atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Uz kladīti

Tev ir sirds. Man ir sirds. Gribi lai kļūst rāma tā? Pieraksti, kas nāk no tās savā dienasgrāmatā. Daļa atskaņotā te nu ir gaismā redzama. Taču man ir daļa vēl – vientulībā dedzama. Ticu ļoti – visi mēs esam Dieva radīti. Neaprakstāms noslēpums. Pārceļos uz kladīti.

რომელნი ქერუბიმთა

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Zvirbulis Krūzō

Esmu atsities neļķē. Neesmu zvirbulis. Kā zvirbulis mazgājos peļķē un viss. Neļķes liek vāzē. Zvirbuļus āzē. Cilvēks uz vientuļas salas vai glāzē. Vai vientuļā alā gāzē. Robinsons Krūzō sapņo par arbūzō. I have dreams of anonymous castrati, singing to us from the trees... Pasaules gals ir neatceļams un jau drīz. Arī sapnim ir svars. Vismaz bija līdz šim. Pat bakalaurs neglābs, kas ir Dark Side of the Gym. Mīlestība mūžīgi vajās piedzimt nākotnes atmiņās visskaistākajās.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Civetcilvēku ēra

Klauni turpmāk būs visi. Ziloņi skaita skaidas. Wairai kā vienmēr vārdadiena. Kim Jong-Un tikai smaida. Kolhozu vairs nav. Arī zeme vairs nepieder nevienam. Laimi meklēju, šķidru svinu pielejot pienam. Satori ir sasniegts – pirksts uz tā Google kartē. Blusas no mastifa mazuļa brīvi kosmosā startē. Visi ir atbrīvojušies ziloņkaula WC vai meditāciju zālē. Ziņģes dziest tautas porās. Porziņģi, pat Bertānus pa baneriem mālē. Reklāma ir mīlestība. Angļi čurā. Re, ku’ lāma. Pie pieminekļa tajā liek ziedus sirma dāma. Mēs visu esam sanieguši. Čuguns pāri parlamenta malām. Vēl ne spalvaini un ilkņiem, bet jau tetovēti sazvanāmies no alām. Profesors lasa izsmēķus. Mastifs izlasa blusas. Kur tikai mēs neesam, visur bombardē, jo rītausmas šeit klusas. Komjaunieši raud no sirds. Bet ripos arī viņu galvas. Ietīsim LPSR avīzēs, pasniegsim kā 17-tā Gada balvas. Baudu indonēziešu kafiju no exclusive “Luwak” pakas. Latviskāk un precīzāk – civetkaķu kakas. Radītāju definitīvi mērdē. Par senču kultūru vien antiņi prāto. Šī ir jauna ēra. Ar ne cilvēku radīto , bet civetcilvēku izkakāto.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Eņģelis picērijā

Divi pusmūža sola biedri picērijā tiekas. Viens, liekas, izsities. Otrs tāds neizliekas. Abi kopīgo atceras. Katrs ēd savu picu. Tas, kas neizliekas, saka: Vecais, tu neticēsi… Es ticu!

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Aikāsāp

Ja negaiss nāk, tas nāk caur mani. Caur mani ciltis, galmi, klani. Ja Ķelnē šautu, Rīgā durtos, viss pārvērstos caur mani burtos. Pat lietus līdams līst caur mani. Caur mani katedrāles zvani. Aug smilgu lauks caur mani cauri. Caur mani spāres, dinozauri. Caur mani plūdi, viesuļvētras. Gan sekvojas, gan piparmētras. Ja sārts kā sods zem manis kurtos, es pelnos nepārvērstos – burtos. Ja pazemē kāds mani grūdīs, vienalga viss man cauri plūdīs. Ik šūnu pazīstu es sejā. Ik seju mana sirds krāj dzejā. Kas patiesību pauž, ko zina, tas neārstē, bet nogalina. Ar pravieša un meļa dvesmu vien dzejnieks ārstēt var. Tas esmu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Es maigi iemigt vēlos

Es maigi iemigt vēlos. Tur vējš ar gulbju kakliem gan noglāstīs, gan žēlos. Tur sauli dalīs akliem. Tur dzīvos, nevis tēlos. Tur iesnas degunradžiem un slimo jūru dziedēs ar pelašķiem un dadžiem. Tur zemē mītie ziedēs. Tur bendes kārs pie vadžiem. Te ilgpilns bezmiegs traucē. Smeldz spārni nesadzīstot. Tur ubags rozi plaucē – te nevarēja nīstot. Naids mīlēt neļauj, traucē. Kaut izredzes ir vājas, vēl debesis ir vaļā. Iet gaisā privātmājas un dažu dzīve zaļā, kam pārējie pie kājas. Jau salas ceļas gaisā un pilsētas slīd aizās. Dreb zeme, jēga plaisā. Mūs aprīt uguns laizās. Jā, jā, viss viss ies gaisā. Bet viena galva sirma vēl krāsām vārdus rotā. Šai viesuļvētras Irma neaizlauztā otā Dievs elpo. Svēta virma. Dēļ samuraja viena vēl globuss asīs turas, vēl nakts ir, vēl ir diena, laiks zvaigznēs nenoduras, nav gaisma uguns siena. Cik iemigt būtu labi. Kā sapnis atbrīvotu. Ne stilīgs wabi-sabi, bet samurajs ar otu. Melns gaiss un uguns stabi.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Čau čau čau

Čau čau čau. Cilvēku vairs nav. Sejas no mākslīga vaska. Īsta ir tikai maska. Vai baikera kaska. Pirmais norietēja šķīstums. Tad sejas pameta īstums. Čau čau čau. Tādu cilvēku vairs nav. Varbūt tas ir Emīls un klēpī Emīlija. Bilde no laikiem, kad cilvēki vēl cilvēki bija. Bildīti atsūtīja viņu mazmazbērni – Nemīls un Nemīlija.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.