atskaņu dienasgrāmata : durvis pilnas ūdenskritumiem

Es redzēju Mežparkā’i, didam, klajā laukā uguntiņas VID-am. Savācēji tur žāvēja, didam, tautai smelto sidrabiņu VID-am. Tie, kas smēla, ja mums dotu, didam, simto daļu tā, kas aiziet VID-am… Tauta trimdā neaizplūstu, didam, mazāk ja tā upurētu VID-am. Zelta saktas, pērļu rotas, didam, nu jau pietiek visām VID-a fidām. Dzirdēj’ ļaudis runājot’i, didam, reketierus pielīdzinot VID-am. Pilns ar tautai smelto zeltu, didam, Mežaparka mauzolejs ir VID-am. Vienīgā nu bagātība, didam – sodi, radari un mesli VID-am. Es no trimdas pārbraucot’i, didam, pārmaiņas te nemanīju VID-am. Trimda raida, trimda raida, didam, trimda raida rupjas lamas VID-am. Nozieguma lielā vaina, didam, tiks par tautas deldēšanu VID-am. Tauta savu atlikumu, didam, sametīs dēļ taisnas tiesas VID-am. Mežaparka mauzolejā, didam, cietums būs, tik ne vairs templis VID-am. Tautas mūža deldētāji, didam, sēdēs tajā, gals kad pienāks VID-am. Šī ir dziesma, šī nav tiesa, didam, mums par kaunu vai par kaunu VID-am. Es redzēju Mežparkā’i, didam, klajā laukā uguntiņas VID-am. Savācēji tur žāvēja, didam, tautai smelto sidrabiņu VID-am.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Mākoņi ir ceļojošs ūdens. Pēdējais mierīgais rudens. Skaists, tik skaists. Tik tiešām, cik naivi cerības viešam! Naids jau verd pāri malām. Bēg mājas no komforta salām. Viss viss lēnām uzies gaisā, kur naivās cerības raisās. Virs ķīmiska mākoņa silta, bez lazdu laipas vai tilta, beigās satiksies radi, ne pozas un asinsvadi. Bez miesas, dvēselēm brīvām tie ceļos pa atmiņām blīvām un vaidēs par nokavēto – par valkāto dzīvi svēto: par jaunību vaidēs triekto, par aknu protēzi piekto, par prostatu, implantu, vārstu, par dārgo, bet nāvīgo ārstu, par to, ka zaudējot prātu, tie kļuva par elektorātu, ka kļuva par tādiem kā masa, kur katrs sev vienādo prasa – lai visiem vienādi nami, muskuļi, kilogrami, lai vienāda GMO paika, lai vienāds ‘piedod, nav laika’. Bet laika vairs nevaid tiem priekšā – tur, dziļāk mūžībā iekšā, kur mīsim div’ sliekšņus jau drīzi – uz elli un paradīzi. Ceļo jau, ceļo vēl ūdens. Vēl pēdējais mierīgais rudens. Vēl romantika ņirb svecēs. Vēl Ramšteins Latviju precēs. Vēl bērni dzimst lieki un brīvi uz līdzīgu bezjēgas dzīvi. Vēl popsai dzimst madrigāli un Āfrikā nēģeri bāli. Vēl Cola garda un melna Āfrikai badu pelna. Var nedzīvot Antarktīdā – vari būt vietējais gnīda un nosalt vai nosaldēt radus ar to, kas plēš asinsvadus: ar naidu saltu un staltu, ar trennētu rumpi un altu, ar manierēm tīmeklī smeltām, ar piezīmēm savējiem dzeltām. Pirms globusam gatavo klizmu, vēl raugos caur vienīgo prizmu, caur kuru viss man uz delnas: miljardi pastaro pelnās. Bez Kristus Asins un Ūdens šis – pēdējais mierīgais rudens.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Nu jau apritējis gads, kopš baznīciņu ceļam. Tā nu ar jumtu, no kura plaukstām jau debesis smeļam. Arī priekšas terases masīvs jau uzbūvēts varens. Atskaņas dēļ teikšu – paplats un samērā garens. Ar arbolītu (skaidas, cements, kaļķis, ūdens) siltinu sienas. Līdz aukstajam laikam, sniegiem būvēšos dienu no dienas. Ceru ielikt logus un vismaz pagaidu durvis, lai varu darboties pa iekšu un nav jāsaldē krūšu kurvis. Fonā skan gultņu gredzeni, kas iedvesmo mani. It kā parasti gultņi, bet skan jau kā baznīcas zvani. Tie bij domāti kalējiem kā izejmateriāls cita kā kalšanai. Skandinu pēc Dievpalīga, lai tieku siltumā līdz salšanai. Skan dzidri, ai, dzidri – tā neskan pat plakanzvanu ‘bilas’. Piever acis, klausos un zinu – Dievā ir jāiemīlas. Tā zvanīdams, būvēdams, vadu savas lauku dienas. Kļavu zelta kupoli greznojas virs manas topošās baznīciņas, kā Dievs tik vienas. Es metu īsto, bet lidmašīna – ķīmisku krustu. Tās – lai viss pazustu, es – lai viss nepazustu. Sirds kritisko brīdi jūt jau pavisam tuvu. Kad sāksies, būs skumji, ka baznīciņu pabeigt nepaguvu. Ja tu, balodīt, man ču ču palīdzētu un mēs ar Jurīti baznīciņu ieziemot spētu, Dievam pateiktos un par devējiem svētību lūgtu. Jo ar svētību jādalās, lai pašam tās nepietrūktu.

Kaspars Dimiters – 2019.gada 2.oktobrī

Kaspars Dimiters /010557-10531/
Konts: LV63UNLA0001046716777
SWIFT kods: UNLALV2X
–

Pay Pal
kaspars.dimiters@gmail.com

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Uz ļoti senas aitu kūtiņas atjaunotiem pamatiem, neko īsti nezinot par būvniecības tradicionālājiem pamatiem, visu vasaru turpināju celt pērn iesākto baznīciņu. Sūtu par to nu Izplatījumam baložziņu. Būvēju to vienatnē, reizēm palīgos aicinot mūsu naivo gleznotāju Jurīti. Gana ar labklājību bez svētības esam ‘durīti’. Gribas vienkāršāk dzīvot, tuvāk Dievam un dabai kļauties. Vēsts mana klusa – ne jau par to kāds šai laikā te bļaut ies. Cilvēki, dažādu likstu, ķibeļu, ķezu grīļotie, sūtu savu dievpalīga balodīti arī pie jums, Dieva mīļotie.

Kaspars Dimiters /010557-10531/
Konts: LV63UNLA0001046716777
SWIFT kods: UNLALV2X
–

Pay Pal
kaspars.dimiters@gmail.com

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Tituldzejojums no jaunās grāmatiņas “Mātes Latvijas vēstule – Atskaņu dienasgrāmata” ar audio pielikumu (CD), kurā 54 dzejojumus ielasījis aktieris Gundars Āboliņš. Grāmatiņa klajā nāks š.g. 21.augustā, manas mātes, aktrises Vijas Artmanes deviņdesmitās piemiņas jubilejas dienā kā veltījums viņai.

Kur esi, dēls? Jau viesnīcā vai teltī? Vai arābus lūgt, lai man druvas zeltī? Te nu tik vientuļi. Mirst ūdens, akai vinda. Neviena kaimiņa. Vien baļķvedēju rinda. Aug klajums bezgalīgs. Zūd pagalmi un sētas. Trauc milzu traktori – līdz apvārsnim velk rētas. Reiz ducim saimnieku te bij ko čakli ecēt. Nu vairs ne kumeļu, ne zelteņu, kam tecēt. Lūzt klusi mugurkauls i klētiņai, i rijai. Nav bēda jālūko līdz tālai Sibīrijai. Tā jau tepat – pa taciņām, kas bija. Drīz prom būs Latvija un klāt būs Sibīrija. Kur esi, meitēn mans? Nē, nu jau tu par māti. Kas jūs tā dīdīja, ka jūs tā izvazāti? Vai man bij zelta maz, kas dalīts audžu audzēs? Kā es jūs saudzēju! Vai svešums jūs tā saudzēs? Jau jūtu akcentu, kad vēl pa retam zvani. Un bērni nerunā vairs latviski ar mani. Pat tie, kas šeit – vēl nebēgušo pulki… Lai viņus saprastu, jau vajadzīgi tulki. Līdz asinīm man klusējot kost mēlē… Vien pāris dekādes un zaudēts viss šai spēlē. Gan skolas piebeigtas, gan viensētas, gan miesti. Stāv senču guļbūves, kam debesis sen griesti. Es jau vēl paciešos, vēl mazliet ceru, gaidu. Vēl svētkos padziedu, vēl Ziemassvētkos smaidu. Šai tūkstošgadē man ir pirmo reizi jausmas – vairs mīla nevieno, varbūt vairs tikai šausmas… Nē, es jūs nebaidu, mans dēliņ, meitiņ manu. Es labāk uzrakstu, kā senāk, nevis zvanu. Jau vārdu nebija, kad lidmašīnās kāpāt. Nu tikai mūžīgie – ko Dievu lūgt, ne pļāpāt. Uz ceļiem pamestiem – līdz asinīm uz ceļiem – aizvien te vientuļāk ar senčiem vien un veļiem. Ar baltu grāmatu un pļavu madarainu, ne mēmi vainojot, bet pavadot ar dainu. Lai kā aug pilsētas, kaut miljons stāvos krautas, bez dzīvām viensētām un laukiem nebūs tautas. Jau zemi tricina, dzen katastrofas krīzē, bet man ir vienmēr te zaļš miers kā paradīzē. Bet tukšas nepaliks ap mani tukšās āres. Bēgs citas tautas šurp – kā siseņi, ne spāres. Tām plūdi pavēstīs un lava atklās tieši, ka man vairs tautas nav. Un šurp trauks cittautieši. Sirds pilna, ai… Drīz punkts un rakstīt beigšu. Vēl tikai pēdējais, ko novēlot jums teikšu: par māti Latviju tik tie jūs mani sauksiet, kas laukos atgriezties uz tēvu zemi brauksiet. Nav spēka liekuļot līdz asinīm uz ceļiem. Es sen jau zemnīcā uz plikiem kartupeļiem. Vai māti tik uz svētkiem bērni rotā glīti? Tad baro nabagus un cienā bārenīti. Jūs mani pametāt, jo ne pēc manis alkāt. Es bārene. Jums nebūs mani valkāt. Gan tuvos mīlu es, gan tālu tālēs rautos. Ja mani mīlētu, pie manis vien jūs kļautos. Šo rakstu ziedonī. Ir nakts un zvaigznes zalgā. Man palīdz Indriķis, kas dzīvo Vecpiebalgā. Vēl ceru – dzīvas vēl te pulsē tautas vielas. Bet asinsvadi man ir taciņas, ne ielas…

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Pēdējos mežos motoru rejas. Laiks tāds – jau sarejas orhidejas. Svina mākoņi gobām uz sejas. Zilgme, ne zilgme vairs. Ķīmiķu dejas. Roka ar lapu rok aku vai kapu. Atmiņu nav, kā par cilvēku tapu. Malkas birstala, vējdēļu jūra. Pērkamas miesas pie varas, uz stūra. Pūce bez skaņas pārlaižas pāri. Miegs aijā atpūtai asinskāri. Rītausmas lidene silda jau ratus mākoņus smidzināt garus un platus. Tu jau vēl guli un modīsies miris. Vazāsies smaidīgs, bet viegli jau iris. Neņemsi galvā, stumdīsies krēsliem, pilns gan ar īstiem, gan minerālmēsliem. Lai jau tur smidzina, lai jau tie kaisa. Arī zem ūdens var īsi bez gaisa. Paijāsi ekrānu, dzīsi nost speķi. Kas tev, ka debesis plosa kā deķi. Planētas ķīmiskā norieta fāzē vardīte beigta ielec tev glāzē. ‘Vacapā’ sūti, nodomā: auša. Mākslīgu elpu velk mākslīga plauša. Vēl tik ar dronu noskūs tev pauri. Minūte, mirklis… Klāt eņģels ar tauri. Svinīgu liesmu pavadīts gājums. Nelolot šausmas tak tumsoņu vājums. Kosmosā svaigi putekļi kaisās. Brīvas, bez ķermeņiem, atmiņas raisās. Viena pat tāda, ar tavējo bildi: pēdējo kaifu ar lodlampu sildi.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Sejas dziest labirintos. Blenderī dzīvā dzeja. Nav ejas vairs atpakaļ dzīvē – vien caurejas nāvei deja. Tu teic: vienu Neretā zinu un vēl vienu Rojā eju. Tu melo. I kurši, i sēļi ar visiem svin bojāeju. Nav alu, nav salu, kur glābties. Gēls Rojs kļūst par ļenganu feju. Nodzēsti dzintari, zīles. Nav dūres gēliem pa seju. Kā būrī slēgts dadzītis triecies, meklēdams brīvībā skreju. Līdz asinīm norietu rīkli par Latvijas norietu reju. Veseli jūtas, bet citi. Kļūst meija par britāņu Meju. Caur sidraba birzi vēl zelta un ļergas asaras leju. Skauj Depo-shit rododendru un Ksenukai orhideju letiņš, kas dzimumu maina no jogas uz mandalu deju. Vēl Veinberga Latvijai pāri kā mīzals Doriana Greja. Stulbeņi, viņa saka, kam dzimums vēl savs un seja.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Ir kauja zaudēta. Kūst rāvā pakavi. Dziest as’ra raudāta, kas rit par sakāvi. Trīs pāvi gozējas, kur eņģ’ļi stāvēja, un blusa rozē jās pār tiem, ko nāvēja. Ir blusai radziņi, kā baltas bultiņas. Tev sirdi piešāva. Nu tu uz gultiņas. Tavs suņuks kancelē trīs žurkām sprediķo – kā krancis krancelē, un sauc par Fredi to. Tik tev tā ticība, cik vienā žurciņā. Kad slims, viss nīcība, un čurā burciņā. Ne spīd vairs traktieri, ne maukas dancināt. Sauc mani, aktieri, par aklo Janci, māt. Gan saule Rojā riet, gan noriet Valkā tā. Un Zeme bojā iet dēļ Dieva valkātā. Viss lielais raujas mazs. Līdz galam tā nu ies. Nav, nav vairs jāsteidzas. Nu vajag pasteigties.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Šī pasaule tev siekstā galvu skrūvē – tik tīkami, ka labprāt dzīvo važās. Vai baznīcu tu savā kalnā būvē? Ja ne, tad vaino sevi savās ‘lažās’. Ir pirmā ‘laža’ komforts, labklājība un koptas miesas smalko stilu drānās. Reiz dzimtļaudis, tās redzēdami, ģība – vēl juta, ka ar stiliem velni mānās. Ja vienkārši kā zieds šai dzīvē plauksti, ir sirdī miers un dzīvi jūti siltu. Bet komfortā kā ledū ziedam auksti. To silda jau, bet mākslīgi, ar viltu. Reiz dzimtļaudis tik tuvu zemei plaka – no klaušu nastas, pātagām un bada. Bet šodien lasi Dainas – dzidra aka. Vai labklājības apsēstie tā rada? Nav kalnā baznīca. Nav līdzības vairs Dievam. Klīst apsēstie, pa glaunām ellēm ganās. Jā, varu pulgo, ierēdņus lej nievām, bet spogulim un augļotājiem klanās. Tie paši dzimtļaudis, tik dēmoniskām alkām, vairs dievup nepaceļ šīs saules nastu. Dzēš svētību ar izvirtībām smalkām, līdz velni kļūst par izredzēto kastu. Bez svētības, bez baznīciņas kalnā, bez sirds – ne redzi vairs, ne dzirdi. Ar Dieva ziedu krūtīs, dzeltu salnā, tu, izglītots un kopts, jau ziedot smirdi. Ņem lāpstu, roc, kur tavu senču kauli. Skauj viņu skeletus, to galvaskausiem jautā: Ar melnām plaukstām kā var pasmelt sauli? Kā saules pēdas tāds var atstāt tautā…

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Lietus svētī pavasara klajumus sausos.
Man 62. Četu Beikeru klausos.
Atceros bērnību, Gauju, kur pleznoju…
Ar acīm jums visiem pateicību gleznoju.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Šodien, pirmajā maijā, kad pavasars Latviju paijā, atceroties savu tēvu, savu māti un vispasaules darbaļaužu solidaritāti, daudz vairāk, kā pirms sešdesmit diviem nu zinu, un, pateicībā Dievam, savu 62. dzimšanas dienu svinu. Dievs sirdī man vaicā: ko, bērns, nu vēlies? Atbildu: Kristus lai mūžam ir augšāmcēlies!

Ziema pagāja arī skaņu režīmā. Noskaņoja vecākā dēla Jēkaba pirms padsmit gadiem rakstītās mīlestības dzejas, kuras visas viņš veltīja savai mīlestībai sievai Unai. Dēla dzejas brīvais pants silti gūstīja mani visas ziemas garumā un nu savu pirmo dzimšanas dienu svin albums “Durvis pilnas ūdenskritumiem” – Jēkaba dzejas un manas mūzikas saskaņojums.

Pagaidām YT saite. Vēlāk būs citas. Ja kādam vēlme – klasisks CD, lūk, tālrunis un pastkastīte:
25451826, kaspars.dimiters@gmail.com

Tik liels šīs Sestās dienas rīts. Ik putniņš zin – viss piepildīts. Stāv krusti trīs. Bij vienā celts Pats Kristus, nodevības dzelts. Liels dabā miers. Vairs nāves nav – tā Dieva kapā slēgta jau. Ik kukainīts, ik zieds to jūt – par dzīvību sāk nāve kļūt. Kaps jau kā pumpurs vaļā nāk. Jau auts tur Kristu vaļīgāk. Drīz akmeni no kapa vels un Dievs pats Sevi augšāmcels. Kā lillija Dievs uzziedēs un līdzi uzziedēsim mēs. Bet vēl viss kluss. Dievs ellē nirst, lai vēstītu, ka nāve mirst. Vēl bēdas Kristus Māti lauž, vēl Dēls tai visu neizpauž. Vēl Lielā Sestdiena ir mums liels mīlestības noslēpums. Kaut mācekļi un sievas skumst, aust saule, kas vairs nesatumst. Viss piepildīts. Viss mūžīgs zelts. Dievs radībā jau augšāmcelts. Ir elle tukša. Svētie stāj un gavilē Tev, Pestītāj. “Xristos Anesti!” – izčukst jau, jo Dievs ir dzīvs un nāves nav.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Tūkstošiem analfabētu dzimtu radīja tautas dziesmu tūkstošu simtu. Tie bija laiki – mācēja lūgt vēl, ne prasīt. Tie bija dižļaudis – neprata rakstīt un lasīt. Pirms simtpiecdesmit, lauku dzīvi jūtot par sūru, lasīt un rakstīt pratēji radīja literatūru. Aizvācās no laukiem, kur analfabētu pēcteči mita, pie izglītotajiem pilsētās. Tur dzīve nu brīva un cita. Pilsētnieki ir cilvēki, kam sakne iz laukiem rauta, kam beztēvpilsētas Tēvzemes vietā un kas vairs nekādi nav tauta. Rakstīt un lasīt pratējiem nu sava mašīna, dzīvoklis, māja un literatūra, kas simtpiecdesmit gados tautu iznīcināja. Lauki nīkst tukši. Brūk pēdējās analfabētu ēkas. Pilsētnieki iznīcina visu, ne tikai, kā karš – Rīgu, Zlēkas. Pār mežiem un izcirtumiem kungi nu skandināvi. Pilsētnieki raksta par sevi, bet klusē par tautas nāvi. Valsts šī bez tautas, kaut piebļauta simtpadsmit koru. Apskauju mirstošu viensētu. Glāstu gaistošu noru. Literātu sevī reiz padzinu. Nu dziļāk pētu. Pamazām atdzimstu par tautas analfabētu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Sudraba ledu vējš kaisa matos. Dzeja novirmo, irusi datos. Pirksti grāmatas nešķir, bet vēji. Serveri – dzejpīšļu savācēji. Pat parastu gleznu (saulīte, māja) sistēma datos sasmalcināja. Šūpuļa nav. Kam tev šūpuļa dziesma? Skaņas triec kabeļos optiska liesma. Palmas stingst fōnā, tu palmām priekšā. Acīs ir redzams, cik datu tev iekšā. Es vēl kā antiņš pantiņus skaitu. Tu dzeju jūti kā petabaitu. Lai vai cik pieslēgts tam visam es arī, serveru kapus vērs pavasarī.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Dievs dāvājis man prasmes uz dažādiem amatiem. Tie summējas nu un pērn sāku celt baznīciņu uz senas aitu kūtiņas pamatiem. Neceļu to parasti, kā parastu māju. Ceļu to neparasti un kopā ar Jurīti, vēl neparastāko gleznotāju. Tas, ka celt māku, ir priecīgā ziņa. Skumjāk, ja pietrūkt sāk kapeiciņa. Visām pasaules ellēm par spīti sūtu jums, Dieva mīļotie cilvēki, dievpalīgu ar baltu lūguma balodīti.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Dzejnieku Ķeizars nes tevi uz pļavu plaukstām. Noliek uz zemes par zemi un sauli daudz augstāk. Noliek šī apļa visstarojošākā stūrī. Augšāmceļ Krustu un ietinas raudu mūrī. Mamres antenas raida pēdējos kvantus. Spāre jau sapāro ledus laikmeta pantus. Dzīve pēc dzīves – turp pilsētas lavīnām veļas. Nenomirt sēdus var tie vien, kas augšāmceļas. Ģitāru apjoz ar Sēlijas kovboja jostu. Bizē vij visu, ko mazmeitas šūpulī stostu. Nav tas viss mans – par to netiks jūsmots un plaudēts, jo klusumā top, bet kņadā tiek mūžīgi zaudēts. Pīšļus par zelta putekļiem naivie grib vārdot. Pilsētas izdzīvo, lauku tikumus ārdot. Lasīt nepratējs ganiņš prata vien dzejot. Lasīt pratēji vingrinās bojā dejot. Kūlas melno caurumu pavasarī nimbu virpulī aizvērpjas dzeja. Es arī. Mūzika skan vēl, bet harmonizē vien beigtos. Saziņa dullina, Dievam lai nepateiktos. Zini, es zinu – Pēteris Kēfa bij zvejnieks, lasīt neprata, dzirdēja – Kristus ir Dzejnieks. Dzejo, dēls, tā, ka, lai kā un lai kur tu mistu, uzzin, kas nezin, par Dzejnieku Ķeizaru Kristu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Tam visam, kas gar acīm zib, nav sakara ar dzīvi. Bij nākotnē viss vienkārši, bet nu ir primitīvi. Bij mīlestība nākotnē kā naiva romantika. Nu tie vien asins garaiņi bez sirds un ādu pliku. Brien tetovēti varoņi un beibes muskuļainas. Irst eFeM viļņos mūzika. Bet nākotnē bij Dainas. Bij nākotnē pat cilvēki, ne digitāli zuši. Būs pagātnē tas viss! Vēl būs! Tur esam pazuduši. Ir nākotne tik tuvu jau. Tepat – tais laikos senos. Man jātiek turp – uz atpakaļ. Es dzejai pakaļ dzenos.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Viņa iznāk kā raķete smaila. Viņa kažokā iznāk vai kaila, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk kā ābele gleznā. Viņa dūraiņos iznāk vai pleznās, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk veca kā Rīga, neredzama vai caurspīdīga, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk kā saulrieta rēta, atzīta iznāk vai degradēta, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk kā dziesma vai odze. Viņa ir viss. Tā ir baigākā slodze – iznākt ar ‘čau’, kad brīnumu vairs nav.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Sniegs pār datu vācelīti. Visi datu važām vīti. Visi aizvien vairāk vieni. Vientulīgi pavedieni. Saldi ledi, mokas, maldi. Piparkūku brīži saldi. Tabaciņa, laimes vielas. Vientulības pilnas ielas. Smaids ar smaidu saista tālos, vientulīgi digitālos. Datu mākoņi, kas plīvo, aizklāj debesis, kur dzīvo Radītājs un asinselpa – Kristus pilnā debess telpa. Tajā dzeja vēl bez liekā. Mūzika, kas radās priekā. Tur vēl viss, kas šodien dzēšas troksnī, kurā dati plēšas. Haosā, kas rij, ne rada, miera sinonīms ir kņada. Tur guļ dzīve apdullusi. Krampjos, bet pat nešņukst klusi. Dati as’ras sausas žāvē. Internets ir dzīve nāvē. Laime prom caur WiFi zīsta. Tikai nelaime vēl īsta. Neziņa par ziņu dzīvāk gūsta alkas dzīvot brīvāk. Izrauj interneta vadu. Mirsti, ciešot datu badu. Miers lai atnāk vārdā, skaņā. Kaut vai īstā bezsamaņā. Ziemassvētki. Kuru plīti. Sniegs pār datu vācelīti.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Putniņš ir prom. Kā putniņš viņš arī aizlidoja. Nopūtās Vecpiebalga, arī es un gan jau ka Roja. Viss labais pārvēršas mūžībā – par IR kļūst no zūdošā BIJA. Dzīve un nāve nav mūsu, bet Dieva dramaturģija. Sagaidot viņu, Reinis un Matīss jau slieksni mina. Viņi, kas zin, kā izglītību bez izglītības bagātina. Izdomāts īstāks par īstu, Paulu sveic Pietuka Krustiņš. Iet vaļā virs Vecpiebalgas kulturāls debesu lustiņš. Nu, labi, es aizjokojos, kā pabeigdams Paula lugu – vienkāršu, cilvēcīgu, par nelabojamo cilvēka sugu. Mirst vēsture, mūzika, māksla. Par dzeju var teikt jau, ka bija. Nu spārno prom Putniņa laikmets – aizlido dramaturģija. Vienīgi nirēju māksla ir māksla, kas dvēselē turas. Nirst Dievā un vientulībā, baros vairs nesaduras. Nirst pagātnē, kas mums vēl priekšā, kur mūžīgi nākotne slēpjas un nu ir neaprakstāma arī Paulam no Dieva klēpja. Viņš nekur nepazuda, dziļumā attālinājās. Tīmekļa piemiņa īsa. Mūžīga – ‘Reinkaļvu’ mājās. Vai Ziedoņa ziedošās dzejas, vai Putniņa lugas šķirsti, neskumsti, noskumušais! Lasi, priecājies, mirsti.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Vai atkal baiga vasara? Jau pirmā īstā asara tik tuvu acu kaktiņam, cik laikmets tuvu slaktiņam. Kā var tik ilgi neraudāt. Ir dzīvie sen zem zemes, māt. Dievs raud viens pats, bet nebaidos. Nāk pelnīts brāziens – to mums dos. Stāv Krusts viens pats – kā šausmām gals. Bet ļaudis tur, kur lielveikals. Aiz restēm ratiņos to zelts. Un visiem vienāds, Ķīnā smelts. Uz sliekšņa piektais gadalaiks. Ne svaigs, ne maigs, ne tvaiks, bet baigs. Pat vas’ras baigums, Virzas jausts, ir nieks tā priekšā, kas tiek austs. Snigs pelnīts pelnu krāsā sniegs. Pat zelta miljardrukši kvieks. Ne priecāsies vairs kāds, ne skums, ne kādu mocīs izmisums. Tik baigs būs viss, kas tuvu jau. Ko apjaust jūtu mums vēl nav, tas viesuļvētru balsīs kauc. Viss iekšās brēc: cik liekā daudz!

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

* no Ed.Virza ‘Baiga vasara’

Dzeja izkusīs nākotnes gāzēs. Pūlis laimīgi koķetēs, āzēs. Smaidiņi lēkās no ekrāniem lūpās. Tērauda gribu implantēs žūpās. Rokas būs viļņi, acis būs stari. Dažādi izgaros vienādi gari. Dvēsels ceļos, apziņas plīvos. Dēmoni cilvēkos vairosies, dzīvos. Vienotā sistēmā attīstīsies. Vienādos mākoņos kopoties tīsies. Dedzinās mirkļus, atmiņas zaudēs. Paijās ekrānus, īkšķos un plaudēs. Pēdējais cilvēks gulsies kad kapā, uztvers to roboti pilienā, lapā. Lāzeru saulriets, geizeri bizēs kosmiskā neonā mūžīgi vizēs. Mūžība mākslīga, īstajai tāla. Līdz pasaules galam digitāla.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Dieva nots – asara man kaklā. Ievainots pelnos krīt zīda paklājs. Pašķirtie laimīgie mani biedē. Ne jau laiks, tikai miers mūs var dziedēt. Dzīvus vēl bērni mūs sitīs krustā. Šķiršanās – brīvība, tikai svešā gūstā. Kristus zied, mīlot mūs, asins ziedos. Izlūgsim ziedus šos un mums piedos. Sirds asarās lai skan Dieva notis. Mēs esam, mīļotā, ievainotie.

Dziesmas uzlabotā versija – māsters:

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Atlaidās stārķis – sūdi pa jumtu. Vai lai par to es tagad skumtu? Katram jau jumts – ceļojošs, kustīgs. Vienam nu bēdīgs, citam vēl lustīgs. Ir, kuriem eņģel’s tup jumtā un klusē. Ir, kuru jumtos beši brēc, tusē. Pār vieniem krīt zvaigznes, pār otriem līst lava. Vieni pār postu, zem otriem slava. Citā, bez jumta kas, skatos kā rēgā – stārķis pa tiešo kakā tam jēgā. Skaitu – bez jumtiem jau miljardu prāti, ziņu un paziņu piekakāti. Mans jumts no angļu veclaiku skārda. Zem tā vēl turos pie mūžības vārda. Stārķītis savā melnbaltā vestē skurstenī manā dzīvību testē. Jumtā, zem kura kā pavards ja dzisu, stārķis vīs ligzdu, notaisīs visu. Svēteļa mētelis – jumts, sūdu šlipse. Moderna ainava. Apokalipse.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Jānītis nu ir miris. Nē taču – beidzot viņš dzīvs. No abām – no dzīves un nāves Jānītis tagad ir brīvs. Beidzot viņš redz tādām acīm, kādām redz eņģeļi vien. Vai spēšu es krustu kā Jānīts nest Golgātā kādudien? Vai spēšu es redzīgā acīm redzēt kā redzēja viņš? Nāve ir tikai plīvurs, priekškars vai paladziņš. Aiz tā viņš lūgsies par visiem, par mani, par tevi ar. Vientulībā ar Dievu mums nāve vēl jāpārvar. Ir bēdas par neticīgo, kas triecas, līdz attopas beigts. Kam viss, ko ir jāpagūst pateikt, paliks te nepateikts. Jānītis pateica visu – ka mīl mūs un mazbērnus ar. Tik neliekuļoti mīlēt vien Kristus un Janītis var. It kā viņš invalīds bijis, mēdzis ar krītamo sirgt. Domāju, kurš kritis vairāk, šķirstu kad gāju tam pirkt. Stāvu, uz šķirstiņu raugos, kas košā baltumā tīts. Tas, kurš mīl, jau ir vesels. Kas nemīl, ir invalīds. Tas, kurš mīlēdams cietis un miris bez naida, ir svēts. Jānīt, tu biji mums visiem par mocekli izredzēts. Tevī kā dziļā vātī mirdzēja Kristus zelts. Jānīt, tu neesi miris – tu esi augšāmcelts.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Bij kari. Tik skaidra lieta. Bij daudz to, daudz ir un daudz būs. Bet septiņdesmit trīs gadus te karš jau nav šķīstījis mūs. Nekad tā vēl te nav bijis – periods bez kara tik garš. Īstu un pelnītu mieru cilvēkiem devis vien karš. Vairs nezinām vērtību maizei, kas bērni, kas mīla – neko. Tas viss, kā reiz dzīvoja tauta, svešs masām un garlaiko. Nav mērķa dzīvot pa īstam – dēļ ģimenes, saimes vai cilts. Viens mērķis te – nauda un bauda… Par citiem – ne auksts vairs ne silts. Pie varas blēži un klauni, kāds dēmons, kāds maniaks. Un masas tos apjūsmo, balso, jo sola – tai pilnāks būs maks. Mīlēt uz dzīvi un nāvi vien dauņi un gulbji te prot. Bet senči un streļķi reiz prata. Vien karš to var atjaunot. Ja būs tas, bojā ies daudzi un lielveikalus slēgs ciet. Ja nebūs karš, bojā ies visi. Visi jau bojā iet.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Кā sniegs pie debess kājām nosnieg pirmais prieks. Bet mēs to sabradājām. Domājām, ka sniegs. Vēl tev uz kailām rokām kailā sala zelts. Cik asiņu pa jokam nav no prieka smelts. Tik ļoti pierasts jau. Tik ļoti pierasts jau, ka tevis ir un nav. Vēl sukādes no cidonijām mutē kūst. No tā, kas nebijām un bijām, vārdi lūzt. Sniegs kūst uz siltās sejas manai mīļotai. Ar sniegu viņa dejo… Lai jau dejo, lai. Tik ļoti pierasts jau. Tik ļoti pierasts jau, ka tevis ir un nav. Dziestam vai dzīvojam, vēl tomēr redzu tos – pa siltam pilienam tev acu kaktiņos. Vai kūstošs sniegs, vai skumju sāls tais briljantos, ir mīlestība divos siltos pilienos. Un tomēr pierasts nav. Un tomēr pierasts nav. Es tevi mīlu jau.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Es esmu Mazsalacā. Slimnīca un tveice. Viņš mūs vairs nemeklē, ne zināt grib, kur Šveice. Plūst laiks un jogurts plūst – vēl uztur dzīslās dzīvo. Dievs zin, kad mūs no laika uz mūžiem jāatbrīvo. Nekas jau nebeidzas. Tik siltā uvertīra. Tad sākas mūžība, kā nevainība tīra. Vai mauriņš nopļauts bij, vai nātres bij līdz logam, vienalga viņam nu. Mēs, dzīvie, laiku zogam. Kā salmus dedzinām vismūžīgākos brīžus. Mums kardiogrammu kalni, mums kaudzēm analīžu. Nekas jau nebeidzas. Viens iedegās, cits dzisa. Te mirklis dzīvības. Tur mūžība būs visa. Bet kā lai nebaidās, ja dzīvojam kā mirstam. Bez Kristus dzimušos vien izklaidējam šķirstam. Uz nāvi notiesātie dzīvi cieš, jo šausmas. Bet viņš nu nojauš to, par ko mums nav ne jausmas. Viņš tagad klusi dziest. No malas mums tā liekas. Ar mums viņš tikās jau. Ar eņģeļiem nu tiekas. Pat Dievs mirst ievainots. Caur Mātes, Savām mokām. Drīz jaundzimušo ņems Pats Pestītājs uz rokām. Ik brūcē mirgos zelts. Tik tīrs un augšāmcelts. Vēl mēs te klīdīsim, vēl beigtie steigs mūs mānīt… Par tevi lūgsimies. Par mums lūdz, mīļo Jānīt.

16.jūlijā, 2018.gadā, 18:00 pie Mazsalacas slimnīcas

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Zirgs ir guris jau. Vārds tam Juris nav. Tramvaju nevelk tas. Zvārguļi vārguļo. Zutis katrā snauž. Odze dažās dus. Zaldātu pakaušos Ādažu krūmāji. Ķiverēs smadzenes. Segvārdi rievās peld. Ierubī rādžiņu. Special latvian. Ziemsvētku jāņusiers. Lieldienu eglīte. Dzejdari apraktie neslien pat skeletus. Negrab pat Bārdas himnu par pirtiņu. Deniņi paskūtie atstaro plezīru. Mode liek stilīgi novālēt tizleni. Elites čiekuri. Pakulu bārdaiņi. Avangards! Avangards! Gleznas vai tapetes? Paņēmu kredītu, nopirku Sezannu. Plaši patērēts dižbožu pin-puk-kods: Sezam, atveries! Sezann, aizveries! Muldi un burbuļo. Klizma jau izrauta. Atpakaļ neglūnies. Priekšā viss karājas. Kristāla caureja zemeņu lemesim. Odziņa meitēns šis. Bērns vēl – jau šķīrusies. Vētra tai nedzemdēs. Iepūtīs vējiņu. Tādu, kā svaigēdājs kāposta stabulē. Kurbulēs trombonu. Piešņukstēs tamponu. Mumsiem ar Edīti septiņi kredīti. Pieci jau bedīti. Divi tiek medīti. Sarkanbaltsarkani simtgades redīsi. Josif, kur tu mūs, zilganos, vedīsi?

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Labi kopts vīrietis smalkā sieviešu apakšveļā ir šodienas milzis, kas stājas bārdainam Sprīdītim ceļā. Sprīdītis arī nav paaudzies – tāds pats vēl klaiņojošs knariņš. Abi raušas nu ringā. Būs cīkstoņu-mīkstoņu kariņš. Milzim dūres no zefīra, nagos uguns, ne laka. Sprīdītim maza šķipelīte, līdzi tai milzīga smaka. Mazais vicina smirdekli, milzis viebjas un šķauda. Fonā dabstepa cilpa. Tauta šo cīniņu bauda. Balvā zeltītās desiņas – vesels sardeļu kronis un vakar vēl laizītā karaļa kausēto ledeņu tronis. Tas viss ir kā īsti svētki, tik patiess un dzīvelīgs prieks, ka nodokļi, kredīti, bezdarbs, pat ērces masām šķiet nieks. Pēc šova dzīvot kļūs vieglāk. Milzis pārģērbsies tentā, milzīgā uzvalkā steigsies atgriezties parlamentā. Sprīdītis šķipelēm mēzīs tautas nodokļu zeltu. Smirdēs, bet tauta nu ticēs: tas tā, lai mūs saulītē celtu. Nav dzeja šī, drīzāk kas tāds, ko droši ir jāapsaukā. Es vienkārši vēroju dzīvi un izrakstu mēslus laukā. Kas ietina pasauli šo šai zīdainā tirgoņu tvaikā? Dzīvot vairs nepagūst ļaudis. Pat nomirt nepagūst laikā.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Masas alkst pēc dzīves labas. Pilsētās, ne jau pie dabas. Kaifo, izklaidējas, tusē – ne kā senāk šajā pusē. Brīvība šai vietai dota, kas nav īsti piemērota dzīvei, kādu bauda briti un turp aizbēgušie citi. Valsts te simtgadi vien svinēs. Pucēs to un iluminēs. Neziņos, ka pīšļos, pelos Atmoda, bet skaisti melos. Noklusēs un nepārdzīvos, kā mūs izklīdina – brīvos. Pirmā vietā tautu manu ieceļ ar tās izklīšanu. Vietas, kur tā dzīvojusi, aizaug krūmiem, mežiem klusi. Ne jau krievs pie vainas tankā – Tēvzeme dilst trimdā, bankā. Tikai dzīvojot uz vietas tauta mūžīgas rod lietas. Senču labklājība bija bērni, dziesmas, piedarbs, rija. Nu te gaļas lopus gana. Lopiem nedraud izmiršana. Brieži, buki ārēs manās arvien uzkrītošāk ganās. Latviju, kā vēstī sēri, pamet latvieši, ne zvēri. Tautu, kas šo kursu turēs, lopiņi drīz izkonkurēs. /2018.gada Jāņos/

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Nes svētvakars mums vēl vienu svēto dienu. Miljardiem cilvēku mūžībai tuvāk vēl par vienu. Bezdelīga vai eņģelis saulstara zeltainā sprogā. Veries, kurā gribi – Dievs lūkojas katrā logā.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Vēss miers. Pār dzelmi mēness vizma. Trīs vaļi krastā snauž. Būs kataklizma. Zūd miers, kas Basjo svētās haikās. Trīs Raiņi priedes lauž. Viens T kreklā, div’ – maikās. Ko nu? Tu pamosties bez krūtīm. Ne mātes mīl, ne auž. Dzimst robots kūtī. Tāds triks. Laiks visus iznes cauri. Trīs modes ķirmji grauž zem nulles skūtu pauri. Jau pat pie ezera tas redzams, kā nelabajam skauž, ka dzejnieks neaizdedzams. Ka dziest ik ļaunums viņa bārdā un mirdz, jo dzejnieks pauž šai ellē Kristus Vārdā.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Saulainais vakara kauss. Vēl maliņās māli un sauss. Bet šļauka vai sniegs ar lietu aizpildīs bezūdens vietu. Un pirtiņā kāds kad reiz pērsies, dīķī kā senatnē vērsies. Un redzēs kā ekrānā dīvā: re, senatne patiesi dzīvā. Būs laimīgs, kas pirtiņā ticis. Uz lāvas pats Bārda Fricis. Un bārdā tam knariņi sīkie – mēs, drūmie, resnie un līkie. Tukšrosme modernā, svaigā. Šodien caur visiem tā staigā. Pirtiņas modernas – somu. Ik sirdi iztvacē, domu. Manējā mežoņi pērsies. Skalbe, Virza, pat Pērsietis. Kad vaicāšu: mani vai laidīs? Mežoņi mūžīgi smaidīs.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Bij aizdomas, bet nu jau zinu tieši: pie varas vecie labie ‘komjaunieši’. Reiz vajāja tie, sludinot: mēs brāļi… Nu brālību šo kūrē liberāļi. Nu planetāra viņu ‘kompartija’. Daudz globālāka, nekā Kremlim bija. Ir viņiem viņu ‘komjauniešu’ masa, kas domāt liek, kā ‘kompartija’ prasa. Ne sarkanais – tiem varavīksne plīvo. Tiem neder, ja kā cilvēks tu vēl dzīvo. Tiem maksā uzņēmēji, politiķi lobē. Tie zin, ka vergi neprotestēs skrobē. Tie zin, ka katram liels vai mazs ir kredīts. Ka parādnieks ir līķis neapbedīts. Ka tautas pretošanās dzīvā jauda dziest elka priekšā, kura vārds ir Nauda. Tiem kalpo Linkedin-i, Google-s, Instagram-i – vispubliskākie masu prieka nami. Ne Ņujorku vien, Londonu vai Rīgu – tie visu visur dara vienveidīgu. Tiem komponisti, mākslinieki klanās. Ir Satori Lv, kur tādi ganās. Ir galma rakstnieki šo dibenbrāļu pusē. Par viņiem raksta, guļ ar tiem un tusē. Kopš Atmodas šo plānu kūrē cieši gan padlaiku, gan jaunie ‘komjaunieši’. Un tauta pati visos sasaukumos no jauna ievēl mīkstos, zilos, glumos. Ja varētu, tie tikai praidos ietu un godā celtu tikai vienu vietu. Bet jābalso par tiem būs atkal taču. Tik tāpēc valstī svētku daudz, lai mazāk traču. Lai gan nekas te nepieder vairs pašiem, lai gan viss tirgots tiek par Jūdas grašiem, lai gan pat Lats guļ kapiņos, kā zinām, ik gadu Neatkarību sev atgādinām. Ne senču tikumam, ne Dievam kalpot spējam. Sen visu to tik svētkos imitējam. Pēc Mežaparka asariņas, vaida, tiek masas lēmētas, lai jaunu praidu gaida. Sēž korķos tauta, svešās zemēs ganās. Mīt WhatsApp-ā, jo mūžam jāsazvanās. Ir sēru, gaviļu un sporta dienas, bet Feisbuks galā visus liek pie sienas. Sen tautas domas plašsaziņa stellē. Liek internets tai aizmirsties šai ellē. Liek Sodomā tai justies pozitīvi. Lieki baudīt atkarības, dēvējot par dzīvi. Liek bērnus audzināt ar dēmonisku vaļu. Lai tetovē un pīrsingo kā gaļu. Lai pārguļ agri, bojā iet lai jauni. Lai stulbina tos elki, modes klauni. Ir krāsainība pārcelta zem jostas. Nu zonas intīmās tiek pušķotas un postas. Ir vīri femīni, bet sievas maskulīnas. Ir gejiem bārdas, pensionārēm – džīnas. Viss nodots, degradēts par miesas kāri. Klāj geju varavīksni eirotautām pāri. Pat Latves simtgadi mums, latviešiem, par spīti simt dienas apgānīs nu sodomīti. Smīn bārdās baņķieri, smīn ierēdņi no VID-a, smīn Saeimas naciķi un Vienotības fida. Jo viss būs tā, kā ‘komjaunieši’ kūrēs – caur Sodomu uz elli Latvi stūrēs. Bet ja nu pēkšņi mainīsies te vara, ja būs kas līdzīgs, kā te bij pie cara? To arī zinu precīzi un tieši – to apkalpos tie paši ‘komjaunieši’. Ja citi karogi būs varas mastiem, ja zīmēties te liegts būs pederastiem, tie paši vecie ‘komjaunieši’ brāļi būs dedzīgākie tradicionāļi. Pat kultūrļaudis nemuks projām alpos, tie jaunai varai piemēroti kalpos. Bet pagaidām viss tā, kā min to dzeja: 100 dienu praids un dibens – laika seja. Sen piegriezies man sociāli rīmēt. Sen gribētu vien japāniski zīmēt. Bet Latves karogs, tik daudz sāpēs tērēts, nu simtgadē ar praida mēsliem smērēts. No apgānītās varavīksnes briesmām mums bērnus neizglābt ar plakātiem un dziesmām.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Virsraksti uz DELFI sienas – marmelāde, kakas, maniaku slienas. Komfortablu pašnāvnieku masa. Ne tāda, kā pie LPSR antisanitārā kvasa. Pavisam citi ļaudis – cilvēkiem līdzīgi tēli. 365 diennakšu praids, kurā visi soļojam cēli. Pirkstu nospiedumu hroniskās pēdas. Skārienjūtīgi ekrāni. Bēdīgs prieks. Priecīgas bēdas. Īrijā masu slepkavas līksmi. Ar abortēto līķiem pagodina miesas tīksmi. Tāda labklājība un tāda vara. Par demokrātijas sekām parunāsim pēc kodolkara. Kāds vēl zemenes audzē, kāds bites izmirušās pļavās gana. Sen domāju, ka IR – nesen, ka Latvija NAV vairs mana. Seno attēlu portālu šķirstu. Masas dzīvojas dēļ šīs, es – dēļ zudušās Latvijas mirstu. Ne jau publiski, kā ik mirkli mirstošas ziņas. Raudu, noslēpies aiz kodolsirdsapziņas. Daudz festivālu, koncertu, hokeja, futbola maču. Ārēji viss it kā OK, bet būtībā – sen elle taču. No LPSR pelēkās vienlīdzības krāsainā vienādībā mūkam. Kas ar mums visiem notiek? – vaicāju kādam mūkam. ‘Cilvēks izslēdzis Dievu. Dievs cilvēkā – savu tēlu… Jāglābjas pa vienam. Barā – sen par vēlu.’

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Acu zīlītes putraimus knābā? Nē, lavu dzirksteļojošas poras kādā diktorē – bābā. Tādā, kas ziņas lasa tikpat kā plika. Melotu, ja teiktu, ka man nepatika. Uguņi visi, kas manī, zina – viss ļoti patīkamais visu ļoti labo sadedzina. Bērnam manī novērsties nemācīja. Tomēr man, tetovētais velnēn, bērnība vismaz bija. Tev jau kā zīdainim ieprogrammēja nebeidzamas krīzes. Ausīs vadi, galvā urīns, alus – tādas nu analīzes. Vienotā tīklā tavas ausis, visiem vienādas dziesmas. Aklās mammas profilos gavilē: ai, jaunība zaļā… Jo neredz tevi zilās liesmās. Negribi dzirdēt? Pārtiec no mūzikas skaļas? Gadžeti pārtiek pat no vegānu sociālās gaļas. Gaļas gabali ar matiem, masa spalvainu steiku. Īsti Lāčplēši, ja naturāli traktē šo teiku. Jaunībā kā vilks slēpos Hermanī Hesē. Smeldz redzēt kā mode tavējos vienādi dresē. Protams, arī vilki nav vieni, arī tiem savu instinktu bari. Tava dvēsele mirst jauna, virtuāli modificējot pavasari. Jau pamirusi, tā mūžību nejauš, skeletam turpinot saindētu gaļu nēsāt. Ne gaismu izstaro, bet dzīvību izgaro – mierā mironīgi vēsā. Kad pārāk aizraujos, pieplacis ekrānu satrennētajiem meļiem, pārstāju lepni soļot – līdz asinīm tālāk dodos uz ceļiem. Pasaule liesmo aizvien straujāk, ne vulkānu, bet kaislību liesmās. Tu ne tikai šo uguni pielūdz – vadi ausīs liecina, ka tevi nosvilina arī dziesmās.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.