atskaņu dienasgrāmata : vingrotājs aleluja

Pēdējās kalponītes dziesma

Avotu tin lakatā. Pasmaida un saka tā: «Drīz, nu jau drīz.» Raupjās plaukstas kausiņā, rupjas maizes sausiņā viss maigums viz. Dieva miera hektāros, pļavu ziedu nektāros jau mūžiem būts. Izcirtumi kaimiņos. Kodīgajos laimiņos vien bites dūc. Atmiņās tā apmaldās. Raudāt nu jau apvaldās. Sirds smeldz un dzied: «Debess zemei tuvāk nāk. Visi tur – tur mājīgāk. Tur Kristus zied.» Zum kamenes čells. Silts lietutiņš līņā. Zin māmuļa, zin un mirkļus jau svin. Ko ilgoties vēl – viss viss jau ir viņā. Vien priecīgu prāt’ un mūžību klāt… Vai kādu, ar ko parunāt.»

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Dieva siltā kabatiņa*

Atpakaļ vasarā, kaut atmuguriski, tuvāk Dieva siltai kabatiņai. Vienmēr tikai man vien domātai, pēdējai vissiltākai ziņai. Medus pureņu plāksteri siltu uz pieres kā lidlauku gribu. Kaut vienu saulainu lidmašīnu lidojumam uz mīlestību. Uz zemes vien kalpi un pilsētas, vēl degviela pāris nebaltām dienām. Visi izbrīnīti cieši kopā, taču neatvadās – aizlido pa vienam. Visvairāk žēl dzimušos bērnus. Vēl teleskopi dziļi tiem iekšā. Mūsējie kā pārauguši latvāņi. Zirnekļi galaktikām priekšā. Vasara atkāpjas. Atkāpjos tai līdzi. Mīļais Dievs, piepalīdzi, drusku piepalīdzi. Zem tilta, kur laimīgi tikāmies, jau spridzinātāji instalē bumbas. Upes salūzt no krasta līdz krastam vasaras vidū pie Ventas rumbas. Pieraduši, ka nekas vairs nemainās, gaisa spilvenos paslēpjam raudas. Gaisa bedrēs saberam izdedžus. Turpinām laimīgi būt bez naudas. Vasara atkāpjas. Atkāpjos tai līdzi. Mīļais Dievs, piepalīdzi, drusku piepalīdzi. Atpakaļ vasarā dziestošā kāpjos. Zum bites man pēdējās ziņas. Dziļāk debesu zvaigžņotā azotē. Pie Dieva siltās kabatiņas. Vasara atkāpjas. Atkāpjos tai līdzi. Mīļais Dievs, piepalīdzi, drusku piepalīdzi.

* Šis ir vecos cietņos nejauši uziets dziesmas ‘Dieva siltā kabatiņa’ ieceres demo…

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Audējas ziemsvētku dziesma /fix•mix/*

Tin, tin nītīm saules loku. Attin atmiņas – lai zied. Skūpstu viņas linu roku. Korī sniegavīri dzied. Stellēm mītie raksti lolo. Seģenē vēl arhīvs silts. Antiņu un mani skolo dzejas gobelēnu smilts. Dzeram Da-Hong Pao tēju. Segā audies klusums raud. Miers ar baltu mīnmetēju smaida audējai un draud. Acis tai nav šaujamlūkas. Pirksti sirmo bizi pin. Gaiši melnas sniega pūkas… Pūlis vientulību svin. Šito nepazaudē… Šitas baigi labs…

* fix•mix – vienā elpā muzikāli nolasīti panti, ne dziesma

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Degošo nabagu dziesma

Iekuru pamalē padebesi. Paldies tev, saulīt, ka tu vēl man esi. Kaut aiz mākoņiem, kaut aiz naktīm. Nabags deg, aptinies sveču daktīm. Sauļojas zvaigznes un bronzas miesas. Tumsa ir daļa no pelnītās tiesas. Ar tukšumu pilni lādēti stroķi. Cilvēce cilvēcei skaisti liek kloķi. Gribas ko šķīstu, dzidru un tīru. Noķeru dronu ar mušpapīru. Fleškartē tam viss no perspektīvas. Mirušo sejas šķiet iztālēm dzīvas. It kā redz gaismu. It kā ēd maizi. Pats jau sen ledus, vēl uguni laizi. Apskauju ēnu, noskūpstu elpu. Saturs bēg, pamezdams formu un telpu. Vēdinos rokām. Uz saulīti ceļos. Nodokļu aģenti zeltītos teļos. Baltā tin karogā giljotīnu bende un aplej ar sarkanu vīnu. Padodos, padodos… Brēcu un ārdos. Valoda nobeidzas liekajos vārdos. Aizdegas nabags. Miesa no vaska. Galva kā saule vai saulaina maska. Aptinos pats kā nabags ar dakti. Visu redz visi. Visi tie fakti. Līdz asiņu jūrai pēdējā kāpa. Kad nodzisīs saule, es būšu lāpa. Ausīs drīz tumsa. Acīs lēks melna. Glāb mani, Mūžīgā Zemnieka delna!

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Punkts

Ledaini eži miglā un nami. Miers, kļauts pie zemes, dziest nemanāmi. Austiņas ausīs un decibeli. Pasaules gals – viens klikšķis ar peli. Frizūru džungļi un bārdāju ciņi. Viņi ir citi. Viņi nav viņi. Skatās vēl, smejas, bet vienādi vārgi. Aizbēgt no sevis izmaksā dārgi. Ceļu pie sevis Dievs atklāj par velti. Vajag vien mežu, pļavu un telti. Pilsētu augoņi krāšņuma strutās. Skatlogi, smadzenes montāžas putās. Betija lillā. Sintija zila. Smaka no viņas. Smarža no sila. Krustcelēs stāvi. Sils mūžību tvaiko. Betija paģēr un Sintija ‘laiko’. Bariem ap betijām lēmēti kvernam. Miroņa mērķis – mirt postmodernam. Simtstāvu kapsētās, standarta zārkos mācāmies rīkles viens otram pārkost. Viedokļi, vielas, tiesības, šķēpi ģimenes graiza. Līst asins. Snieg kvēpi. Visu drīkst pieļaut – tā parlaments lēmis. Vem, vem, vem, vem, vem, ja vēl neesi vēmis. Zinu, viss visiem sen rakstās par garu. Drīz liksim punktu, ko sauksim par karu. Maizei augs cena, bet mieram vērtība. Ne miesa, bet dzīvība kaila būs ērtība.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Mana tautība

Kā sēlis palieku par sēli un apeju šo laiku spēli. Vēl zemgals es joprojām saucos. Kā zemgals spēlē neiejaucos. Kā kursis kāpās guni kuršu, jo tās neviena – tikai kuršu. Kā lībiets Keùv-ā* laivu iršu. Kā lībiets piedzimu, tā miršu. Man senču tautība ir sēļi. Tev šūp’lī – kuršu mastu dēļi. Ne ciltis tās, bet tautas mazas. Ik katra dārgakmens, ne drazas. Kā letgals darināšu plostu celt letgaļus pār dzimto postu. Kā vajāts vecticībnieks slāvu par visiem, Dievu lūgdams, stāvu. Zem vāciem, zviedriem, krieviem, poļiem mūs varas mina smagiem soļiem. Bet nesamina. Dainas raida: mēs izdzīvojām, jo… bez naida. Vai latviets esi, ja man prasa, es saku: jā… Bet ne kā masa. Kā letgals, zemgals, kursis, sēlis. Ar sakņu gaismu, dzimto mēli. Un tikai tad, ja mīļi citi – ar citām saknēm, gēnu riti. Es latviets – ja tā Dieva griba. Bet tautība man – mīlestība.

*Gauja

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Latvija

It kā jau klimats. It kā nav iemeslu tīšu. Līst un līst un līst un līst un līst un līst un līst un līst un līst un līst un līst. Lai kā lien visi, es nelīdīšu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Kad ūdenskrāsas ir ūdens krāsā /fix•mix/*

Tu dzīvo mūrī. Es putnu būrī. Man romances, tev performances. Jau tilti līki un milži sīki nav. Ar savu bildi tu ledu sildi. Tev skropstās dzīvo sniega pārslas. Tie sen nav plusi – sirds atdzisusi jau. Tu zīmē sauli, bet bildē kauli. Mirst bērnu rokās rotaļlietas. Lēni ātrā palīdzība steidzas. Pusceļā jau ceļš pie tevis beidzas. Ja sirds ir durvis, ir labais tur viss. Ar slieksni beidzas vientulība. Gan vilciens pienāk, gan manī ienāk miers. Vai zīmē mani, vai tikai zvani, tev ūdenskrāsas ir ūdens krāsā. Cik silti plusi, kad raudi klusi tu. Ja tu tā plosies, tu atdzīvosies un bērnu rokās rotaļlietas. Lēni ātrā palīdzība steidzas. Pusceļā jau ceļš pie tevis beidzas. Atdzīvosies bērnu rotaļlietas tavā dīvānā… Un kā bērns es tevī iemīlēšos, mana dīvainā…

* fix•mix – vienā elpā muzikāli nolasīti panti, ne dziesma

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Tīrie ūdeņi dodas dziļāk /fix•mix/*

Tīrie ūdeņi dodas dziļāk. Nafta atbrīvo vietu. Ūdens pulksteņi duļķojas indes pilienu lietū. Lotosa lampa ar čūsku Nīlu apmirdz palos. Latvija nu jau izdalīta. Ar Mitanni princesēm dalos. Līdz bezgalībai mirdzošas vēl Kleopatras VII krelles. Reklāmists dzīvo bērnu veikalā, kur vēl nesen tirgoja lelles. Vandāļi ēģiptiešu sandalēs Big Ben pakājē čurā. Benben – suvenīru tuksnesi. Tūristi kanalizāciju kanālos burā. Ēģiptietim pestīšana bija mirt Ēģiptē. Memfisa nu Tenesijas štatā. Britu latvieti ķemmē jūras ķemmītēm nāve. Anglis Endzelīns lamājas krievu ‘matā’. Gadžetu bebis etno muzejā lūku pastalu apsmej par čību. Tīru ūdeni dzersim, ja izslēgsim elektrību.

* fix•mix – vienā elpā muzikāli nolasīti panti, ne dziesma

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Aikāsāp /fix•mix/*

Ja negaiss nāk, tas nāk caur mani. Caur mani ciltis, galmi, klani. Ja Ķelnē šautu, Rīgā durtos, viss pārvērstos caur mani burtos. Pat lietus līdams līst caur mani. Caur mani katedrāles zvani. Aug smilgu lauks caur mani cauri. Caur mani spāres, dinozauri. Caur mani plūdi, viesuļvētras. Gan sekvojas, gan piparmētras. Ja sārts kā sods zem manis kurtos, es pelnos neirtu, bet burtos. Ja pazemē kāds mani grūdīs, vienalga viss caur mani plūdīs. Ik šūnu pazīstu es sejā. Ik seju mana sirds krāj dzejā. Kas patiesību pauž, ko zina, tas neārstē, bet nogalina. Ar pravieša un meļa dvesmu vien dzejnieks ārstēt var. Tas esmu.

* fix•mix – vienā elpā muzikāli nolasīti panti, ne dziesma

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Tikuma nezūdamības likums /fix•mix/*

Kalns ir nolēmis klusēt. Laiks nolēmis sajukt prātā. Tu salsti un dalies uz pusēm, līdz nožēlai neizlamātā. Īsziņa sirdī un bulta. Aprauti vārdi caur putām. Miruša dzejnieka gultā tukšums guļ tas, ko jutām. Skurstenī dzeguze zvana. Laiks metas cilpās un žņaudzas. Vēju ēd mīļotā mana. Bērnus ēd mīļotās daudzas. Jūra vairs nešūpo dzeju. Dzelmē nirst bordeļu vraki. Dzer paparžu ziedu tēju un klusē par visu, ko saki. Šai mūžības pēdējā dienā… Viena piliena sprādzienā vienā… Šai saulē, šai pieneņu pienā… Dieva dzīvajā pieskārienā… Nesaprotamies, protams. Tu domā, ka tā jau bija. Meli ir vēstures rota. Pat ledum ir melodija. Izslauksim pienenes kopā, pilnu saulaino spaini. Rieta sārtajā stropā dzīve dziest pasakaini. Piliena smaguma ziedi nolīst kā atombumbas. Piever acis un dziedi – nāve neskaita grumbas. Mūžība klājas pāri betona grāmatu šķirstam. Mēs ar tevi un spāri lidojam, lidojam, mirstam. Šai mūžības pēdējā dienā… Viena piliena sprādzienā vienā… Šai saulē šai pieneņu pienā… Dieva dzīvajā pieskārienā… Tu domā es paņirgājos? Izspļāvu sirdi un tīšos? Ārdies, lamājies, rājies – nemūžam vairs nesabīšos. Debess drīz ieelpos mani un izelpos citā pusē. Ziņas, īsziņas, zvani tēlo, melo vai klusē. Viss paies parastā dienā. Pat nezūdamības likums. Aiz pēdējā pagrieziena viss zudīs. Paliks vien tikums. Kā saule tu pasmaidi pati un piedzeries pieneņu piena. Ēd vēju kā cukurvati. Šai mūžības pēdējā dienā. Šai mūžības pēdējā dienā… Viena piliena sprādzienā vienā… Šai saulē, šai pieneņu pienā… Dieva dzīvajā pieskārienā…

* fix•mix – vienā elpā muzikāli nolasīti panti, ne dziesma

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Bezvārdu nopūta /fix•mix/*

Par vārdiem kauns. To ir tik daudz. Un rodas tik. Kas kluss, to žņaudz. Jo vairāk to, jo mazāk jēgs. Ne bari vairs, vien daži bēgs. Vien daži mēles mezglos sies. Ne čukstēs ko, ne smies, ne ries. Uz mēnesi bez skaņas kauks. Pēc klusuma, ne maizes, sauks. Ja tā no sirds – vārds nu ir beigts. Dzīvs vēl tik tas, kas nepateikts. Un augšāmcelts vien mēmais tiks, kas mutei priekšā važu liks. Kas apklusīs, vēl kliedziens taps. Pat brīvais pants jau slimo kaps. Jā, rīmēju. Mans klusums traks. Kā vientuļš Noa šķirsta vraks. Ir beigtais liels. Ir dzīvais mazs. Ir bibliotēkas kapsētas. Starp grāmatām tik viena ir. Pats Vārds tai lapas manī šķir. Un visa plašā saziņa no lielās sarūk maziņa. Par svētu šļupstu klusums rūgst. Kungs, lai man vārdu vienmēr trūkst.

* fix•mix – vienā elpā muzikāli nolasīti panti, ne dziesma

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Tu nenojaut, kas ir aiz loga

Tu nenojaut, kas ir aiz loga. Aiz loga ir mūžīgi viss. Tur āboli sniegā un stirna. Un mēness jau pieaudzis. Vakar tev nomira acis. Šodien tās apglabā jau. Cietajā atmiņā tavā, kur maigo iežu vairs nav.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Dievmātes patvērumā

Uzpeld vissmagākie zvani. Vissmagākie grēki grimst. Dievmāte, patver mani, lai Kristus manī dzimst. Ik grēksūdze – nāve Krustā. Viss mirstīgais mirst un mirst. Ne mirējiem – nirējiem būs tā, kas dziļāk mūžībā nirst. Es tveros, Kungs, Tavā Vārdā, Dievmātes apmetņa klāts. Lai pasaule apsēstā ārdās. Pie Tevis es nāku, Kungs, tāds… Dziedini dvēseles vātis, prātu, kas grēka dzelts. Sudrabs mans – lūgt Tavu Māti. Piederēt Tev – mans zelts.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Mūzika

Pilsētai aizbāztas ausis. Klusumā klausās. Plūst bulvāru upes kā žņaudzējčūskas gausas. Uz jumtiem tikušie kurina sārtus. Ūdens atvēris visus vārtus. Lakati vijas ap afišu dēļiem. Viena dziesma nu slīkoņiem un nelabvēļiem. Divas plaukstas saplūst kā bazilikas. Ūdenī dzīvības vienādi plikas. Kā skaidas, kā zemi pazaudējušas sliekas. Šajā notikumā beidzot visiem jāsatiekas. Atvari mutuļus kā mutes šķoba. Atņirgti skatlogi, tik neviena zoba. Vīrs nirstot redz cementu, sieva redz miltus. Peld ieslēgti viedtālruņi. Ūdens izskalo tiltus. Kāpēc tāds ūdens, nevienam ne jausmas. Mūzika nedaudz atšķaida šausmas.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Pēdējāku laiku vairs nebūs

Pavisam vienkāršs rēbuss. Pēdējāku laiku vairs nebūs. Valsts palīdz veseliem dzimumus mainīt, slimiem nonāvēties. Pat zoofils un pedofils jau ievērojami juridiskākā drošībā plēties. Grieķijas premjers Ciprass bērnu dzimummaiņas likumu sludina. Ne vairs Dievu, bet cilvēku iegribas pielūgt mudina. Tradīcijas, reliģijas – visu tikumu pamatus šķīdina. Sen par to Baznīcas tēvi, pravieši brīdina. Drīz arī nokaut alkstošajiem ļaus eitanāzijai nolemtos vaktēt. Nospiežot injekcijas podziņu, moderni slaktēt. Aiz slaktūža durvīm rindā nekrofīls gaidīs, ko īstenot viņa tiesības pie galētā laidīs. Bērni steidz pretdabiskāk izvirst kā pieaugušie. Dabiski novecojošie pāroperējas jaunāki. Cilvēki dara visu, lai kļūtu necilvēcīgāki un ļaunāki. Pat dēmoni tādi nav – tie nemaina savu dabu, kādu guvuši. Tikai cilvēki maina, jo par dēmoniem ļaunāki kļuvuši. Cilvēks, dēmonu vadīts, pēc dzimummaiņas pārstāj būt Dieva radīts. Ar šo ‘dzimumaktu’ viņš izdarījis vairāk kā grēku – Dieva radītu cilvēku pārvērtis par necilvēku.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

11.oktobra margrietiņas

Visu vasaru līst. Līst visu rudeni. Lietus akmeņus pārvērš par ūdeni. Lauki, pilsētas, gadalaiki – viss ūdenī pārveršas. Taču pēc Noa plūdiem arī tas ir nekas. Skatos vienpadsmitā oktobra pēdējās ziņas. Pie vecās akas, zem vēl vecākās ābeles nemitas ziedēt četras margrietiņas. Tās nelūdzas, nepaģēr, lai kādā saulainākā vietā dēstī. Tur, kur augušas, aug. Un par saulīti vēstī. Lai gan baneri kārdina, lai uz kūrortiem vācos. Manas autoritātes ir margrietiņas. No margrietiņām mācos.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Pēdējo laiku ziņas

Viss, kas notiek, ir neapturami. Tumsas megatonnas. Gaismas grami. Nakts. Uzšķiļu dzirksti no senlaiku krama. Mirklis dzirkstī. Gaviles. Neesmu no tonnas. Esmu no grama. Kad pasaule ar savām ideoloģijām būs tumsas galā, uz mani tas neattieksies – es jau būšu izcēlies gaismas malā. Grami no šīs pilsētām aizvien tālākās malas ir vien aklā ticībā saredzamas salas. Pilsētnieki dziļāk un dziļāk gaviļkrāsu tumsā vīsies. Nevis ticu, bet redzu – viss, ko Atklāsme atklāj, piepildīsies. Lai kā mieru, prieku, mīlestību gribas, tā nemājo pārtikušajos no apsēstības. Vienalga, kādā konfesijā esi, tu vairāk jau velns, ja bērnus uz tumsas skolām apgaismot nesi. Paši sen neesam paši. Spoguļos ķemmējam svešos. Visus, kas pieslēgušies pilsētu tumsai, komforts pārvērtīs bešos. Visas mazās atkarības rada lielā – atkarība no ērtībām. Viltus mācītāji, ērti iekārtojušies, sludini par tradicionālajām vērtībām. Atona kalna mūki savam premjeram raksta «Lasieties, antikristi, no Svētā kalna». Ko tu savējam raksti? Pēdējo laiku ziņas vēstī: jau uz sliekšņa Atklāsmes salna… Ērtībās nosaluši vecāki bērnus lidina ledainās liesmās. Zinu, ka tas neko nemainīs, ko rakstu un dziedu savās dziesmās. Visas šausmas sen jaustas, visi kari sen justi. Dzīvie turpina izklaidēties tumsā. Gaismā vien tie, virs kuru kapiņiem uzzied krusti. Varbūt vēl kāds svētais, kāds dīvainis, kas asaru svētību jutis. Arī Atona Tihons, kas smaržoja kā Dieva roze, lai gan nemazgājās un to ēda blaktis un utis. Komforts, kūrorti ir dzīvo miroņu aspirantūras. Vien mirušie dzīvi. To lūgšanas Dievs uzklausīs. Pēc pasauļošanās visi vienādi sauļosimies kūrortā pie ugunsjūra.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Tautas vecumdienas

Tautu dzīvē, kā cilvēku dzīvē, viss pieaug un mainās. Bērnība latviešiem tik gaiša. Tas izlasāms Dainās. Jaunlatvieši, dainu bērnībā sakņotu viedu redzību, valstij pamatus lika jau ar jaunības dedzību. Čakste, Ulmanis, viss košais literatūras, mūzikas, mākslas jaukums, bij mūsu tautas jaunības ziedos plaukums. Padomju laikus panesām jau ar tautas vecuma briedumu. Pat tad bija dižgari, ar rumpi partijā, taču sirdī caurdzīparoti ar senču viedumu. Kopš Atmodas tauta strauji pensijā vadās. Demence, marasms. Tā vecumā gadās. Lai neklātos pavisam plāni vecuma plānajā prātā, ASV, ES Latviju pārvērtuši savā pansionātā. Atjēgas brīžos uz svētkiem jau atmiņā laužas vēl senlaiku tekstiņi. Himna, lāpas – it kā viss sakarīgi. Taču tad atkal 364 dienas nesakarīgi pekstiņi. Arī es aizvien vairāk par bērnību – kā pensionāram pienākas. Zinu, jau murgoju, bet amerikāņu valodā plānprātība ātrāk ienākas. Zinu arī, ka dažiem amerikāņiem, piemēram Dilanam, nav ne vainas. Taču viņu tautai vispār nebija bērnības. Tā palika indiāņiem. Tāpēc amerikāņiem nav Dainas. Amerikāņi izkāva indiāņus, mocīja āfrikāņus, jau būdami pensionāri. Nu pamazām tie viens otru apšaus. Paliks vien izdzīvojušie āfrikāņi, ķīnieši un meksikāņi pāri. Ja mums, kā pie viņiem, arī ieročus turēt ļautu, mēs ne tikai izmirtu dīvānos pie televizoriem – mēs no saviem dīvāniem pa kaimiņu dīvāniem vēl šautu. Loks noslēdzies, tautas dzīve izdzīvota. Bērnība, jaunība tai bij no Dieva dota. Viss, ko šodien pārmaļam viens otram acu priekšā, ir tikai novecojoša miesa – bez nemirstīgas dvēseles iekšā. Ticu, ka viss šai saulē vadās ar Dieva roku. Viņš arī mūs izvadīs. Amerikas krievvalodīgie ķīnieši uz mūsu tautas kapa iestādīs arābu dzīvības koku.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Līdz Tēvzemei klanos

Atmiņas to laiku ganībās ganās, kur cilvēki Dievam līdz Tēvzemei klanās. Bērni kur pašu un maize, un laime. Kā viensēta – Latvija. Tauta – kā saime.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Lūgšana Dievmātei

Kaut pāvests pēc Neapoles teiktu “nav ne vaina”, grieķu bīskapi ne. Nu jau pat Grieķijā no 15 gadiem dzimumus maina. Senās ticības saknes tik slābas. Jau tā ne pārāk vīrišķie nu griezīs riekstus, šūs vāveres un būs bābas. Reiz pareizticība grieķu tautas vienīgā ticība bija. Nu parlamentārais sātanisms arī tur valdošā reliģija. Svētā Dievmāt, Tavā patvērumā joprojām mūsu Latvija mazā. Palīdzi, lai mūs nepārvērš vēstures atkritumos, dzimumizdzimteņu drazā. Jau tā sačakarēti mūsu bērni… Ja vēl parlamentārā dzimummaiņa… Paglāb mūs, Dievmāt! Kaut dēļ Valdemāra, Barona, Raiņa… Ja ne dēļ nākotnes, kuras bezcerīgumā paši vien esam vainīgi, tad kaut dēļ vīrišķīgās un sievišķīgās pagātnes. Patver, Dievmāt, mūsu bērnus, lai viņu dzimumi nekad nekļūtu mainīgi.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

plakāta skice: ‘mandalay-bay-dvēselēm’

plakāta sikce: ‘m a n d a l a y – b a y – d v ē s e l ē m’

Country pļava. Tips pa ziediņiem šauj. Ko esam pieļāvuši, Dievs to piedzīvot ļauj. Krīt mātes un meitas, krīt tēvi un dēli. Pat zeme vairs nevaid, vien Debesis žēli. Viss mainās tik strauji, tik reaktīvi. Cilvēki visi ar visu dzīvi. Rietumu vērtības, kuras tā plātīja, dur, spridzina, šauj mūs. Demokrātija. Tā katru grib apsēst, padarīt traku. Tik vairāk un vairāk ir maniaku. Tos, kas pie svētuma turas un tikuma, tā izsmej vai noliek ārpus likuma. Mediju gars ar savām pēdējām ziņām pārvērš mūs rumpjos bez sirdsapziņām. Dievs dabā mūs, darbā un kultūrā lika. Nāve tam visam – politika. Soģu gars pūļa dvēseles vanda. Politika ir ļaunuma propaganda. Dieva Vārds degradēts, Kristus nav modē. Cilvēks kļūst dēmons, vārds pārvēršas lodē. Dievam, ne grēkam, ja valdīt ļautu, Lasvegasā salūtu, ne cilvēkus šautu. Par vēlu vienmēr to apcerēt, pētīt. Tādus mūs Dievs ne glābt var, ne svētīt.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

KRISTUS NO ILZESSALĀM

Cik mūžīgs laiks. Rudens dalījās ar ikonu zeltu. Dievs tā mūs mīl, ka jau šodien augšāmceltu. Jau šodien katram savu mūžību dotu, Ja mēs visi mīlētu Viņu, ne pīšļus, un to nožēlotu. Lai kā mums mīļa tumsa, kas nāk no mūsu alām, Pareizticības gaisma svētceļo pie mums pat no Ilzessalām. No svētā latvieša Jāņa un viņa vecāku mājām, Līdz kurām mēs, tikai daži latvieši, šogad svētaizstaigājām. Svētceļojums nav ceļš, staigājams pašu spēkiem. Tā ir atgriešanās tuvāk mājām. Atgriešanās no grēkiem. Tie kas Pareizticību peļ, arī Pestītāju Krustā peltu. Bet Viņš vienalga par tiem lūgtos un augšāmceltu. Kaut tālāk un tālāk no Dieva izklīst ļaudis pa malu malām, Kristus ik Liturģijā par visiem augšāmceļas un svētceļo pie katra. Arī no Ilzessalām.

 

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Pēdējie 7 ieraksti uz Dika Otto FB sienas

1. «Kāds rudens zelts? Bulšits, krāsains sūds. Īstais zelts asinis šūmē – izklaide, bizness, politika. Cik tādos rudeņos jau nav būts. Vai kāds no mums bagātāks tika? Ja vēl kristu banknotes… Nē, plikas lapas krīt. Galvenais, lai forši jūtos šodien es. Gan jau tad arī ok būs rīt». 2. «Neesmu muļķis, lai rudens zeltu kaut Instagramam medītu. Vien jēgas duļķis. Ar to taču nesamaksāsi nevienu kredītu… Nezinu, man kaut kā dabas jau Jūķubē par daudz. Man tikai pilsētas labas, kur ar močiem, kūlīgiem autiņiem brauc. Lai kaut saules nav. Ieslēgtu lampu. Man nevajag gaismu īstu. Tusētu kafūzi ar kādu slampu vai draugiem un diennaktīm alu zīstu». 3. «Šo to esmu iekrājis, šo to likumīgi zadzis. Jāprot iekārtoties un viss. Kāda daba? Neesmu jau degunradzis». 4. «Kaifs, ka šito vasaru visu laiku lija un lija. Pēc saules neraudāju – nav asaru. Dabisks iemesls vairāk pie kompja padzīvot bija». 5. «Vīkendā izgāzos. Piekodāmies līdz bezsamaņai. Naktī ar visām drēbēm pa ledainu ūdeni. Balss vairs nav – šņāciens, netieku līdz skaņai. Hi, hi. Siguldā baudījām zelta rudeni.» 6. «Ja nav veselības, kāda vispār kam jēga. Negribas vairs neko, tikai miega zāles. Klepoju jau mēnesi, izskatos pēc rēga. Hi, hi. Sapņoju, ka mani sit īsta zelta rudens lapas, krītošas no kaut kādas baigās tāles». 7. «Dziļās sērās paziņojam – miris ir Diks Otto. Gan viņa pleca unikālais tetovējums ‘header’ fonam, gan viņa unikālie selfiji, tusiņu foto FB draugiem būs pieejami arī turpmāk. Tuvinieki.». Diks Otto paliek ar mums līdz Armagedonam.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Feisbuks

Feisbuks ir arēna, kur nelaimīgajiem sevi laimīgus tēlot. Kur nežēlīgajiem rādīt, kā tie prot žēlot. Kur, īstos nodevušajiem, krāt virtuālos draugus. Kur cilvēku nīdējiem rādīt, cik ļoti tie mīl augus. Kur tiem, kuru bērnus jau Smack veterāni skolo, rādīt, kā tie mīl dzīvniekus un mauriņus lolo. Kur izmirušos laukus un ķīmiskās trases ieraudzīt aklajiem, izlikties par dzimteni, planētu un visu cilvēci glābt čaklajiem. Kur ar otrajām un trešajām sievām aizklāt uzticīgās pirmās. Kur rādīt ķīmiski kastaņbrūnās, ne savas īstās cirtas sirmās. Kur kredītu vergiem cīnīties par cilvēku tiesībām. Kur savu patieso izmisumu slēpt aiz uzspēlēti līksmām viesībām. Kur par visvainīgākajiem pļāpāt, kamēr tiem vairs nav ne vaina. Kur savu vienu pret Cukerberga sešdesmit dzimumiem maina. Kur demonstrēt savu atziņu briedumu, izplatot sveša autora tekstu vai spriedumu. Kur godīgos tēlot negodīgi izkrāpušajiem godu, lai gan tie sen pelnījuši nāves sodu. Kur svešajiem nolaupīt laimi, ar kuru tie dalās it kā ar kaut ko lieku. Kur zem smaidoša selfija paslēpt savu mirušo prieku. Feisbuks ir burvju spogulis, kurā tu pēc sevis neizskaties. Kur tu līdz reālā kapa malai nekad nebūsi patiess. Feisbuks ir tavas totālās mazvērtības sociālā kompensācija. Feisbuks ir bezpersonisko uzvara, vienveidīgo internacionāle, vidēji vienādā masā apvienotā nācija. Es zinu – pat ja pats Cukerbergs tevi ik rītu sistu, tu Feisbukā atgrieztos, jo īstajā vārdā Feisbuku sauc par Antikristu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Dzīve. Lūgšana.

せ せ せ                      Ceļos, krītu. Ceļos, krītu. Ceļos krītu.                   せ せ せ

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Uz kladīti

Tev ir sirds. Man ir sirds. Gribi lai kļūst rāma tā? Pieraksti, kas nāk no tās savā dienasgrāmatā. Daļa atskaņotā te nu ir gaismā redzama. Taču man ir daļa vēl – vientulībā dedzama. Ticu ļoti – visi mēs esam Dieva radīti. Neaprakstāms noslēpums. Pārceļos uz kladīti.

რომელნი ქერუბიმთა

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Zvirbulis Krūzō

Esmu atsities neļķē. Neesmu zvirbulis. Kā zvirbulis mazgājos peļķē un viss. Neļķes liek vāzē. Zvirbuļus āzē. Cilvēks uz vientuļas salas vai glāzē. Vai vientuļā alā gāzē. Robinsons Krūzō sapņo par arbūzō. I have dreams of anonymous castrati, singing to us from the trees... Pasaules gals ir neatceļams un jau drīz. Arī sapnim ir svars. Vismaz bija līdz šim. Pat bakalaurs neglābs, kas ir Dark Side of the Gym. Mīlestība mūžīgi vajās piedzimt nākotnes atmiņās visskaistākajās.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Civetcilvēku ēra

Klauni turpmāk būs visi. Ziloņi skaita skaidas. Wairai kā vienmēr vārdadiena. Kim Jong-Un tikai smaida. Kolhozu vairs nav. Arī zeme vairs nepieder nevienam. Laimi meklēju, šķidru svinu pielejot pienam. Satori ir sasniegts – pirksts uz tā Google kartē. Blusas no mastifa mazuļa brīvi kosmosā startē. Visi ir atbrīvojušies ziloņkaula WC vai meditāciju zālē. Ziņģes dziest tautas porās. Porziņģi, pat Bertānus pa baneriem mālē. Reklāma ir mīlestība. Angļi čurā. Re, ku’ lāma. Pie pieminekļa tajā liek ziedus sirma dāma. Mēs visu esam sanieguši. Čuguns pāri parlamenta malām. Vēl ne spalvaini un ilkņiem, bet jau tetovēti sazvanāmies no alām. Profesors lasa izsmēķus. Mastifs izlasa blusas. Kur tikai mēs neesam, visur bombardē, jo rītausmas šeit klusas. Komjaunieši raud no sirds. Bet ripos arī viņu galvas. Ietīsim LPSR avīzēs, pasniegsim kā 17-tā Gada balvas. Baudu indonēziešu kafiju no exclusive “Luwak” pakas. Latviskāk un precīzāk – civetkaķu kakas. Radītāju definitīvi mērdē. Par senču kultūru vien antiņi prāto. Šī ir jauna ēra. Ar ne cilvēku radīto , bet civetcilvēku izkakāto.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Eņģelis picērijā

Divi pusmūža sola biedri picērijā tiekas. Viens, liekas, izsities. Otrs tāds neizliekas. Abi kopīgo atceras. Katrs ēd savu picu. Tas, kas neizliekas, saka: Vecais, tu neticēsi… Es ticu!

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Aikāsāp

Ja negaiss nāk, tas nāk caur mani. Caur mani ciltis, galmi, klani. Ja Ķelnē šautu, Rīgā durtos, viss pārvērstos caur mani burtos. Pat lietus līdams līst caur mani. Caur mani katedrāles zvani. Aug smilgu lauks caur mani cauri. Caur mani spāres, dinozauri. Caur mani plūdi, viesuļvētras. Gan sekvojas, gan piparmētras. Ja sārts kā sods zem manis kurtos, es pelnos neirtu, bet burtos. Ja pazemē kāds mani grūdīs, vienalga viss caur mani plūdīs. Ik šūnu pazīstu es sejā. Ik seju mana sirds krāj dzejā. Kas patiesību pauž, ko zina, tas neārstē, bet nogalina. Ar pravieša un meļa dvesmu vien dzejnieks ārstēt var. Tas esmu.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Es maigi iemigt vēlos

Es maigi iemigt vēlos. Tur vējš ar gulbju kakliem gan noglāstīs, gan žēlos. Tur sauli dalīs akliem. Tur dzīvos, nevis tēlos. Tur iesnas degunradžiem un slimo jūru dziedēs ar pelašķiem un dadžiem. Tur zemē mītie ziedēs. Tur bendes kārs pie vadžiem. Te ilgpilns bezmiegs traucē. Smeldz spārni nesadzīstot. Tur ubags rozi plaucē – te nevarēja nīstot. Naids mīlēt neļauj, traucē. Kaut izredzes ir vājas, vēl debesis ir vaļā. Iet gaisā privātmājas un dažu dzīve zaļā, kam pārējie pie kājas. Jau salas ceļas gaisā un pilsētas slīd aizās. Dreb zeme, jēga plaisā. Mūs aprīt uguns laizās. Jā, jā, viss viss ies gaisā. Bet viena galva sirma vēl krāsām vārdus rotā. Šai viesuļvētras Irma neaizlauztā otā Dievs elpo. Svēta virma. Dēļ samuraja viena vēl globuss asīs turas, vēl nakts ir, vēl ir diena, laiks zvaigznēs nenoduras, nav gaisma uguns siena. Cik iemigt būtu labi. Kā sapnis atbrīvotu. Ne stilīgs wabi-sabi, bet samurajs ar otu. Melns gaiss un uguns stabi.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Čau čau čau

Čau čau čau. Cilvēku vairs nav. Sejas no mākslīga vaska. Īsta ir tikai maska. Vai baikera kaska. Pirmais norietēja šķīstums. Tad sejas pameta īstums. Čau čau čau. Tādu cilvēku vairs nav. Varbūt tas ir Emīls un klēpī Emīlija. Bilde no laikiem, kad cilvēki vēl cilvēki bija. Bildīti atsūtīja viņu mazmazbērni – Nemīls un Nemīlija.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Par karu

Ko lai es daru? Visi čato par karu. Es jau arī varu. Bet baidos, ka pazaudēšu staru. Tu zaudēsi svaru un savu sekotāju baru. Kļūs mazāk pavasaru. Mazāk ziedošu sakuras zaru. Saules un avotu jau mazāk. Vairāk sāļo okeāna vētru. Vairāk silikona, mazāk piparmētru. Informācijas grēku plūdos aizvien mazāk savrupu dīķu. Vienots okeāns, pilns vienādi atkarīgu interaktīvu līķu. Visi gadžetus baksta. Viens otru neredz. Bez apstājas raksta. Virsrakstus lasa. Ekspertus klausās. Fiksi caurlūr upuru listes biksēs sausās. Pa teātriem ganās. Apsēstos godā. Dvēseļu slepkavām klanās. Bet viss jau būs vienkārši. Mīkstie tīsies. Antiņi karos. Aktieri, politiķi un eksperti apmīzīsies. Bet jāvingrinās nopietni, katrā ziņā – antiņiem poligonos, ekspertiem ķemertiņā.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Sliek(u)snis

Dziļāk – sliekas. Ķēķī traucos. Trauki elpo. Terīnē pūš trompetists. Nepateiksi, ka meitene, jo ar milzīgu koptu bārdu krūtīm priekšā. Dzied: Alepo! Alepo! Atklepo līdz manīm, piekāp… Mūžam manā rumpī tvists… Svešumā katru vārdu izdzied čangalis Pliekšāns. Elektrības vadu X. Zobi smiltīs. Bizdņec men. Vai uzņēmējs, plusi un mīnusi kad tikušies. Jaunajā izrādē ēnas kā hermuļi pārskrien – atgādina Hari, Kiri Mariju ar tās dubultNobela radiāciju un vēl viskautko. Stāsts esot par nācijas harikiri. Bildēs elitāri uzvalciņi, ūsiņas, čības, pat ričuks. Hipnotiskums steriem (saīsin.- hipsteriem). Nu jau pat Irākas čats piedāvā meičas no Dashtmīr-ā Pichūk. Tur viss tāpat. Tik pa retam vēl spridzina. Asinis. Lietus līst. Suzdaļā smidzina. Traucos tālāk. Ko slinkumu lāpat? Apturēt neiespējami. Brains Īno neapbrīno. Visi grib paspēt visu. Nesas, nesas. Viss taču OK liekas. Bet, ak! Un tevi jau ēd sliekas.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Apo kā šlipse (nirējiem) *

Darbina vārdnīcas – kokteiļu mašīnas. Vazaņķu drezīnas trauc contrail sliedēs. Ogļu vilcieni gracioziem kāšiem maldās Raiņa lauztajās priedēs. Pēdējie zemnieki rāceņus cilā. Redz slieku jogu, dzird sienāžu ‘džazu’. Atmiņas aizlaižas bezsamaņā. Portāli svaigu nes iespaidu drazu. Visu to pieraksta izbijis milicis. Arī bijusī komjauniete. Pirmajam perlamutra svilpīte mutē. Otrajai – saulrieta saule kā biete. Laikmets, kas palika bērnudārzā, nevar un nevar un nevarēs beigties. Visi notikumi sen pagājuši. Šobrīd viss nenotiekošais dzen steigties. Viss ir vienāds. Vienādi visi. Ziņas kā ķīniešu plastmasas spaiņi. Laikmeta kodols ir iemidzināts. Visi lauž priedes. Visi nu raiņi. Grūti ir dzīvot, ja dzīvot liek viegli. Grūti pat komā, ko uzmāc kā baudu. Sirseņi šogad kā kim-ir-seņi vēstī: viss modina kodoljaudu. Un tikai tāpēc, ka vārdu vairs nav, ar kādiem bij bērnībā pilna klade. Nerunā Rīga. Nepareizs laiks. Īsto zin Madlienā mūrētā Made. Ēdama, dzerama, melojama tukšuma pilni tīmekļu lēģeri. Balto cilvēku ērtību ēras grāmatu aizvērs plastiskie nēģeri. Aspāzij mīļā, Madlienā mūrētā… Smalku tīklu jūriņ’ (ne)prasa… Tekstu bla-blāķiem betona masa… Dzeja ir rasa… Dzeja ir rasa… Pastāsti, Poruk, pirms nojūc, par to. ‘Rakstnieks ir tas, kas raksta dzeju. Dzejnieks – kas neraksta vairs neko’.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

* Apo

Īstenība ir 7520 000 000 bildes vienā

Saša un Džellu raksta, kā ir. Neko nemūžam neizdomā. Viņiem ne vien vakardiena, bet jau parīta rīts dokumentēts mostas somā. Izdomā jau tikai vēsturnieki, visam sacer motīvus, uzbur mītus. Medijticīgie melodami iet gulēt, ar meliem ievada rītus. ‘Молча слушал маленький отшельник…  (Подходил к нему скелет высокий)…  Он открыл единственную книгу… И ушел в нее закрыв обложку… Как скелет над корешком ни бился… Не раскрыл он даже и немножко…  Vai arī: ‘Meldera skrimšļu krabītim divdesmit septiņos un vienā krusteniski ribām marmelādes sliedes liks… Mapītē izgulējies sālīts kurkulēns trompetes saldējuma bumbulī snigs…’ Lūk, tie visīstākie, vissmalkākie fakti, ko ne Loč-Mele iesaiņos, ne TVnet भक्ति (bhakti). Sokolovs, Naums, Hendrix, arī Tomazs Stanko un citi, kas dzīvo tik tikko, no Radītāja magmatisko garaiņu rakstiem īstenību špiko. Jebkura režīma apskatnieki baltu patiesību mālē mellu. Jā, tiktāl par Sokolovu Sašu un Naumu Džellu… Finālam vēl četri fakti: Lai nesaviestos utis, ēģiptieši parūkas nēsā… Samuraji dobuku (vai dofuku) valkā laikā vēsā… Seces darvas ceplī (jau kopš 17-tā) jaundzimušus flīģeļus darvo… Šogad 9/11 savu 82. dzimšanas dienu svin Arvo…

P.S. Vēl dalos ar info no īsziņas, tikko, kamēr rakstīju, nākušās: ‘Apakšveļas veikalos Lauma Lingerie atlaides ir sākušās…’

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

[DISPLAY_ULTIMATE_SOCIAL_ICONS]

Dzejkabs

Es arī redzēju, kā tu ar čiekuru raksti upē dzejoļus. Lasīju tos jau tavas pirmās vanniņas šļakatās. Lasīju tos tavu baso pēdiņu ķīļrakstā sniegā. Lasīju mammiņas rūtainajā lakatā. Lasīju garaiņos, kas no diendusas ratiņu kulbas vēlās, saules putekļos un sala mirgā. Lasīju, kad tava bērnība bija putns. Arī vēlāk, kad tā pārvērtās spārnotā zirgā. Visu putnu un pumpuru salidojumā lasīju, kad savai ziedēšanai izvēlējies margrietiņas. Lasīju tev aizejot un savu mīlestību aiznesot arī pie viņas. Tavu amatnieku sadzejotajās vienkocēs cirvju asmeņu airiem steidzu līdzi tev laivot. Balinu tavas linu buras, dzidrinu tavas dzejas dvēseli naivo. Gan jau atkal rakstīsies kilometriem garas mīlestības vēstules uz viņas pleca. Sniegpulkstenis rāda mūžību: dzeja un mīlestība nekad nepaliek veca… Pat tad ja sapinas bizbizmārīšu lakatos, ja asarās izzūd no kauna, dzeja un mīlestība vienmēr mirst tikai jauna. Bez dzejas un mīlestības ir kā pazemes labirintos lavierēt. Ja nekad nebeigsi raudāt, nekad neizžūs viņas vēstules uz klavierēm. Tavas haikas kā pogas Kristus asiņu diedziņā veru. Lūdzos par tevi un tavu dzeju kopā ar tavu Šveiceru un tavu Heidegeru.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Ēģiptieša Endzelīna mandolīna

Tīrie ūdeņi dodas dziļāk. Nafta atbrīvo vietu. Ūdens pulksteņi duļķojas indes pilienu lietū. Lotosa lampa ar čūsku Nīlu apmirdz palos. Latvija nu jau izdalīta. Ar Mitanni princesēm dalos. Līdz bezgalībai mirdzošas vēl Kleopatras VII krelles. Reklāmists dzīvo bērnu veikalā, kur vēl nesen tirgoja lelles. Vandāļi ēģiptiešu sandalēs Big Ben pakājē čurā. Benben – suvenīru tuksnesi. Tūristi kanalizāciju kanālos burā. Ēģiptietim pestīšana bija mirt Ēģiptē. Memfisa nu Tenesijas štatā. Britu latvieti ķemmē jūras ķemmītēm nāve. Anglis Endzelīns lamājas krievu ‘matā’. Gadžetu bebis etno muzejā lūku pastalu apsmej par čību. Tīru ūdeni dzersim, ja izslēgsim elektrību.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Viens viens no otra

Viens cilvēks, kas iet prom viens no otra. Viena mugura, kas pagriezta viena pret otru. Sergeja logs, kas redz uz abām pusēm. Viena balss, kas reizē runā un klusē. Viena sirds, kas reizē ir dzīva un nav. Viena seja, kas reizē ir īsta un ne. Īsta mīlestība, kas ir un neir. Viens cilvēks, kas pamet sevi, lai atgrieztos pie sevis. Viens un tas pats cilvēks, kas, atgriezies pie sevis un sevi nesastapis, atgriežas pie sevi pametušā, lai uz neatgriešanos dotos tālāk un tālāk un tālāk pie sevis.

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.