atskaņu dienasgrāmata : durvis pilnas ūdenskritumiem

Ir kauja zaudēta. Kūst rāvā pakavi. Dziest as’ra raudāta, kas rit par sakāvi. Trīs pāvi gozējas, kur eņģ’ļi stāvēja, un blusa rozē jās pār tiem, ko nāvēja. Ir blusai radziņi, kā baltas bultiņas. Tev sirdi piešāva. Nu tu uz gultiņas. Tavs suņuks kancelē trīs žurkām sprediķo – kā krancis krancelē, un sauc par Fredi to. Tik tev tā ticība, cik vienā žurciņā. Kad slims, viss nīcība, un čurā burciņā. Ne spīd vairs traktieri, ne maukas dancināt. Sauc mani, aktieri, par aklo Janci, māt. Gan saule Rojā riet, gan noriet Valkā tā. Un Zeme bojā iet dēļ Dieva valkātā. Viss lielais raujas mazs. Līdz galam tā nu ies. Nav, nav vairs jāsteidzas. Nu vajag pasteigties.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Šī pasaule tev siekstā galvu skrūvē. Tik maigi piekaļ tai, ka labprāt dzīvo važās. Vai baznīcu tu savā kalnā būvē? Vēl ne? Oi, nevaino nevienu savās ‘lažās’. Ir pirmā ‘laža’ komforts, labklājība un koptas miesas smalko stilu drānās. Reiz dzimtļaudis, tās redzēdami, ģība. Vien retam piešķīlās – ar stiliem velni mānās. Kamēr tu vienkārši kā zieds šai dzīvē plauksti, ir sirdī miers un dzīvi jūti siltu. Bet komfortā viss nosalst – ziedam auksti. To silda jau, bet mākslīgi, ar viltu. Reiz dzimtļaudis tik tuvu zemei plaka – no klaušu nastas, pātagām, pat bada. Bet šodien lasi Dainas – dzidra aka. Vai labklājības apsēstie tā rada? Nav kalnā baznīca. Nav līdzības vairs Dievam. Klīst apsēstie, pa glaunām ellēm ganās. Jā, varu pulgo, ierēdņus rej nievām, bet spogulim un menedžeriem klanās. Tie paši dzimtļaudis, tik dēmoniskām alkām, un nenes dievup vairs šīs saules nastu. Vien spēku, laiku šķiež dēļ izvirtībām smalkām. Sauc velnus šos par labklājīgo kastu. Bez svētības, bez baznīciņas kalnā, bez sirds – ne redzīgs vairs, ne dzirdīgs. Ar Dieva ziedu krūtīs, kautu salnā, kaut izglītots un kopts, tu garo smirdīgs. Ņem lāpstu, roc, kur tavu senču kauli. Skauj viņu skeletus, to galvaskausiem jautā: Ar melnām plaukstām kā var pasmelt sauli? Kā saules pēdas tāds var atstāt tautā?

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Lietus svētī pavasara klajumus sausos.
Man 62. Četu Beikeru klausos.
Atceros bērnību, Gauju, kur pleznoju…
Ar acīm jums visiem pateicību gleznoju.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Šodien, pirmajā maijā, kad pavasars Latviju paijā, atceroties savu tēvu, savu māti un vispasaules darbaļaužu solidaritāti, daudz vairāk, kā pirms sešdesmit diviem nu zinu, un, pateicībā Dievam, savu 62. dzimšanas dienu svinu. Dievs sirdī man vaicā: ko, bērns, nu vēlies? Atbildu: Kristus lai mūžam ir augšāmcēlies!

Ziema pagāja arī skaņu režīmā. Noskaņoja vecākā dēla Jēkaba pirms padsmit gadiem rakstītās mīlestības dzejas, kuras visas viņš veltīja savai mīlestībai sievai Unai. Dēla dzejas brīvais pants silti gūstīja mani visas ziemas garumā un nu savu pirmo dzimšanas dienu svin albums “Durvis pilnas ūdenskritumiem” – Jēkaba dzejas un manas mūzikas saskaņojums.

Pagaidām YT saite. Vēlāk būs citas. Ja kādam vēlme – klasisks CD, lūk, tālrunis un pastkastīte:
25451826, kaspars.dimiters@gmail.com

Tik liels šīs Sestās dienas rīts. Ik putniņš zin – viss piepildīts. Stāv krusti trīs. Bij vienā celts Pats Kristus, nodevības dzelts. Liels dabā miers. Vairs nāves nav – tā Dieva kapā slēgta jau. Ik kukainīts, ik zieds to jūt – par dzīvību sāk nāve kļūt. Kaps jau kā pumpurs vaļā nāk. Jau auts tur Kristu vaļīgāk. Drīz akmeni no kapa vels un Dievs pats Sevi augšāmcels. Kā lillija Dievs uzziedēs un līdzi uzziedēsim mēs. Bet vēl viss kluss. Dievs ellē nirst, lai vēstītu, ka nāve mirst. Vēl bēdas Kristus Māti lauž, vēl Dēls tai visu neizpauž. Vēl Lielā Sestdiena ir mums liels mīlestības noslēpums. Kaut mācekļi un sievas skumst, aust saule, kas vairs nesatumst. Viss piepildīts. Viss mūžīgs zelts. Dievs radībā jau augšāmcelts. Ir elle tukša. Svētie stāj un gavilē Tev, Pestītāj. “Xristos Anesti!” – izčukst jau, jo Dievs ir dzīvs un nāves nav.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Tūkstošiem analfabētu dzimtu radīja tautas dziesmu tūkstošu simtu. Tie bija laiki – mācēja lūgt vēl, ne prasīt. Tie bija dižļaudis – neprata rakstīt un lasīt. Pirms simtpiecdesmit, lauku dzīvi jūtot par sūru, lasīt un rakstīt pratēji radīja literatūru. Aizvācās no laukiem, kur analfabētu pēcteči mita, pie izglītotajiem pilsētās. Tur dzīve nu brīva un cita. Pilsētnieki ir cilvēki, kam sakne iz laukiem rauta, kam beztēvpilsētas Tēvzemes vietā un kas vairs nekādi nav tauta. Rakstīt un lasīt pratējiem nu sava mašīna, dzīvoklis, māja un literatūra, kas simtpiecdesmit gados tautu iznīcināja. Lauki nīkst tukši. Brūk pēdējās analfabētu ēkas. Pilsētnieki iznīcina visu, ne tikai, kā karš – Rīgu, Zlēkas. Pār mežiem un izcirtumiem kungi nu skandināvi. Pilsētnieki raksta par sevi, bet klusē par tautas nāvi. Valsts šī bez tautas, kaut piebļauta simtpadsmit koru. Apskauju mirstošu viensētu. Glāstu gaistošu noru. Literātu sevī reiz padzinu. Nu dziļāk pētu. Pamazām atdzimstu par tautas analfabētu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Sudraba ledu vējš kaisa matos. Dzeja novirmo, irusi datos. Pirksti grāmatas nešķir, bet vēji. Serveri – dzejpīšļu savācēji. Pat parastu gleznu (saulīte, māja) sistēma datos sasmalcināja. Šūpuļa nav. Kam tev šūpuļa dziesma? Skaņas triec kabeļos optiska liesma. Palmas stingst fōnā, tu palmām priekšā. Acīs ir redzams, cik datu tev iekšā. Es vēl kā antiņš pantiņus skaitu. Tu dzeju jūti kā petabaitu. Lai vai cik pieslēgts tam visam es arī, serveru kapus vērs pavasarī.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Dievs dāvājis man prasmes uz dažādiem amatiem. Tie summējas nu un pērn sāku celt baznīciņu uz senas aitu kūtiņas pamatiem. Neceļu to parasti, kā parastu māju. Ceļu to neparasti un kopā ar Jurīti, vēl neparastāko gleznotāju. Tas, ka celt māku, ir priecīgā ziņa. Skumjāk, ja pietrūkt sāk kapeiciņa. Visām pasaules ellēm par spīti sūtu jums, Dieva mīļotie cilvēki, dievpalīgu ar baltu lūguma balodīti.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Dzejnieku Ķeizars nes tevi uz pļavu plaukstām. Noliek uz zemes par zemi un sauli daudz augstāk. Noliek šī apļa visstarojošākā stūrī. Augšāmceļ Krustu un ietinas raudu mūrī. Mamres antenas raida pēdējos kvantus. Spāre jau sapāro ledus laikmeta pantus. Dzīve pēc dzīves – turp pilsētas lavīnām veļas. Nenomirt sēdus var tie vien, kas augšāmceļas. Ģitāru apjoz ar Sēlijas kovboja jostu. Bizē vij visu, ko mazmeitas šūpulī stostu. Nav tas viss mans – par to netiks jūsmots un plaudēts, jo klusumā top, bet kņadā tiek mūžīgi zaudēts. Pīšļus par zelta putekļiem naivie grib vārdot. Pilsētas izdzīvo, lauku tikumus ārdot. Lasīt nepratējs ganiņš prata vien dzejot. Lasīt pratēji vingrinās bojā dejot. Kūlas melno caurumu pavasarī nimbu virpulī aizvērpjas dzeja. Es arī. Mūzika skan vēl, bet harmonizē vien beigtos. Saziņa dullina, Dievam lai nepateiktos. Zini, es zinu – Pēteris Kēfa bij zvejnieks, lasīt neprata, dzirdēja – Kristus ir Dzejnieks. Dzejo, dēls, tā, ka, lai kā un lai kur tu mistu, uzzin, kas nezin, par Dzejnieku Ķeizaru Kristu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Tam visam, kas gar acīm zib, nav sakara ar dzīvi. Bij nākotnē viss vienkārši, bet nu ir primitīvi. Bij mīlestība nākotnē kā naiva romantika. Nu tie vien asins garaiņi bez sirds un ādu pliku. Brien tetovēti varoņi un beibes muskuļainas. Irst eFeM viļņos mūzika. Bet nākotnē bij Dainas. Bij nākotnē pat cilvēki, ne digitāli zuši. Būs pagātnē tas viss! Vēl būs! Tur esam pazuduši. Ir nākotne tik tuvu jau. Tepat – tais laikos senos. Man jātiek turp – uz atpakaļ. Es dzejai pakaļ dzenos.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Viņa iznāk kā raķete smaila. Viņa kažokā iznāk vai kaila, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk kā ābele gleznā. Viņa dūraiņos iznāk vai pleznās, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk veca kā Rīga, neredzama vai caurspīdīga, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk kā saulrieta rēta, atzīta iznāk vai degradēta, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk kā dziesma vai odze. Viņa ir viss. Tā ir baigākā slodze – iznākt ar ‘čau’, kad brīnumu vairs nav.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Sniegs pār datu vācelīti. Visi datu važām vīti. Visi aizvien vairāk vieni. Vientulīgi pavedieni. Saldi ledi, mokas, maldi. Piparkūku brīži saldi. Tabaciņa, laimes vielas. Vientulības pilnas ielas. Smaids ar smaidu saista tālos, vientulīgi digitālos. Datu mākoņi, kas plīvo, aizklāj debesis, kur dzīvo Radītājs un asinselpa – Kristus pilnā debess telpa. Tajā dzeja vēl bez liekā. Mūzika, kas radās priekā. Tur vēl viss, kas šodien dzēšas troksnī, kurā dati plēšas. Haosā, kas rij, ne rada, miera sinonīms ir kņada. Tur guļ dzīve apdullusi. Krampjos, bet pat nešņukst klusi. Dati as’ras sausas žāvē. Internets ir dzīve nāvē. Laime prom caur WiFi zīsta. Tikai nelaime vēl īsta. Neziņa par ziņu dzīvāk gūsta alkas dzīvot brīvāk. Izrauj interneta vadu. Mirsti, ciešot datu badu. Miers lai atnāk vārdā, skaņā. Kaut vai īstā bezsamaņā. Ziemassvētki. Kuru plīti. Sniegs pār datu vācelīti.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Putniņš ir prom. Kā putniņš viņš arī aizlidoja. Nopūtās Vecpiebalga, arī es un gan jau ka Roja. Viss labais pārvēršas mūžībā – par IR kļūst no zūdošā BIJA. Dzīve un nāve nav mūsu, bet Dieva dramaturģija. Sagaidot viņu, Reinis un Matīss jau slieksni mina. Viņi, kas zin, kā izglītību bez izglītības bagātina. Izdomāts īstāks par īstu, Paulu sveic Pietuka Krustiņš. Iet vaļā virs Vecpiebalgas kulturāls debesu lustiņš. Nu, labi, es aizjokojos, kā pabeigdams Paula lugu – vienkāršu, cilvēcīgu, par nelabojamo cilvēka sugu. Mirst vēsture, mūzika, māksla. Par dzeju var teikt jau, ka bija. Nu spārno prom Putniņa laikmets – aizlido dramaturģija. Vienīgi nirēju māksla ir māksla, kas dvēselē turas. Nirst Dievā un vientulībā, baros vairs nesaduras. Nirst pagātnē, kas mums vēl priekšā, kur mūžīgi nākotne slēpjas un nu ir neaprakstāma arī Paulam no Dieva klēpja. Viņš nekur nepazuda, dziļumā attālinājās. Tīmekļa piemiņa īsa. Mūžīga – ‘Reinkaļvu’ mājās. Vai Ziedoņa ziedošās dzejas, vai Putniņa lugas šķirsti, neskumsti, noskumušais! Lasi, priecājies, mirsti.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Vai atkal baiga vasara? Jau pirmā īstā asara tik tuvu acu kaktiņam, cik laikmets tuvu slaktiņam. Kā var tik ilgi neraudāt. Ir dzīvie sen zem zemes, māt. Dievs raud viens pats, bet nebaidos. Nāk pelnīts brāziens – to mums dos. Stāv Krusts viens pats – kā šausmām gals. Bet ļaudis tur, kur lielveikals. Aiz restēm ratiņos to zelts. Un visiem vienāds, Ķīnā smelts. Uz sliekšņa piektais gadalaiks. Ne svaigs, ne maigs, ne tvaiks, bet baigs. Pat vas’ras baigums, Virzas jausts, ir nieks tā priekšā, kas tiek austs. Snigs pelnīts pelnu krāsā sniegs. Pat zelta miljardrukši kvieks. Ne priecāsies vairs kāds, ne skums, ne kādu mocīs izmisums. Tik baigs būs viss, kas tuvu jau. Ko apjaust jūtu mums vēl nav, tas viesuļvētru balsīs kauc. Viss iekšās brēc: cik liekā daudz!

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

* no Ed.Virza ‘Baiga vasara’

Dzeja izkusīs nākotnes gāzēs. Pūlis laimīgi koķetēs, āzēs. Smaidiņi lēkās no ekrāniem lūpās. Tērauda gribu implantēs žūpās. Rokas būs viļņi, acis būs stari. Dažādi izgaros vienādi gari. Dvēsels ceļos, apziņas plīvos. Dēmoni cilvēkos vairosies, dzīvos. Vienotā sistēmā attīstīsies. Vienādos mākoņos kopoties tīsies. Dedzinās mirkļus, atmiņas zaudēs. Paijās ekrānus, īkšķos un plaudēs. Pēdējais cilvēks gulsies kad kapā, uztvers to roboti pilienā, lapā. Lāzeru saulriets, geizeri bizēs kosmiskā neonā mūžīgi vizēs. Mūžība mākslīga, īstajai tāla. Līdz pasaules galam digitāla.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Dieva nots – asara man kaklā. Ievainots pelnos krīt zīda paklājs. Pašķirtie laimīgie mani biedē. Ne jau laiks, tikai miers mūs var dziedēt. Dzīvus vēl bērni mūs sitīs krustā. Šķiršanās – brīvība, tikai svešā gūstā. Kristus zied, mīlot mūs, asins ziedos. Izlūgsim ziedus šos un mums piedos. Sirds asarās lai skan Dieva notis. Mēs esam, mīļotā, ievainotie.

Dziesmas uzlabotā versija – māsters:

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Atlaidās stārķis – sūdi pa jumtu. Vai lai par to es tagad skumtu? Katram jau jumts – ceļojošs, kustīgs. Vienam nu bēdīgs, citam vēl lustīgs. Ir, kuriem eņģel’s tup jumtā un klusē. Ir, kuru jumtos beši brēc, tusē. Pār vieniem krīt zvaigznes, pār otriem līst lava. Vieni pār postu, zem otriem slava. Citā, bez jumta kas, skatos kā rēgā – stārķis pa tiešo kakā tam jēgā. Skaitu – bez jumtiem jau miljardu prāti, ziņu un paziņu piekakāti. Mans jumts no angļu veclaiku skārda. Zem tā vēl turos pie mūžības vārda. Stārķītis savā melnbaltā vestē skurstenī manā dzīvību testē. Jumtā, zem kura kā pavards ja dzisu, stārķis vīs ligzdu, notaisīs visu. Svēteļa mētelis – jumts, sūdu šlipse. Moderna ainava. Apokalipse.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Jānītis nu ir miris. Nē taču – beidzot viņš dzīvs. No abām – no dzīves un nāves Jānītis tagad ir brīvs. Beidzot viņš redz tādām acīm, kādām redz eņģeļi vien. Vai spēšu es krustu kā Jānīts nest Golgātā kādudien? Vai spēšu es redzīgā acīm redzēt kā redzēja viņš? Nāve ir tikai plīvurs, priekškars vai paladziņš. Aiz tā viņš lūgsies par visiem, par mani, par tevi ar. Vientulībā ar Dievu mums nāve vēl jāpārvar. Ir bēdas par neticīgo, kas triecas, līdz attopas beigts. Kam viss, ko ir jāpagūst pateikt, paliks te nepateikts. Jānītis pateica visu – ka mīl mūs un mazbērnus ar. Tik neliekuļoti mīlēt vien Kristus un Janītis var. It kā viņš invalīds bijis, mēdzis ar krītamo sirgt. Domāju, kurš kritis vairāk, šķirstu kad gāju tam pirkt. Stāvu, uz šķirstiņu raugos, kas košā baltumā tīts. Tas, kurš mīl, jau ir vesels. Kas nemīl, ir invalīds. Tas, kurš mīlēdams cietis un miris bez naida, ir svēts. Jānīt, tu biji mums visiem par mocekli izredzēts. Tevī kā dziļā vātī mirdzēja Kristus zelts. Jānīt, tu neesi miris – tu esi augšāmcelts.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Bij kari. Tik skaidra lieta. Bij daudz to, daudz ir un daudz būs. Bet septiņdesmit trīs gadus te karš jau nav šķīstījis mūs. Nekad tā vēl te nav bijis – periods bez kara tik garš. Īstu un pelnītu mieru cilvēkiem devis vien karš. Vairs nezinām vērtību maizei, kas bērni, kas mīla – neko. Tas viss, kā reiz dzīvoja tauta, svešs masām un garlaiko. Nav mērķa dzīvot pa īstam – dēļ ģimenes, saimes vai cilts. Viens mērķis te – nauda un bauda… Par citiem – ne auksts vairs ne silts. Pie varas blēži un klauni, kāds dēmons, kāds maniaks. Un masas tos apjūsmo, balso, jo sola – tai pilnāks būs maks. Mīlēt uz dzīvi un nāvi vien dauņi un gulbji te prot. Bet senči un streļķi reiz prata. Vien karš to var atjaunot. Ja būs tas, bojā ies daudzi un lielveikalus slēgs ciet. Ja nebūs karš, bojā ies visi. Visi jau bojā iet.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Кā sniegs pie debess kājām nosnieg pirmais prieks. Bet mēs to sabradājām. Domājām, ka sniegs. Vēl tev uz kailām rokām kailā sala zelts. Cik asiņu pa jokam nav no prieka smelts. Tik ļoti pierasts jau. Tik ļoti pierasts jau, ka tevis ir un nav. Vēl sukādes no cidonijām mutē kūst. No tā, kas nebijām un bijām, vārdi lūzt. Sniegs kūst uz siltās sejas manai mīļotai. Ar sniegu viņa dejo… Lai jau dejo, lai. Tik ļoti pierasts jau. Tik ļoti pierasts jau, ka tevis ir un nav. Dziestam vai dzīvojam, vēl tomēr redzu tos – pa siltam pilienam tev acu kaktiņos. Vai kūstošs sniegs, vai skumju sāls tais briljantos, ir mīlestība divos siltos pilienos. Un tomēr pierasts nav. Un tomēr pierasts nav. Es tevi mīlu jau.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Es esmu Mazsalacā. Slimnīca un tveice. Viņš mūs vairs nemeklē, ne zināt grib, kur Šveice. Plūst laiks un jogurts plūst – vēl uztur dzīslās dzīvo. Dievs zin, kad mūs no laika uz mūžiem jāatbrīvo. Nekas jau nebeidzas. Tik siltā uvertīra. Tad sākas mūžība, kā nevainība tīra. Vai mauriņš nopļauts bij, vai nātres bij līdz logam, vienalga viņam nu. Mēs, dzīvie, laiku zogam. Kā salmus dedzinām vismūžīgākos brīžus. Mums kardiogrammu kalni, mums kaudzēm analīžu. Nekas jau nebeidzas. Viens iedegās, cits dzisa. Te mirklis dzīvības. Tur mūžība būs visa. Bet kā lai nebaidās, ja dzīvojam kā mirstam. Bez Kristus dzimušos vien izklaidējam šķirstam. Uz nāvi notiesātie dzīvi cieš, jo šausmas. Bet viņš nu nojauš to, par ko mums nav ne jausmas. Viņš tagad klusi dziest. No malas mums tā liekas. Ar mums viņš tikās jau. Ar eņģeļiem nu tiekas. Pat Dievs mirst ievainots. Caur Mātes, Savām mokām. Drīz jaundzimušo ņems Pats Pestītājs uz rokām. Ik brūcē mirgos zelts. Tik tīrs un augšāmcelts. Vēl mēs te klīdīsim, vēl beigtie steigs mūs mānīt… Par tevi lūgsimies. Par mums lūdz, mīļo Jānīt.

16.jūlijā, 2018.gadā, 18:00 pie Mazsalacas slimnīcas

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Zirgs ir guris jau. Vārds tam Juris nav. Tramvaju nevelk tas. Zvārguļi vārguļo. Zutis katrā snauž. Odze dažās dus. Zaldātu pakaušos Ādažu krūmāji. Ķiverēs smadzenes. Segvārdi rievās peld. Ierubī rādžiņu. Special latvian. Ziemsvētku jāņusiers. Lieldienu eglīte. Dzejdari apraktie neslien pat skeletus. Negrab pat Bārdas himnu par pirtiņu. Deniņi paskūtie atstaro plezīru. Mode liek stilīgi novālēt tizleni. Elites čiekuri. Pakulu bārdaiņi. Avangards! Avangards! Gleznas vai tapetes? Paņēmu kredītu, nopirku Sezannu. Plaši patērēts dižbožu pin-puk-kods: Sezam, atveries! Sezann, aizveries! Muldi un burbuļo. Klizma jau izrauta. Atpakaļ neglūnies. Priekšā viss karājas. Kristāla caureja zemeņu lemesim. Odziņa meitēns šis. Bērns vēl – jau šķīrusies. Vētra tai nedzemdēs. Iepūtīs vējiņu. Tādu, kā svaigēdājs kāposta stabulē. Kurbulēs trombonu. Piešņukstēs tamponu. Mumsiem ar Edīti septiņi kredīti. Pieci jau bedīti. Divi tiek medīti. Sarkanbaltsarkani simtgades redīsi. Josif, kur tu mūs, zilganos, vedīsi?

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Labi kopts vīrietis smalkā sieviešu apakšveļā ir šodienas milzis, kas stājas bārdainam Sprīdītim ceļā. Sprīdītis arī nav paaudzies – tāds pats vēl klaiņojošs knariņš. Abi raušas nu ringā. Būs cīkstoņu-mīkstoņu kariņš. Milzim dūres no zefīra, nagos uguns, ne laka. Sprīdītim maza šķipelīte, līdzi tai milzīga smaka. Mazais vicina smirdekli, milzis viebjas un šķauda. Fonā dabstepa cilpa. Tauta šo cīniņu bauda. Balvā zeltītās desiņas – vesels sardeļu kronis un vakar vēl laizītā karaļa kausēto ledeņu tronis. Tas viss ir kā īsti svētki, tik patiess un dzīvelīgs prieks, ka nodokļi, kredīti, bezdarbs, pat ērces masām šķiet nieks. Pēc šova dzīvot kļūs vieglāk. Milzis pārģērbsies tentā, milzīgā uzvalkā steigsies atgriezties parlamentā. Sprīdītis šķipelēm mēzīs tautas nodokļu zeltu. Smirdēs, bet tauta nu ticēs: tas tā, lai mūs saulītē celtu. Nav dzeja šī, drīzāk kas tāds, ko droši ir jāapsaukā. Es vienkārši vēroju dzīvi un izrakstu mēslus laukā. Kas ietina pasauli šo šai zīdainā tirgoņu tvaikā? Dzīvot vairs nepagūst ļaudis. Pat nomirt nepagūst laikā.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Masas alkst pēc dzīves labas. Pilsētās, ne jau pie dabas. Kaifo, izklaidējas, tusē – ne kā senāk šajā pusē. Brīvība šai vietai dota, kas nav īsti piemērota dzīvei, kādu bauda briti un turp aizbēgušie citi. Valsts te simtgadi vien svinēs. Pucēs to un iluminēs. Neziņos, ka pīšļos, pelos Atmoda, bet skaisti melos. Noklusēs un nepārdzīvos, kā mūs izklīdina – brīvos. Pirmā vietā tautu manu ieceļ ar tās izklīšanu. Vietas, kur tā dzīvojusi, aizaug krūmiem, mežiem klusi. Ne jau krievs pie vainas tankā – Tēvzeme dilst trimdā, bankā. Tikai dzīvojot uz vietas tauta mūžīgas rod lietas. Senču labklājība bija bērni, dziesmas, piedarbs, rija. Nu te gaļas lopus gana. Lopiem nedraud izmiršana. Brieži, buki ārēs manās arvien uzkrītošāk ganās. Latviju, kā vēstī sēri, pamet latvieši, ne zvēri. Tautu, kas šo kursu turēs, lopiņi drīz izkonkurēs. /2018.gada Jāņos/

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Nes svētvakars mums vēl vienu svēto dienu. Miljardiem cilvēku mūžībai tuvāk vēl par vienu. Bezdelīga vai eņģelis saulstara zeltainā sprogā. Veries, kurā gribi – Dievs lūkojas katrā logā.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Vēss miers. Pār dzelmi mēness vizma. Trīs vaļi krastā snauž. Būs kataklizma. Zūd miers, kas Basjo svētās haikās. Trīs Raiņi priedes lauž. Viens T kreklā, div’ – maikās. Ko nu? Tu pamosties bez krūtīm. Ne mātes mīl, ne auž. Dzimst robots kūtī. Tāds triks. Laiks visus iznes cauri. Trīs modes ķirmji grauž zem nulles skūtu pauri. Jau pat pie ezera tas redzams, kā nelabajam skauž, ka dzejnieks neaizdedzams. Ka dziest ik ļaunums viņa bārdā un mirdz, jo dzejnieks pauž šai ellē Kristus Vārdā.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Saulainais vakara kauss. Vēl maliņās māli un sauss. Bet šļauka vai sniegs ar lietu aizpildīs bezūdens vietu. Un pirtiņā kāds kad reiz pērsies, dīķī kā senatnē vērsies. Un redzēs kā ekrānā dīvā: re, senatne patiesi dzīvā. Būs laimīgs, kas pirtiņā ticis. Uz lāvas pats Bārda Fricis. Un bārdā tam knariņi sīkie – mēs, drūmie, resnie un līkie. Tukšrosme modernā, svaigā. Šodien caur visiem tā staigā. Pirtiņas modernas – somu. Ik sirdi iztvacē, domu. Manējā mežoņi pērsies. Skalbe, Virza, pat Pērsietis. Kad vaicāšu: mani vai laidīs? Mežoņi mūžīgi smaidīs.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Bij aizdomas, bet nu jau zinu tieši: pie varas vecie labie ‘komjaunieši’. Reiz vajāja tie, sludinot: mēs brāļi… Nu brālību šo kūrē liberāļi. Nu planetāra viņu ‘kompartija’. Daudz globālāka, nekā Kremlim bija. Ir viņiem viņu ‘komjauniešu’ masa, kas domāt liek, kā ‘kompartija’ prasa. Ne sarkanais – tiem varavīksne plīvo. Tiem neder, ja kā cilvēks tu vēl dzīvo. Tiem maksā uzņēmēji, politiķi lobē. Tie zin, ka vergi neprotestēs skrobē. Tie zin, ka katram liels vai mazs ir kredīts. Ka parādnieks ir līķis neapbedīts. Ka tautas pretošanās dzīvā jauda dziest elka priekšā, kura vārds ir Nauda. Tiem kalpo Linkedin-i, Google-s, Instagram-i – vispubliskākie masu prieka nami. Ne Ņujorku vien, Londonu vai Rīgu – tie visu visur dara vienveidīgu. Tiem komponisti, mākslinieki klanās. Ir Satori Lv, kur tādi ganās. Ir galma rakstnieki šo dibenbrāļu pusē. Par viņiem raksta, guļ ar tiem un tusē. Kopš Atmodas šo plānu kūrē cieši gan padlaiku, gan jaunie ‘komjaunieši’. Un tauta pati visos sasaukumos no jauna ievēl mīkstos, zilos, glumos. Ja varētu, tie tikai praidos ietu un godā celtu tikai vienu vietu. Bet jābalso par tiem būs atkal taču. Tik tāpēc valstī svētku daudz, lai mazāk traču. Lai gan nekas te nepieder vairs pašiem, lai gan viss tirgots tiek par Jūdas grašiem, lai gan pat Lats guļ kapiņos, kā zinām, ik gadu Neatkarību sev atgādinām. Ne senču tikumam, ne Dievam kalpot spējam. Sen visu to tik svētkos imitējam. Pēc Mežaparka asariņas, vaida, tiek masas lēmētas, lai jaunu praidu gaida. Sēž korķos tauta, svešās zemēs ganās. Mīt WhatsApp-ā, jo mūžam jāsazvanās. Ir sēru, gaviļu un sporta dienas, bet Feisbuks galā visus liek pie sienas. Sen tautas domas plašsaziņa stellē. Liek internets tai aizmirsties šai ellē. Liek Sodomā tai justies pozitīvi. Lieki baudīt atkarības, dēvējot par dzīvi. Liek bērnus audzināt ar dēmonisku vaļu. Lai tetovē un pīrsingo kā gaļu. Lai pārguļ agri, bojā iet lai jauni. Lai stulbina tos elki, modes klauni. Ir krāsainība pārcelta zem jostas. Nu zonas intīmās tiek pušķotas un postas. Ir vīri femīni, bet sievas maskulīnas. Ir gejiem bārdas, pensionārēm – džīnas. Viss nodots, degradēts par miesas kāri. Klāj geju varavīksni eirotautām pāri. Pat Latves simtgadi mums, latviešiem, par spīti simt dienas apgānīs nu sodomīti. Smīn bārdās baņķieri, smīn ierēdņi no VID-a, smīn Saeimas naciķi un Vienotības fida. Jo viss būs tā, kā ‘komjaunieši’ kūrēs – caur Sodomu uz elli Latvi stūrēs. Bet ja nu pēkšņi mainīsies te vara, ja būs kas līdzīgs, kā te bij pie cara? To arī zinu precīzi un tieši – to apkalpos tie paši ‘komjaunieši’. Ja citi karogi būs varas mastiem, ja zīmēties te liegts būs pederastiem, tie paši vecie ‘komjaunieši’ brāļi būs dedzīgākie tradicionāļi. Pat kultūrļaudis nemuks projām alpos, tie jaunai varai piemēroti kalpos. Bet pagaidām viss tā, kā min to dzeja: 100 dienu praids un dibens – laika seja. Sen piegriezies man sociāli rīmēt. Sen gribētu vien japāniski zīmēt. Bet Latves karogs, tik daudz sāpēs tērēts, nu simtgadē ar praida mēsliem smērēts. No apgānītās varavīksnes briesmām mums bērnus neizglābt ar plakātiem un dziesmām.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Virsraksti uz DELFI sienas – marmelāde, kakas, maniaku slienas. Komfortablu pašnāvnieku masa. Ne tāda, kā pie LPSR antisanitārā kvasa. Pavisam citi ļaudis – cilvēkiem līdzīgi tēli. 365 diennakšu praids, kurā visi soļojam cēli. Pirkstu nospiedumu hroniskās pēdas. Skārienjūtīgi ekrāni. Bēdīgs prieks. Priecīgas bēdas. Īrijā masu slepkavas līksmi. Ar abortēto līķiem pagodina miesas tīksmi. Tāda labklājība un tāda vara. Par demokrātijas sekām parunāsim pēc kodolkara. Kāds vēl zemenes audzē, kāds bites izmirušās pļavās gana. Sen domāju, ka IR – nesen, ka Latvija NAV vairs mana. Seno attēlu portālu šķirstu. Masas dzīvojas dēļ šīs, es – dēļ zudušās Latvijas mirstu. Ne jau publiski, kā ik mirkli mirstošas ziņas. Raudu, noslēpies aiz kodolsirdsapziņas. Daudz festivālu, koncertu, hokeja, futbola maču. Ārēji viss it kā OK, bet būtībā – sen elle taču. No LPSR pelēkās vienlīdzības krāsainā vienādībā mūkam. Kas ar mums visiem notiek? – vaicāju kādam mūkam. ‘Cilvēks izslēdzis Dievu. Dievs cilvēkā – savu tēlu… Jāglābjas pa vienam. Barā – sen par vēlu.’

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Acu zīlītes putraimus knābā? Nē, lavu dzirksteļojošas poras kādā diktorē – bābā. Tādā, kas ziņas lasa tikpat kā plika. Melotu, ja teiktu, ka man nepatika. Uguņi visi, kas manī, zina – viss ļoti patīkamais visu ļoti labo sadedzina. Bērnam manī novērsties nemācīja. Tomēr man, tetovētais velnēn, bērnība vismaz bija. Tev jau kā zīdainim ieprogrammēja nebeidzamas krīzes. Ausīs vadi, galvā urīns, alus – tādas nu analīzes. Vienotā tīklā tavas ausis, visiem vienādas dziesmas. Aklās mammas profilos gavilē: ai, jaunība zaļā… Jo neredz tevi zilās liesmās. Negribi dzirdēt? Pārtiec no mūzikas skaļas? Gadžeti pārtiek pat no vegānu sociālās gaļas. Gaļas gabali ar matiem, masa spalvainu steiku. Īsti Lāčplēši, ja naturāli traktē šo teiku. Jaunībā kā vilks slēpos Hermanī Hesē. Smeldz redzēt kā mode tavējos vienādi dresē. Protams, arī vilki nav vieni, arī tiem savu instinktu bari. Tava dvēsele mirst jauna, virtuāli modificējot pavasari. Jau pamirusi, tā mūžību nejauš, skeletam turpinot saindētu gaļu nēsāt. Ne gaismu izstaro, bet dzīvību izgaro – mierā mironīgi vēsā. Kad pārāk aizraujos, pieplacis ekrānu satrennētajiem meļiem, pārstāju lepni soļot – līdz asinīm tālāk dodos uz ceļiem. Pasaule liesmo aizvien straujāk, ne vulkānu, bet kaislību liesmās. Tu ne tikai šo uguni pielūdz – vadi ausīs liecina, ka tevi nosvilina arī dziesmās.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Vietā, kur klauni žūpoja, Kāds debesi ielieca, šūpoja. Nu pūpoli palos pacelsies. Tauta gulošā sacelsies. Pavardos metīsies, kamīnos. Ceļus ar mīnām samīnos. Vainīgos kaus un spridzinās. Silts asiņu lietutiņš smidzinās. Plikpauri parūkās pūkainās sodīs sieviņas cūkainās. Jaunas apņems un dievinās, drāzīs kā zīmuļus – tievinās. Līdz portālos estētu pakaļas vienotā važā sakaļas. Kalēji ordeņiem rotāsies. Nabagi slienāsies, gļotāsies. Revolūcija puķainā – nevīrišķīgā un skuķainā, masu dusmību remdinās, maigākus ierēdņus dzemdinās. Tos panesīs kādu dekādi. Pēc tam brēks tiem atkal: re, kādi! Auros, ka ticība zaudēta. Jauna tiks atriebe draudēta. Nesen vēl karsti godātos, slīcinās tauta podā tos. Jaunas asinsis pludinās, sensenās vaimanas sludinās. Cīņā gan streļķis, gan Rainis ies. Šūposies viss, bet ne mainīsies. Vaicās bērns: kāpēc tā šūpoja? Tāpēc, ka klauni žūpoja.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Noglāsti rokamu karali. Atvadies, atpakaļ kāpjoties. Pa jokam ticam un neticam. Pa īstam un sirsnīgi krāpjamies. Tukšums kā atlieku formula, kā zudušā iegrāmatošana – bez pagātnes grāmatām normālām, jau atņemtā projām došana. Burti kā pirmskara ornaments. Vārdi kā zigzagi falšumam. Līča vai tīmekļa kariņos – Darvina kotlešu malšana. Jaunlaiku vēsture sumina prātā jukušo uzdzīvi. Septiņi dzejnieki vienā mirst. Pa vienam bij nulles un pusdzīvi. Tvistu no tāluma izlūdzam. Valsi pār tuvumu pludinām. Gludi kā glodenes, gliemeži, viņsaules galu sludinām. Tuvojas lava, jā, tuvojas. Izglābties cerība pavāja. Mītava te vēl un Rēvele, bet drīz viss globuss būs Havaja. Neredzot cerību tavu, Dievs ļaunu uzvar ar lavu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Man balta bārda un tā nenokūst. Vairs nemainās nekas. Viss viens un plūst. Plīst pavasara burbuļi un zied. Plīst balssaites, ja putniem līdzi dzied. Dzied kiber sunīts, kiber kāmis kāms. Es ēdu plastmasu jau digitāli rāms. Man draugu nav. Ir tikai sekotāji. Ko, mīļā, vēstīji, kad man ar cirvi māji? Pavisam drīz tavs mūžam būšu es. Daudz labākas jau ražo smadzenes. Es būšu ķīnietis ar šaurām lūciņām. Uz tevi lūrēšu un tavām kūciņām. Tik tevi barošu, cik vien tu spēsi rīt. Neviens neko mums nespēs padarīt. Jau raķete kā aizkauts sivēns kviec. Es brēcu tai: tik mīļo neaiztiec. Pēc eksplozijas putnu toņi dziest. Nav galvas mīļotai, ar ko par dzīvi spriest. Tik dators dzīvs, kā plaisa paveras, un lūpu barankas tā staros saveras. Kaut begtie līdzās dziest, pie tā var pasēdēt. Ik vista-pilsone var cēli pasē dēt. Ja skaustā dzeļ tev satricinošs ‘nē’, sev tādu mīļoto, kam galva, izprintē. Kā noprotams no smalkās dzejas šīs, stāsts ir par brīvību, kas sāksies ļoti drīz. Bez galvas mīļotā to jūt pat recoša – kā lēkā brīvība un saule neuzlecoša.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Ļeņingrada, blokāde un Ļihačovs. Skatos Jūķubē – iespaidīgs šovs. Protams, par šodienu vien varu spriest. Redzu kā cilvēki izslēdzas, dziest. Guruši mākslīgas sviestmaizes ziest, ļaudis pa īstam, kā Kristus, grib ciest. Jēgā sen jājūk – kontrasts ir baigs. Skaties – kāds mežā? kāds pilsētā laiks? Grib ieraudzīt meitene, kas puisī kas. Skatās – bet acis tai izslēdzas. Puisim liek meiteni ieraudzīt sirds – hadrona steiga tajā un spirts. Mazdēlu nēsāju – atceras plecs. Nu pusaudzis tikai, bet acīs jau vecs. Nāve plūst ielās un kabeļos plūst. Elks tetovēts zvēro, arēna grūst. Gavilē pūlis – pats nezin, kāpēc. Klusē pa vienam, kaut sirds pavēl: brēc… Prāts to vēl nezin bet sirsniņa zin. Guļ austrumi drupās, rietumi svin. Zviedrijas kalifāts iedvesmu dod – pie šausmām pat komfortā jāpierod. Globusa karusels ārdīties briest. Acis izslēgtas, skatieni dziest. Novīst ekrāna apstarots vaigs. Mūžības nav vairs un šis vairs nav laiks. Ķīmiķu aliņš kopš bērnības zīsts. Viss ir nekas un nekas vairs nav īsts. Pār miljardiem prozaks valda un stress. Ilgojas vulkāni uzsprāgt un HESs. Protams, protams, ne man par to spriest. Redzu kā miljardi izslēdzas, dziest. Lielvarām lādiņu pietiks, ko bliezt. Visi pa īstam, kā Kristus, grib ciest. Mūsu nākotne īstā, ne māns – Oranži kopti un okeāns.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Bēniņos kartona kārbās krātas guļ vēstules senas kā apglabātas. Pa gadiem tur saliktas, aukliņām vītas, guļ bērnu un mazbērnu nelasītas. Tajās mīt sapņi un jūtas tālas, vēl dzīvas kā miesa, ne virtuālas. Kā dzīslas, kā nervi rokraksti vijas no tolaiku esmes, no laimīgās Bijas. Pa kluso jau reizēm bēniņos kāpu, kad pieskarties senajiem avotiem slāpu. Turēju rokās, pat nelasīju – vienkārši kopā ar vēstulēm biju. Pat lodeņu tinte – nu kur tie gadi – vēl tagad kā silti asinsvadi. Plūst vienkārši vārdi kā asiņu plūsmas – par parastu dzīvi, bez tēlotas jūsmas. Tā asara laikam – balts kleksis kā pēda, pat nelasu, zinu – guļ vēstulē bēda. Un aploksne īpaša – krāsaina, glīta, ar saulainu sirdi paštaisīta. Nu manas vēstules tīmeklī maldās. Ciparos pārvēršas, baitos skaldās. Cietņu un serveru džungļos tās krāju, bet tām vairs nav bēniņu, tām vairs nav māju. Mīklaina ķibele nokaus ja cietni, ja hakeri izdzēsīs servera vietni, tūkstošiem vēstuļu zudīs kā migla, lai cik mana zibatmiņa ir žigla. Šodienai pēdu nav, zūd viss un mainās. Ko nepratām rakstīt, ierakstīts Dainās. Pastnieka nav vairs, kam pretī teci. Bēniņu pagātnē kāpju ar sveci. Vai Tu, mazmeit, kāpsi, kad mūžībā tīšos? Dzīvs vien caur dzīviem rokrakstiem vīšos. Ai, tas vien joks. Šo tekstu, ko rakstu, pat nerakstu, mazmeit, bet iPad-ā bakstu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Dzeja ir mirusi. Liekvārdu plūsma. Naftas auskari. Želeja jūsma. Vairs ne varonis – baneru dieveklis. Līdzās mūmija – botoksa sieveklis. Klonu biezokņi, miljardu nācijas. Balti tetovēts melnais no Vācijas. Brīvību būt kā cilvēkam limitē. Svētlaimi, prieku, jēgu imitē. Bankas aplaupīts kaimiņš bij ienācis. Teica, ka pasaules gals jau pienācis. Teica, ka bomžiem, kas brīvi vēl spieto, par gaisu liks maksāt, ko velti lieto. Vairojas nabagu Āfrika, Āzija. Rietumos – geji un eitanāzija. Svarīgs ne tas, ko te politizēju. Šorīt sniegā vārtījos, vizēju. Izaugs tev, kaimiņ, jauns mežs, ko vēl retini. Tas nekas, ka vairums ir kretīni. Lasu Bībeli. Nevajag tulku. Dieva mērķis – glābt sīciņu pulku. Uztic mums sāpes Viņš panest un grūtības. Paliekam, kaimiņ, pie dievišķās sūtības. Apvelc vectēva aitādas vestīti. Tikai mocekļi, brāl’, tiks pestīti. Negaidām pārmaiņas, brīnumus, caru. Zinām taču, ka miers nāk ar karu. Lūgsim tikai pēc miera – miers baro. Dievs par to Pats lai kodolkaro. Bez asarām raudu, bez kustībām dejoju. Bez naida nīstu. Bez vārdiem dzejoju. Mūksalas mauzolejs. Tajā guļ dzejas. Dzīve plūst garām un gēlu sejas. Visu tak zinām. Klāt ko vairs minēsim. Mākslīgi dzīvojam, mākslīgi svinēsim. Mirst dzeju kokonos kāpuri zīdaini. Skumji, ka godājam sirgstošu zīdaini. Lieki tiek mirts. Lieki tiek dzimts. Baznīcai divtūkstoš. Latvijai simts.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Es šodien apglabāju tauri. Tāpat ar pasauli ir cauri. Kam te ko taurēs, kam ko pūtīs? Tik monolīts guļ betons krūtīs. No taures kapa ņemu slieku. Tā vēl vismaz pie raudām tieku. Pa zvīņu sudrabu ar basām pie sevis eju, ne pie masām. Par maz vēl raudu, asaru. Tās ķeršu visu vasaru. Ja pietrūks – rudenī vēl vēlu… Sauc zveju šo par grēknožēlu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Kristus atslēdza debesis lieliem un mūžīgiem priekiem. Lielo nelaimju pamāte – atkarība no niekiem.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Labrīt. Lai ne nebaltas vairs – vien sniegbaltas tavas pēc īstenības dziņas. No prātā sajukušās pilsētas manā kalnā ne miņas. Cilvēki, kas izliekas, ka cilvēki, te gaisu izlaiž – kļūst skafandri un maskas. Baikeris – vien tetovējums miglā, kakls – bez bārdainās galvas, bez miroņgalvainās kaskas. Fokusā miers, miers, miers un bokss. Lomkas pēdējos izmirstošos narkomānus lauza. Murats kubieti 12-tajā līdz nokautam dauza. Ņikita deg līdzi. Usiks groza brieža galvu – mulst, brīnās. Vīri tikai tie, kas nav pārvērtušies Viktjuka balerīnās. Āliņģī domāju, apsnigdams no rītiem: par provinciālismu, plaģiātismu, kairišnaītiem. Elle jau šai dzīvē pasniedz balvas. Salomei starp kājām – 12 kairišnaītu galvas. Kas apgrēcina bērnu acis, ir slīkonis akls ar Kristus dzirnakmeni kaklā. Pasūtu jums Jāņa Kristītāja brilles no Kairas, kairišnaītu sirdsapziņas aklās.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.