Viņa raudāja aukstus kristālus. Sirds jau bija kā granīts. Svešais pakausī elsa: neraudi… ka būs labāk, vēl nav zvanīts… Viņa bija lepna un brīva, bet tuvākos ieslodzīja. Neregulējiet mani! – kliedza. Tik brīva viņa bija. Viņa skatījās visā ar aizdomām. Pār skatienu ledaina laka. Viņa uzticējās tikai sev. Klausīja visam, ko pati saka. Viņa bij autoritāte savās acīs – sev kā dievs dzīvā Dieva vietā. Un iemūžināja pati sevi sirdī kā granīts cietā. Viņa gribēja redzēt bērnos vien atspīdumu savu. Viņa dzimenēs apsveicās pati, sev labklājību un vēlot slavu. Kad viņas bērni uzvedās tā, ka uzvedās pati mamma, analīzes uzlabojās, bij teicama kardiogramma. Tā viņa sevi mānīja, lai gan zināja, ka ir ļoti slima. Nevienam neredzamos brīžos, sapratusi visu, ļima. Juta pakausī čukstam svešo noskaņā ledaini vēsā: tu jau zini… ne jau es nesu tevi – tu mani sev plecos nēsā… Meta krustus viņas čaklās rokas tik smagi kā būtu no svina. Kļuva vieglāk – krustam ir spēks, to viņa jau tagad zina. Arī slimību savu zina, ko nosaukusi savā vārdā. Viņa jau pazīst īstas asaras Kristus acīs un vīra bārdā. Viņa zina, ka sieva, kas valda pār vīru, ģimeni, māju, krustā sit sevi un savējos reizē ar Pestītāju. Tāpēc raud viņa kristālus, lūdzot: Kungs, palīdzi, lai tie kustu… Viņa grib, bet vēl nespēj, ar Dievu kopā nest ģimenes krustu. Kā važas velk savu pa zemi, dvesdama lūgšanu knapi: Kungs, palīdzi… dzīve bez Tevis kā glīti sakopti kapi… es esmu slima ar sevi… es Tavā brīvībā gribu… gribu mīlēt sevi un visus ar Tavu mīlestību…
Feminisma gadsimta ticīgas sievas lūgšana
Dieva fotogrāfs
1000 fotogrāfu nošautu tukšu mirkļu. 1000 svētstarus šķērējošu barbaru dzirkļu. 1000 nelaimju ziņu fiksētāju. 1000 000 000 cilvēku pilnu, taču absolūti tukšu māju. 1 brālis 1 brāļa laimi līdz smeldzes asmeņiem zina. 1 brālis 1 brāļa laimi svētlaimē iemūžina. Fotografē it kā 2 – cilvēku vīru un cilvēku sievu. Taču nofotografē tiki 1 Vienīgo Dzīvo Dievu.
Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.
Aptiekas un Tvaika
Vedām kādu paziņu pie ekspertīžu psihiatra. Ar psihes problēmām jau neved pie kura katra. Kaut kādas dīvainības jau, protams, var diagnosticēt katram. Taču šoreiz likās, ka psihiatrs vispirms vajadzīgs pašam psihiatram. Nenormāla jau, protams, visu dzīve – nav miera, nav prieka, nav laika. Laikmeta galvenās ielas ir Aptiekas un Tvaika. Par šo novērojumu psihiatra kolēģi droši ka mani bārs te. Bet tik slims jau šis laikmets ka slimnieki veselos ārstē.
