod, dzisušais putniņ. Ik cilvēks pie visa ir vainīgs.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Gods Dievam augstībā un cilvēkiem labs prāts. Tu stīvi atturies. Dievs tomēr kliedz, lai nāc. Ar zemestrīcēm, viesuļiem, ar teroraktiem kliedz: viss, viss, ko atļaujies, lai miers, ir jāaizliedz… Tu tomēr atļaujies. Un miera pamats zūd. Trūd masām kautu miesu un dzīvo dvēs’les trūd. Zūd drupās Sīrija. Jau Svētai Zemei draud. Tu Dievam sejā spļauj. Tā asinssviedrus raud. Ir labi masveidā, jo masām fasēts sviests jau dziļi pakaušos līdz asteskauliem ziests. Neko te nemainīt, vien pamanīt un just, ka laiks ir tīties – dziļāk, dziļāk zust. Krāt skaņas mūžīgas un Vārdu dzīvo līdz. Tiem, kas bez Dieva, vairs nav jāpalīdz. Stāv Dieva piemineklis – baznīca kā rēgs. Ir medijiem cits dievs, ko pūlim pielūgt – grēks. Bij varas godā komunisms celts. Nu atklāts sātanisms iesmērēts kā zelts. Nav vietas Dieva godam augstībā. Bet arī miera nav un nebūs vairs bez Tā. Šī gada nogale bez “miers virs zemes” rit. Dievs savā augstībā drīz pieļaus, ka mūs sit. Ar Dievu – miers un mūžam dzīvība. Bez tā – vien bojā aiziet brīvība. Un neatkarība no visa, kas bij svēts. Bez goda Dievam – viss top nolādēts. Ak, simtgadīgā vecenīte valsts. Tev Brāļu kapos gult, ja Dievs nav balsts. Pēc gada liekulīgi nosvinēsim to, no dievbijīgiem senčiem mantoto – to brīvvalsti, sen sen jau kuras nav. Dievs atpakaļ ņems svētību un… čau.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Avotu tin lakatā. Pasmaida un saka tā: «Drīz, nu jau drīz.» Raupjās plaukstas kausiņā, rupjas maizes sausiņā viss maigums viz. Dieva miera hektāros, pļavu ziedu nektāros jau mūžiem būts. Izcirtumi kaimiņos. Kodīgajos laimiņos vien bites dūc. Atmiņās tā apmaldās. Raudāt nu jau apvaldās. Sirds smeldz un dzied: «Debess zemei tuvāk nāk. Visi tur – tur mājīgāk. Tur Kristus zied.» Zum kamenes čells. Silts lietutiņš līņā. Zin māmuļa, zin un mirkļus jau svin. Ko ilgoties vēl – viss viss jau ir viņā. Vien priecīgu prāt’ un mūžību klāt… Vai kādu, ar ko parunāt.»

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Atpakaļ vasarā, kaut atmuguriski, tuvāk Dieva siltai kabatiņai. Vienmēr tikai man vien domātai, pēdējai vissiltākai ziņai. Medus pureņu plāksteri siltu uz pieres kā lidlauku gribu. Kaut vienu saulainu lidmašīnu lidojumam uz mīlestību. Uz zemes vien kalpi un pilsētas, vēl degviela pāris nebaltām dienām. Visi izbrīnīti cieši kopā, taču neatvadās – aizlido pa vienam. Visvairāk žēl dzimušos bērnus. Vēl teleskopi dziļi tiem iekšā. Mūsējie kā pārauguši latvāņi. Zirnekļi galaktikām priekšā. Vasara atkāpjas. Atkāpjos tai līdzi. Mīļais Dievs, piepalīdzi, drusku piepalīdzi. Zem tilta, kur laimīgi tikāmies, jau spridzinātāji instalē bumbas. Upes salūzt no krasta līdz krastam vasaras vidū pie Ventas rumbas. Pieraduši, ka nekas vairs nemainās, gaisa spilvenos paslēpjam raudas. Gaisa bedrēs saberam izdedžus. Turpinām laimīgi būt bez naudas. Vasara atkāpjas. Atkāpjos tai līdzi. Mīļais Dievs, piepalīdzi, drusku piepalīdzi. Atpakaļ vasarā dziestošā kāpjos. Zum bites man pēdējās ziņas. Dziļāk debesu zvaigžņotā azotē. Pie Dieva siltās kabatiņas. Vasara atkāpjas. Atkāpjos tai līdzi. Mīļais Dievs, piepalīdzi, drusku piepalīdzi.

* Šis ir vecos cietņos nejauši uziets dziesmas ‘Dieva siltā kabatiņa’ ieceres demo…

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Tin, tin nītīm saules loku. Attin atmiņas – lai zied. Skūpstu viņas linu roku. Korī sniegavīri dzied. Stellēm mītie raksti lolo. Seģenē vēl arhīvs silts. Antiņu un mani skolo dzejas gobelēnu smilts. Dzeram Da-Hong Pao tēju. Segā audies klusums raud. Miers ar baltu mīnmetēju smaida audējai un draud. Acis tai nav šaujamlūkas. Pirksti sirmo bizi pin. Gaiši melnas sniega pūkas… Pūlis vientulību svin. Šito nepazaudē… Šitas baigi labs…

* fix•mix – vienā elpā muzikāli nolasīti panti, ne dziesma

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Iekuru pamalē padebesi. Paldies tev, saulīt, ka tu vēl man esi. Kaut aiz mākoņiem, kaut aiz naktīm. Nabags deg, aptinies sveču daktīm. Sauļojas zvaigznes un bronzas miesas. Tumsa ir daļa no pelnītās tiesas. Ar tukšumu pilni lādēti stroķi. Cilvēce cilvēcei skaisti liek kloķi. Gribas ko šķīstu, dzidru un tīru. Noķeru dronu ar mušpapīru. Fleškartē tam viss no perspektīvas. Mirušo sejas šķiet iztālēm dzīvas. It kā redz gaismu. It kā ēd maizi. Pats jau sen ledus, vēl uguni laizi. Apskauju ēnu, noskūpstu elpu. Saturs bēg, pamezdams formu un telpu. Vēdinos rokām. Uz saulīti ceļos. Nodokļu aģenti zeltītos teļos. Baltā tin karogā giljotīnu bende un aplej ar sarkanu vīnu. Padodos, padodos… Brēcu un ārdos. Valoda nobeidzas liekajos vārdos. Aizdegas nabags. Miesa no vaska. Galva kā saule vai saulaina maska. Aptinos pats kā nabags ar dakti. Visu redz visi. Visi tie fakti. Līdz asiņu jūrai pēdējā kāpa. Kad nodzisīs saule, es būšu lāpa. Ausīs drīz tumsa. Acīs lēks melna. Glāb mani, Mūžīgā Zemnieka delna!

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Ledaini eži miglā un nami. Miers, kļauts pie zemes, dziest nemanāmi. Austiņas ausīs un decibeli. Pasaules gals – viens klikšķis ar peli. Frizūru džungļi un bārdāju ciņi. Viņi ir citi. Viņi nav viņi. Skatās vēl, smejas, bet vienādi vārgi. Aizbēgt no sevis izmaksā dārgi. Ceļu pie sevis Dievs atklāj par velti. Vajag vien mežu, pļavu un telti. Pilsētu augoņi krāšņuma strutās. Skatlogi, smadzenes montāžas putās. Betija lillā. Sintija zila. Smaka no viņas. Smarža no sila. Krustcelēs stāvi. Sils mūžību tvaiko. Betija paģēr un Sintija ‘laiko’. Bariem ap betijām lēmēti kvernam. Miroņa mērķis – mirt postmodernam. Simtstāvu kapsētās, standarta zārkos mācāmies rīkles viens otram pārkost. Viedokļi, vielas, tiesības, šķēpi ģimenes graiza. Līst asins. Snieg kvēpi. Visu drīkst pieļaut – tā parlaments lēmis. Vem, vem, vem, vem, vem, ja vēl neesi vēmis. Zinu, viss visiem sen rakstās par garu. Drīz liksim punktu, ko sauksim par karu. Maizei augs cena, bet mieram vērtība. Ne miesa, bet dzīvība kaila būs ērtība.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Kā sēlis palieku par sēli un apeju šo laiku spēli. Vēl zemgals es joprojām saucos. Kā zemgals spēlē neiejaucos. Kā kursis kāpās guni kuršu, jo tās neviena – tikai kuršu. Kā lībiets Keùv-ā* laivu iršu. Kā lībiets piedzimu, tā miršu. Man senču tautība ir sēļi. Tev šūp’lī – kuršu mastu dēļi. Ne ciltis tās, bet tautas mazas. Ik katra dārgakmens, ne drazas. Kā letgals darināšu plostu celt letgaļus pār dzimto postu. Kā vajāts vecticībnieks slāvu par visiem, Dievu lūgdams, stāvu. Zem vāciem, zviedriem, krieviem, poļiem mūs varas mina smagiem soļiem. Bet nesamina. Dainas raida: mēs izdzīvojām, jo… bez naida. Vai latviets esi, ja man prasa, es saku: jā… Bet ne kā masa. Kā letgals, zemgals, kursis, sēlis. Ar sakņu gaismu, dzimto mēli. Un tikai tad, ja mīļi citi – ar citām saknēm, gēnu riti. Es latviets – ja tā Dieva griba. Bet tautība man – mīlestība.

*Gauja

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

It kā jau klimats. It kā nav iemeslu tīšu. Līst un līst un līst un līst un līst un līst un līst un līst un līst un līst un līst. Lai kā lien visi, es nelīdīšu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Tu dzīvo mūrī. Es putnu būrī. Man romances, tev performances. Jau tilti līki un milži sīki nav. Ar savu bildi tu ledu sildi. Tev skropstās dzīvo sniega pārslas. Tie sen nav plusi – sirds atdzisusi jau. Tu zīmē sauli, bet bildē kauli. Mirst bērnu rokās rotaļlietas. Lēni ātrā palīdzība steidzas. Pusceļā jau ceļš pie tevis beidzas. Ja sirds ir durvis, ir labais tur viss. Ar slieksni beidzas vientulība. Gan vilciens pienāk, gan manī ienāk miers. Vai zīmē mani, vai tikai zvani, tev ūdenskrāsas ir ūdens krāsā. Cik silti plusi, kad raudi klusi tu. Ja tu tā plosies, tu atdzīvosies un bērnu rokās rotaļlietas. Lēni ātrā palīdzība steidzas. Pusceļā jau ceļš pie tevis beidzas. Atdzīvosies bērnu rotaļlietas tavā dīvānā… Un kā bērns es tevī iemīlēšos, mana dīvainā…

* fix•mix – vienā elpā muzikāli nolasīti panti, ne dziesma

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Tīrie ūdeņi dodas dziļāk. Nafta atbrīvo vietu. Ūdens pulksteņi duļķojas indes pilienu lietū. Lotosa lampa ar čūsku Nīlu apmirdz palos. Latvija nu jau izdalīta. Ar Mitanni princesēm dalos. Līdz bezgalībai mirdzošas vēl Kleopatras VII krelles. Reklāmists dzīvo bērnu veikalā, kur vēl nesen tirgoja lelles. Vandāļi ēģiptiešu sandalēs Big Ben pakājē čurā. Benben – suvenīru tuksnesi. Tūristi kanalizāciju kanālos burā. Ēģiptietim pestīšana bija mirt Ēģiptē. Memfisa nu Tenesijas štatā. Britu latvieti ķemmē jūras ķemmītēm nāve. Anglis Endzelīns lamājas krievu ‘matā’. Gadžetu bebis etno muzejā lūku pastalu apsmej par čību. Tīru ūdeni dzersim, ja izslēgsim elektrību.

* fix•mix – vienā elpā muzikāli nolasīti panti, ne dziesma

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Ja negaiss nāk, tas nāk caur mani. Caur mani ciltis, galmi, klani. Ja Ķelnē šautu, Rīgā durtos, viss pārvērstos caur mani burtos. Pat lietus līdams līst caur mani. Caur mani katedrāles zvani. Aug smilgu lauks caur mani cauri. Caur mani spāres, dinozauri. Caur mani plūdi, viesuļvētras. Gan sekvojas, gan piparmētras. Ja sārts kā sods zem manis kurtos, es pelnos neirtu, bet burtos. Ja pazemē kāds mani grūdīs, vienalga viss caur mani plūdīs. Ik šūnu pazīstu es sejā. Ik seju mana sirds krāj dzejā. Kas patiesību pauž, ko zina, tas neārstē, bet nogalina. Ar pravieša un meļa dvesmu vien dzejnieks ārstēt var. Tas esmu.

* fix•mix – vienā elpā muzikāli nolasīti panti, ne dziesma

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Kalns ir nolēmis klusēt. Laiks nolēmis sajukt prātā. Tu salsti un dalies uz pusēm, līdz nožēlai neizlamātā. Īsziņa sirdī un bulta. Aprauti vārdi caur putām. Miruša dzejnieka gultā tukšums guļ tas, ko jutām. Skurstenī dzeguze zvana. Laiks metas cilpās un žņaudzas. Vēju ēd mīļotā mana. Bērnus ēd mīļotās daudzas. Jūra vairs nešūpo dzeju. Dzelmē nirst bordeļu vraki. Dzer paparžu ziedu tēju un klusē par visu, ko saki. Šai mūžības pēdējā dienā… Viena piliena sprādzienā vienā… Šai saulē, šai pieneņu pienā… Dieva dzīvajā pieskārienā… Nesaprotamies, protams. Tu domā, ka tā jau bija. Meli ir vēstures rota. Pat ledum ir melodija. Izslauksim pienenes kopā, pilnu saulaino spaini. Rieta sārtajā stropā dzīve dziest pasakaini. Piliena smaguma ziedi nolīst kā atombumbas. Piever acis un dziedi – nāve neskaita grumbas. Mūžība klājas pāri betona grāmatu šķirstam. Mēs ar tevi un spāri lidojam, lidojam, mirstam. Šai mūžības pēdējā dienā… Viena piliena sprādzienā vienā… Šai saulē šai pieneņu pienā… Dieva dzīvajā pieskārienā… Tu domā es paņirgājos? Izspļāvu sirdi un tīšos? Ārdies, lamājies, rājies – nemūžam vairs nesabīšos. Debess drīz ieelpos mani un izelpos citā pusē. Ziņas, īsziņas, zvani tēlo, melo vai klusē. Viss paies parastā dienā. Pat nezūdamības likums. Aiz pēdējā pagrieziena viss zudīs. Paliks vien tikums. Kā saule tu pasmaidi pati un piedzeries pieneņu piena. Ēd vēju kā cukurvati. Šai mūžības pēdējā dienā. Šai mūžības pēdējā dienā… Viena piliena sprādzienā vienā… Šai saulē, šai pieneņu pienā… Dieva dzīvajā pieskārienā…

* fix•mix – vienā elpā muzikāli nolasīti panti, ne dziesma

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Par vārdiem kauns. To ir tik daudz. Un rodas tik. Kas kluss, to žņaudz. Jo vairāk to, jo mazāk jēgs. Ne bari vairs, vien daži bēgs. Vien daži mēles mezglos sies. Ne čukstēs ko, ne smies, ne ries. Uz mēnesi bez skaņas kauks. Pēc klusuma, ne maizes, sauks. Ja tā no sirds – vārds nu ir beigts. Dzīvs vēl tik tas, kas nepateikts. Un augšāmcelts vien mēmais tiks, kas mutei priekšā važu liks. Kas apklusīs, vēl kliedziens taps. Pat brīvais pants jau slimo kaps. Jā, rīmēju. Mans klusums traks. Kā vientuļš Noa šķirsta vraks. Ir beigtais liels. Ir dzīvais mazs. Ir bibliotēkas kapsētas. Starp grāmatām tik viena ir. Pats Vārds tai lapas manī šķir. Un visa plašā saziņa no lielās sarūk maziņa. Par svētu šļupstu klusums rūgst. Kungs, lai man vārdu vienmēr trūkst.

* fix•mix – vienā elpā muzikāli nolasīti panti, ne dziesma

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Tu nenojaut, kas ir aiz loga. Aiz loga ir mūžīgi viss. Tur āboli sniegā un stirna. Un mēness jau pieaudzis. Vakar tev nomira acis. Šodien tās apglabā jau. Cietajā atmiņā tavā, kur maigo iežu vairs nav.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Uzpeld vissmagākie zvani. Vissmagākie grēki grimst. Dievmāte, patver mani, lai Kristus manī dzimst. Ik grēksūdze – nāve Krustā. Viss mirstīgais mirst un mirst. Ne mirējiem – nirējiem būs tā, kas dziļāk mūžībā nirst. Es tveros, Kungs, Tavā Vārdā, Dievmātes apmetņa klāts. Lai pasaule apsēstā ārdās. Pie Tevis es nāku, Kungs, tāds… Dziedini dvēseles vātis, prātu, kas grēka dzelts. Sudrabs mans – lūgt Tavu Māti. Piederēt Tev – mans zelts.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Pilsētai aizbāztas ausis. Klusumā klausās. Plūst bulvāru upes kā žņaudzējčūskas gausas. Uz jumtiem tikušie kurina sārtus. Ūdens atvēris visus vārtus. Lakati vijas ap afišu dēļiem. Viena dziesma nu slīkoņiem un nelabvēļiem. Divas plaukstas saplūst kā bazilikas. Ūdenī dzīvības vienādi plikas. Kā skaidas, kā zemi pazaudējušas sliekas. Šajā notikumā beidzot visiem jāsatiekas. Atvari mutuļus kā mutes šķoba. Atņirgti skatlogi, tik neviena zoba. Vīrs nirstot redz cementu, sieva redz miltus. Peld ieslēgti viedtālruņi. Ūdens izskalo tiltus. Kāpēc tāds ūdens, nevienam ne jausmas. Mūzika nedaudz atšķaida šausmas.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Pavisam vienkāršs rēbuss. Pēdējāku laiku vairs nebūs. Valsts palīdz veseliem dzimumus mainīt, slimiem nonāvēties. Pat zoofils un pedofils jau ievērojami juridiskākā drošībā plēties. Grieķijas premjers Ciprass bērnu dzimummaiņas likumu sludina. Ne vairs Dievu, bet cilvēku iegribas pielūgt mudina. Tradīcijas, reliģijas – visu tikumu pamatus šķīdina. Sen par to Baznīcas tēvi, pravieši brīdina. Drīz arī nokaut alkstošajiem ļaus eitanāzijai nolemtos vaktēt. Nospiežot injekcijas podziņu, moderni slaktēt. Aiz slaktūža durvīm rindā nekrofīls gaidīs, ko īstenot viņa tiesības pie galētā laidīs. Bērni steidz pretdabiskāk izvirst kā pieaugušie. Dabiski novecojošie pāroperējas jaunāki. Cilvēki dara visu, lai kļūtu necilvēcīgāki un ļaunāki. Pat dēmoni tādi nav – tie nemaina savu dabu, kādu guvuši. Tikai cilvēki maina, jo par dēmoniem ļaunāki kļuvuši. Cilvēks, dēmonu vadīts, pēc dzimummaiņas pārstāj būt Dieva radīts. Ar šo ‘dzimumaktu’ viņš izdarījis vairāk kā grēku – Dieva radītu cilvēku pārvērtis par necilvēku.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Visu vasaru līst. Līst visu rudeni. Lietus akmeņus pārvērš par ūdeni. Lauki, pilsētas, gadalaiki – viss ūdenī pārveršas. Taču pēc Noa plūdiem arī tas ir nekas. Skatos vienpadsmitā oktobra pēdējās ziņas. Pie vecās akas, zem vēl vecākās ābeles nemitas ziedēt četras margrietiņas. Tās nelūdzas, nepaģēr, lai kādā saulainākā vietā dēstī. Tur, kur augušas, aug. Un par saulīti vēstī. Lai gan baneri kārdina, lai uz kūrortiem vācos. Manas autoritātes ir margrietiņas. No margrietiņām mācos.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Viss, kas notiek, ir neapturami. Tumsas megatonnas. Gaismas grami. Nakts. Uzšķiļu dzirksti no senlaiku krama. Mirklis dzirkstī. Gaviles. Neesmu no tonnas. Esmu no grama. Kad pasaule ar savām ideoloģijām būs tumsas galā, uz mani tas neattieksies – es jau būšu izcēlies gaismas malā. Grami no šīs pilsētām aizvien tālākās malas ir vien aklā ticībā saredzamas salas. Pilsētnieki dziļāk un dziļāk gaviļkrāsu tumsā vīsies. Nevis ticu, bet redzu – viss, ko Atklāsme atklāj, piepildīsies. Lai kā mieru, prieku, mīlestību gribas, tā nemājo pārtikušajos no apsēstības. Vienalga, kādā konfesijā esi, tu vairāk jau velns, ja bērnus uz tumsas skolām apgaismot nesi. Paši sen neesam paši. Spoguļos ķemmējam svešos. Visus, kas pieslēgušies pilsētu tumsai, komforts pārvērtīs bešos. Visas mazās atkarības rada lielā – atkarība no ērtībām. Viltus mācītāji, ērti iekārtojušies, sludini par tradicionālajām vērtībām. Atona kalna mūki savam premjeram raksta «Lasieties, antikristi, no Svētā kalna». Ko tu savējam raksti? Pēdējo laiku ziņas vēstī: jau uz sliekšņa Atklāsmes salna… Ērtībās nosaluši vecāki bērnus lidina ledainās liesmās. Zinu, ka tas neko nemainīs, ko rakstu un dziedu savās dziesmās. Visas šausmas sen jaustas, visi kari sen justi. Dzīvie turpina izklaidēties tumsā. Gaismā vien tie, virs kuru kapiņiem uzzied krusti. Varbūt vēl kāds svētais, kāds dīvainis, kas asaru svētību jutis. Arī Atona Tihons, kas smaržoja kā Dieva roze, lai gan nemazgājās un to ēda blaktis un utis. Komforts, kūrorti ir dzīvo miroņu aspirantūras. Vien mirušie dzīvi. To lūgšanas Dievs uzklausīs. Pēc pasauļošanās visi vienādi sauļosimies kūrortā pie ugunsjūras.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Tautu dzīvē, kā cilvēku dzīvē, viss pieaug un mainās. Bērnība latviešiem tik gaiša. Tas izlasāms Dainās. Jaunlatvieši, dainu bērnībā sakņotu viedu redzību, valstij pamatus lika jau ar jaunības dedzību. Čakste, Ulmanis, viss košais literatūras, mūzikas, mākslas jaukums, bij mūsu tautas jaunības ziedos plaukums. Padomju laikus panesām jau ar tautas vecuma briedumu. Pat tad bija dižgari, ar rumpi partijā, taču sirdī caurdzīparoti ar senču viedumu. Kopš Atmodas tauta strauji pensijā vadās. Demence, marasms. Tā vecumā gadās. Lai neklātos pavisam plāni vecuma plānajā prātā, ASV, ES Latviju pārvērtuši savā pansionātā. Atjēgas brīžos uz svētkiem jau atmiņā laužas vēl senlaiku tekstiņi. Himna, lāpas – it kā viss sakarīgi. Taču tad atkal 364 dienas nesakarīgi pekstiņi. Arī es aizvien vairāk par bērnību – kā pensionāram pienākas. Zinu, jau murgoju, bet amerikāņu valodā plānprātība ātrāk ienākas. Zinu arī, ka dažiem amerikāņiem, piemēram Dilanam, nav ne vainas. Taču viņu tautai vispār nebija bērnības. Tā palika indiāņiem. Tāpēc amerikāņiem nav Dainas. Amerikāņi izkāva indiāņus, mocīja āfrikāņus, jau būdami pensionāri. Nu pamazām tie viens otru apšaus. Paliks vien izdzīvojušie āfrikāņi, ķīnieši un meksikāņi pāri. Ja mums, kā pie viņiem, arī ieročus turēt ļautu, mēs ne tikai izmirtu dīvānos pie televizoriem – mēs no saviem dīvāniem pa kaimiņu dīvāniem vēl šautu. Loks noslēdzies, tautas dzīve izdzīvota. Bērnība, jaunība tai bij no Dieva dota. Viss, ko šodien pārmaļam viens otram acu priekšā, ir tikai novecojoša miesa – bez nemirstīgas dvēseles iekšā. Ticu, ka viss šai saulē vadās ar Dieva roku. Viņš arī mūs izvadīs. Amerikas krievvalodīgie ķīnieši uz mūsu tautas kapa iestādīs arābu dzīvības koku.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Atmiņas to laiku ganībās ganās, kur cilvēki Dievam līdz Tēvzemei klanās. Bērni kur pašu un maize, un laime. Kā viensēta – Latvija. Tauta – kā saime.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Kaut pāvests pēc Neapoles teiktu “nav ne vaina”, grieķu bīskapi ne. Nu jau pat Grieķijā no 15 gadiem dzimumus maina. Senās ticības saknes tik slābas. Jau tā ne pārāk vīrišķie nu griezīs riekstus, šūs vāveres un būs bābas. Reiz pareizticība grieķu tautas vienīgā ticība bija. Nu parlamentārais sātanisms arī tur valdošā reliģija. Svētā Dievmāt, Tavā patvērumā joprojām mūsu Latvija mazā. Palīdzi, lai mūs nepārvērš vēstures atkritumos, dzimumizdzimteņu drazā. Jau tā sačakarēti mūsu bērni… Ja vēl parlamentārā dzimummaiņa… Paglāb mūs, Dievmāt! Kaut dēļ Valdemāra, Barona, Raiņa… Ja ne dēļ nākotnes, kuras bezcerīgumā paši vien esam vainīgi, tad kaut dēļ vīrišķīgās un sievišķīgās pagātnes. Patver, Dievmāt, mūsu bērnus, lai viņu dzimumi nekad nekļūtu mainīgi.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

plakāta sikce: ‘m a n d a l a y – b a y – d v ē s e l ē m’

Country pļava. Tips pa ziediņiem šauj. Ko esam pieļāvuši, Dievs to piedzīvot ļauj. Krīt mātes un meitas, krīt tēvi un dēli. Pat zeme vairs nevaid, vien Debesis žēli. Viss mainās tik strauji, tik reaktīvi. Cilvēki visi ar visu dzīvi. Rietumu vērtības, kuras tā plātīja, dur, spridzina, šauj mūs. Demokrātija. Tā katru grib apsēst, padarīt traku. Tik vairāk un vairāk ir maniaku. Tos, kas pie svētuma turas un tikuma, tā izsmej vai noliek ārpus likuma. Mediju gars ar savām pēdējām ziņām pārvērš mūs rumpjos bez sirdsapziņām. Dievs dabā mūs, darbā un kultūrā lika. Nāve tam visam – politika. Soģu gars pūļa dvēseles vanda. Politika ir ļaunuma propaganda. Dieva Vārds degradēts, Kristus nav modē. Cilvēks kļūst dēmons, vārds pārvēršas lodē. Dievam, ne grēkam, ja valdīt ļautu, Lasvegasā salūtu, ne cilvēkus šautu. Par vēlu vienmēr to apcerēt, pētīt. Tādus mūs Dievs ne glābt var, ne svētīt.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.